"Apbrīnojama?" Toraks pie sevis nodomāja. Par šo nolaidību viņa tēvs bija samaksājis ar dzīvību. Toraka priekšā izsteberēja Nefa.
- Dēmonu, kurus mēs atbrīvosim, viņa paziņoja,
- būs tik daudz kā sikspārņu, kas aizēno mēnesi…
- …tik daudz kā lapu Mežā, Tiazi nodārdināja. Mēs pārplūdināsim Zemi ar šausmām!
- Un pēc tam, Odžu burve izstiepa uz priekšu rokas un sažņaudza pirkstus, it kā satvertu neredzamu balvu,
- pēc tam mēs tos sauksim atpakaļ un dēmoni klausīs mūsu pavēlei, jo mums vienīgi mums pieder tas, kas liks viņiem paklausīt.
Toraks apmulsis raudzījās burvē.
- Ko tu ar to gribi teikt? viņš jautāja.
Skaistā mute saviebās.
- Ak! Tu to redzēsi!
Puisis paskatījās vispirms uz Nefu, tad uz Sešru un beidzot uz Tiazi. Visu sejas bija līksmas un dedzīgas. Kamēr viņš prātoja, kā izglābt Vilku, tie bija izstrādājuši plānu, kā iegūt savā varā Mežu.
- Viņi sauc mūs par dvēseļēdājiem, sacīja Tiazi un izspļāva sveķu gabaliņu.
- Muļķīgs vārds, Nefa piebilda.
- Bet noderīgs gan, Sešru, greizi smaidīdama, nomurmināja, jo tas uzdzen viņiem bailes.
Toraks tramīgi piecēlās.
- Man… man vajadzētu iet, viņš teica. Man vajadzētu sargāt ziedojumus.
- No kā? Tiazi jautāja un nostājās viņam ceļā. Acs ir ciet. Neviens nevar šeit iekļūt.
- Un izkļūt, piebilda Sešru.
Toraks norija siekalas.
- Kāds no zvēriem var izbēgt.
Odžu burve uzmeta viņam izsmējīgu skatienu.
- Šis grib tikt no mums vaļā, viņa sacīja.
- Es jau teicu, ka viņš ir blēdis, Tiazi noņurdēja.
- Lūk! Nefa sadabūja sačokurojušos, melnu sakni. Paņem šo! Apēd!
- Kas tas ir? Toraks gribēja zināt.
Sešru parādīja savu mazo, smailo mēlīti un aplaizīja lūpas.
- Šī sakne novedīs tevi transā.
- Tas pieder pie dvēseļēdāju dzīvesveida, Tiazi paskaidroja. Tu taču gribi kļūt par vienu no mums, vai ne?
Visi trīs dvēseļēdāji vēroja Toraku.
Viņš paņēma sakni un ielika to mutē. Tā bija salkana ar puvuma piegaršu, no kuras puisis sāka rīstīties.
Tie viņu bija ievilinājuši slazdā. Vispirms pūce. Tagad vēl šī sakne. Kad tas reiz beigsies? Vai viņam kādreiz izdosies sameklēt Vilku?
DIVDESMIT OTRĀ NODALA
Vilka galvā valdīja melna migla, un tas nozīmēja, ka Slaikais Bezastainis viņu nenāks atbrīvot nekad, nekad, nekad.
Kaut kas bija atgadījies. Barabrālis droši vien bija kritis par laupījumu ātrajam ūdenim vai arī viņam uzbrukuši ļaunie bezastaini. Citādi viņš tagad jau būtu klāt.
Locīdamies šaurajā, smirdīgajā midzenī, Vilks purināja galvu, lai atkratītos no miglas, taču vienīgi apdauzīja degunu pret klintsradzi. Midzenis atradās tālu prom no pārējām radībām un bija tik mazs, ka Vilks spēja paspert vienu vienīgu soli: pēc tam atkal bija jāapgriežas un jāiet atpakaļ. Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.
Viņam kārojās skriet. Sapņos viņš lēkšoja augšup pa kalniem un lejup pa nogāzēm; Vilks vāļājās papardēs, kulstīja ķepas un no priekiem ņurdēja. Dažreiz viņš uzrikšoja tik augstu, ka varēja sakampt aiz malas Spožo-balto-aci. Bet pamostoties viņš allaž bija atkal atpakaļ smirdošajā midzenī.
Viņš būtu varējis gaudot ja vien būtu noskaņojums. Bet kāds no tā labums? Neviens, izņemot sliktos bezastaiņus un ļaunos garus, viņu nesadzirdētu.
Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.
Vilka vēderu tirdīja izsalkums. Kad Mežā viņš ilgāku laiku nebija ticis pie medījuma, bads padarīja smalkāku viņa ožu un saasināja dzirdi, un piešķīra vingrumu Vilka lēcieniem, kas lika viņam lidot starp kokiem. Taču patlaban izsalkums bija tik ļauns, ka pat nesāpēja vēders.
Staigāšana Vilku nogurdināja, taču viņš nespēja apstāties, kaut gan ar katru soli kļuva vārgāks. Ar asti bija pavisam bēdīgi. Vilks centās to aplaizīt, taču tā vairs negaršoja pēc viņa astes un smaržoja kaut kā savādi. Tā oda pēc beigta medījuma, kas nogulējis Mežā daudz dienu. Tā garšoja slikti. Nelabums padarīja Vilku slimu. Viņš juta, ka tas viņu caurstrāvo un atņem spēkus.
Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.
Viņš bija ieslodzīts dziļi pazemē tālu no citiem radījumiem. Viņam pietrūka ūdra smilkstēšanas un āmrijas plosīšanās; Vilkam pietrūka pat dumjā lāča muļķīgās ņurdēšanas. Un tomēr viņš nebija viens. Ausīs skanēja sikspārņu pīkstēšana un dēmonu rosīšanās. Vilks spēja sadzirdēt, kā tie aiz klintīm skrapstina nagus. To bija tik daudz! Sēdēt mierā bija kaitinoši nespēja kost, kampt un plosīt, kā viņš bija paradis darīt, bija mokoša. Jo viņš taču bija radīts dēmonu medībām.
Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.
Dēmoni bija uzsūtījuši ļaunumu viņa astei; tie bija dēmoni, kas piepildīja Vilka galvu ar melnu miglu. To dēļ viņš sāka redzēt un dzirdēt lietas, kuru nemaz nebija. Dažreiz šķita, ka viņam blakus nometies ceļos Slaikais Bezastainis. Vienreiz Vilkam likās, ka viņš dzird kluso kaucienu, kas rodas, ja bezastaine pieliek pie purna rubeņa stilba kaulu.
Patlaban caur sikspārņu pīkstēšanu un dēmonu skrāpēšanos viņš izdzirda jaunu skaņu, kas šķita pavisam īsta. Tuvojās divi bezastaini viens mazāks, otrs lielāks.
Uz mirkli pavīdēja cerība. Vai tas būtu Slaikais Bezastainis un bezastaine?
Nē. Tas nebija barabrālis, kas steidzas Vilku atbrīvot. Tie bija sliktie bezastaini: Čūskas Mēle un Gaišmatainis.
Zinādams, ka ir par vāju, lai cīnītos, viņš sarāvās midzeņa stūrī. Vilks dzirdēja, ka tiek nobīdīts malā akmens, kas sargāja ieeju, un redzēja, ka uz zemes tiek nolikts koka mizas gabals. Vilks uzlaizīja ūdeni. Tā bija vien tik, lai atmodinātu slāpes, nevis lai tās aizsūtītu atpakaļ pie miera.
Bet… kas tad tas? Čūskas Mēles virskažokam bija pieķērusies kāda smarža. Tīrs, labi pazīstams aromāts: tā smaržoja tikai Slaikais Bezastainis!
Vilka prieks ātri pārvērtās par bailēm, jo viņš saprata, ka tas var nozīmēt tikai vienu. Ļaunie bezastaini ir notvēruši barabrāli!
Vilks kļuva nevaldāms. Viņš gaudoja un plosījās pa midzeni. Vilks pacēla degunu, lai iegaudotos skaļāk, bet stipras ķepas sagrāba viņa galvu. Viņš apsviedās un mēģināja kost, bet bija pārāk novārdzis un atnācēji pārāk stipri.
Āda no jauna tika apsieta ap vilka purnu.
No kaukšanas nekas vairs nesanāca.
divdesmit treša nodala
Toraka priekšā izauga akmens mežs. Augšup tiecās koku stumbriem līdzīgas klintis ar atskabargainiem zariem. Trausli krūmi pletās, raustīdamies krampjos kā lauzti pirksti.
Zēns aizvēra acis, bet vēl aizvien viss bija viņam acu priekšā. Viņš prātoja, vai tā ir "iekšējā redze", par kuru bija stāstījusi Rena: burvji to mēdza lietot savās izdarībās. Toraks neizsakāmi vēlējās, lai draudzene patlaban būtu kopā ar viņu.
Mutē joprojām bija melnās saknes salkanā un pretīgā garša. Puisis juta, kā tā taustās gar viņa dvēselēm, kaut gan bija to pakošļājis tikai īsu brīdi, bet pēc tam noslēpis zem mēles. Viņš jutās apreibis un nevesels, taču tik modrs kā nekad agrāk.
Toraks vēroja, kā dvēseļēdāji riņķo ap altāri. Tāpat kā akmens mežs, tie bija pārvērtušies līdz nepazīšanai. Sikspārņu burve, kurai bija parādījies grumbains purns, ņurdēja un ar ādainiem spārniem aizēnoja lāpas. Ozolu