burvis bija izslējies virs akmens kokiem un spalgi kvankšķēja, draudīgi vicinādams no zobiem un galvaskausiem taisītu grābekli. Odžu burve caur maskas acīm, kas bija pārvilktas ar kaltētām zarnām, nikni raudzījās no šņācošu čūsku mudžekļa.
Vienīgi Ūpju burve bija palikusi nemainīga un stāvēja kā pārakmeņojusies.
Aizmirsts tumsā, Toraks kāpās atpakaļ. Bija īstais brīdis laisties lapās un sameklēt Vilku. Taču melnā sakne puisi turēja ciet kā zirnekļa tīkls. Viņš nespēja pakustēties.
Skaņas bija asākas nekā jebkad agrāk. Toraks spēja sadzirdēt ikvienu ūdens lāsi nopilam no akmens kokiem, katru sikspārņa pīkstienu, katru skaņu, kad čūskas izšāva savas mitrās mēles. Viņš saprata, kāpēc tas tā, un šī atziņa radīja Torakā riebumu. Viņa dzirdi bija padarījušas labāku pūces asinis.
Neieredzēdams sevi par bezdarbību, viņš vēroja, kā Odžu burve virpuļo un apļo ar čūskām klāto galvu apdullinošā dejā. Gar Toraka seju aizslīdēja čūska. Viņš pamanīja dzelteno skatienu tās šaurajās acīs un rāpuļa mēles melno zibeni.
Pēkšņi Odžu burve pievirzījās pie altāra un iegremdēja abas plaukstas akmens iedobē; kad viņa tās izvilka, rokas bija notašķījušās sarkanas. Līgodamās un šūpodamās viņa aizslīdēja alas dziļumā, kur piespieda plaukstas klintij.
Ozolu burvis un Sikspārņu burve ekstāzē ierējās.
Toraks noelsās.
Kad Odžu burve pagāja nost no klints, plaukstu nospiedumi dūmoja. Sarkanais traips ēdās cauri sienai, kas atdalīja šo pasauli no Citpasaules.
Beidzot Toraks saprata, kā radušies dzeltenie plaukstu nospiedumi, kurus viņš bija ievērojis, kllzdams pa alas labirintiem. Tos atstājuši tie, kas savulaik bija mēģinājuši atrast durvis.
Un tagad, čūskām šņācot un grabot zobiem un kauliem, un pašai zemei vaidot, Toraks izdzirda skaņu, no kuras viņam ceļgalos iemetās vājums un uz spranda uzmetās zosāda, it kā aiz apkakles būtu aizkritis zirneklis. Tā aizgainīja no prāta atlikušās cerības un lika sirdij šausmās sastingt: griezīga, ļaunīga, čērkstoša elpa.
Dēmoni. Dēmoni klints sienas otrā pusē priecājās par atbrīvošanos.
Bezspēcīgās šausmās Toraks lūkojās uz virpuļojošajiem un dziedošajiem dvēseļēdājiem. Ko lai dara? Viņam bija jāatrod Vilks. Bija jāizglābj pasaule no posta.
Odžu burve sagrāba Klejotāja šķiltavas un sāka dauzīt ar tām pa klinti, šad tad mitēdamās, lai ieklausītos. Rīboņa kļuva arvien skaļāka. Melnais akmens piesis pret klinti klaudzēja aizvien ātrāk.
Torakam sareiba galva. Viņš centās pakustēties, taču neredzamais zirnekļa tīmeklis turēja viņu savās skavās.
Starp Odžu burves izstieptajām rokām klints sāka atvērties.
Nevar būt! Un tomēr: it kā neredzama roka līstu caur stingri nostieptu ādu. It kā tā censtos pacelt klintis.
Šaubas bija izgaisušas. Aiz klints mutuļojošajā Citpasaules jūklī dēmoni centās izlauzties brīvībā. Glumas, aklas galvas centās izspraukties caur akmeni. Slienājās pavērtas, zobainas mutes. Skrapstēja mežonīgi nagi. Alas sienas kļuva ļoganas un trauslas kā dienu vecas lapas. Tās ilgi vairs nespēs pretoties tik negausīgai iekārei.
Pieslējās Ūpju burve, pacēla vienu roku, un Toraks ieraudzīja, ka tā satvērusi melnu ozolkoka zizli, kura galā rotājas ugunīgs akmens.
Dvēseļēdāji pārtrauca deju.
- Uguns opāls, tie noelsās.
Toraks, apmulsis un savaldzināts, noslīga ceļos un uguns opāls piepildīja alu ar tumšsarkanu gaismu. Tas bija karstāks par karstāko ogli. Tas plaiksnīja kā svaigas asinis sniegā. Spožs kā visspilgtākais saulriets, tas mirgoja kā Lielais Sumbrs ziemas vidū. Tas bija skaists un vienlaikus briesmīgs: ekstāze un sāpes un mošķiem tas bija vajadzīgs. Dēmonu kaucieni piepildīja alu, kad tie sitās pret klinti; dusmu trakumā tie divkāršoja uzbrukuma sparu.
Toraks svārstījās. Šis bija dvēseļēdāju slepenais spēks. Ar to viņi bija iecerējuši pakļaut savai gribai dēmonus.
- Uguns opāls, dvēseļēdāji čukstēja, kad Ūpju burve pacēla zizli augstu virs galvas un akmens koki viņai apkārt sāka šūpoties Citpasaules vējā.
Toraks nolūkojās, kā Ozolu burvis un Sikspārņu burve griež zobus, līdz uz abu lūpām parādās melnas slienas, un Odžu burve uzliek kūpošas plaukstas uz klints; pacēlusi galvu viņa iesaucās:
- Durvis ir atrastas!
Viņa pastreipuļoja atpakaļ, un Toraks pamanīja, ka uz klints tā ir atstājusi iespaidīgu plaukstu nospiedumu apli; un tās vidū dēmoni centās izlauzties cauri sienai.
Šajā mirklī Ūpju burve nolaida zemāk uguns opālu, pārklāja to ar savām drānām un tā satriecoši sarkanā gaisma tika apslāpēta. Saspringtie akmeņi nomierinājās. Dēmonu kaucieni pārvērtās tramīgos kviecienos.
Durvis ir atrastas, nošņāca Odžu burve un nespēkā nokrita zemē.
Neredzamais zirnekļa tīkls, kas turēja Toraku, pārtrūka.
Viņš pielēca kājās un metās skriet.
DIVDESMIT CETURTĀ NODALA
Toraks skrēja pa alas labirintiem un nobrāza pirkstu kauliņus un ceļus. Viņš paklupa, un lāpa, kuru puisis bija pakampis akmens mežā, bīstami sasvērās. Kad Toraks piesvempās kājās, viņa sejai pieskārās ādains spārns. Viņš apslāpēja kliedzienu un streipuļoja tālāk.
Divreiz puisim šķita, ka viņam kāds dzenas pakaļ, taču, kad viņš apstājās, lai ieklausītos, varēja sadzirdēt atbalsojamies vien savu elpu. Toraks šaubījās, vai dvēseļēdāji skries viņam pakaļ. Pēc tā nebija vajadzības. Kur gan viņš spētu aizbēgt? Odzes acs bija noslēgta.
Toraks to apjēdza un turpināja skriet.
Tas, ko viņš nule bija redzējis, ņirbēja gar acīm. Dēmoni ar pretīgajiem viepļiem, kuri kāroja izlauzties caur durvīm. Draudīgais uguns opāla skaistums.
Vai gan bija ticams, ka tas tik ilgi turējis viņu savā varā? Kādas burvestības Torakam bija likušas aizmirst par Vilku? Vai tāpat bija atgadījies arī ar tēvu? Tas bija
tik zinātkārs un viņam tik ļoti vajadzēja visu izdibināt, ka galu galā galvenais tika nokavēts.
Nokavēts. Toraku sagrāba bailes. Varbūt ari Vilku meklēt bija jau par vēlu…
Skriedams viņš izspļāva melno sakni un pacēlis pārkoda to uz pusēm: vienu daļu Toraks ielika savā ārstniecības augu somiņā, bet otru sakošļāja. Puvuma piegarša lika rīstīties, taču puisis sevi piespieda sakni norīt. Svārstīties nebija laika. Viņš bija redzējis, ko šis augs tika darījis ar dvēseļēdājiem. Tagad tam vajadzēja pastrādāt Toraka labā.
Ar satraucošu pēkšņumu sākās pirmie krampji. Saķēris vēderu, zēns iestreipuļoja ejā, kas veda pie upuriem domātajiem dzīvniekiem, iesprauda lāpu klints plaisā un nometās rāpus. Viņš sāka rīstīties un izvēma melnu saknes gabalu. Acis asaroja, un eja griezās viņam apkārt. Toraka dvēseles lauzās uz āru.
Joprojām rīstīdamies, viņš pierāpoja pie bedres, kurā bija ieslodzīts leduslācis. Zēns dzirdēja, kā tas ar spalvainām ķetnām pārvietojas pa akmeņiem.
No tumsas iznira atmiņas, kuras atņēma Torakam spēkus. Zilgana rudens krēsla Mežā. Tēvs smejas par kādu joku, kuru nupat pateicis Toraks. Tad no ēnainā Meža parādās lācis…
"Nē!" Toraks sev pavēlēja. "Nedomā par tēti, domā par Vilku! Atrodi Vilku!"
Drebēdams viņš rāpās tuvāk bedrei un atspieda degošo pieri pret klinti, vērdamies caur spraugu starp alas grīdu un bluķi, kas nosedza lāča sprostu.