Выбрать главу

Torakam pretim raudzījās krama melnas acis. Klintis satricināja rūciens. Puisim saplaka dūša. Pat pamatīgi badināts un vārdzināts, lācis bija visvarens. Tā dvēseles vēl bija pārāk stipras.

Toraku no jauna sagrāba spazmas. Viņš rīstījās…

…un pēkšņi viņš atradās bedrē un bija samiedzis acis pret nepanesami spilgto gaismas traipu. Viņam bija karsti, tik neciešami karsti. Virs viņa ļengans puišeļa ķermenis kairināja degunu ar tracinošu svaigas gaļas smaržu. Asiņu smārds bija tik spēcīgs, ka nagi, soļojot, riņķojot un plo­soties bedrē, smeldza.

Viņš saklausīja tālīnas cilvēku balsis un, uz mirkli aiz­mirsis par asinīm, atņirdza zobus. Viņš pazina šīs balsis. Tie bija ļaundari, kuri viņu bija noķēruši ledājos.

Atceroties zaudētās mājas, ķermenī ieplūda trakas dus­mas. Tie viņam bija nolaupījuši skaisto, auksto Jūru, kurā guļ balti vaļi un peld trekni roņi; uzticamo vēju, kas līdz viņa nāsīm nemaldīgi atnesa asiņu smaržu. Tie bija noza­guši ledu viņa bezgalīgo ledu, kas paslēpa medību laikā un aizveda, kur vien viņš vēlējās: ledu, kas bija vienīgais, ko viņš jebkad bija pazinis. Tie bija iemetuši viņu šajā pre­tīgajā, karstajā vietā, kur nebija ledus, kur asiņu smarža vēdīja visapkārt, bet gaļa bija neaizsniedzama.

Viņš rēca, domādams par to, kā sakamps ļaundaru gal­vas un saspiedīs tās žokļos! Viņš pārplēsīs tiem vēderus un mielosies ar kūpošajām zarnām un saldenajiem, gluma­jiem taukiem! Kā trakojoša jūra ķermeni plosīja asinskāre, un viņš rēca tā, ka klintis drebēja. Viņš ir leduslācis, kas nebaidās ne no kā! Viss, uiss ir medījums!

Dziļi jo dziļi leduslāča būtībā Toraka dvēseles cīnījās, lai iegūtu pārsvaru. Lāča gars bija visstiprākais, ar kādu viņam jebkad bija nācies sastapties. Citu radījumu jūtas viņu tik stipri nekad nebija ietekmējušas.

Ar pārcilvēcisku gribasspēku Toraks uzvarēja un le­duslācis pārstāja rēkt uz ļaundariem un no jauna pievēr­sās asins smaržām mokošajam aromātu tīmeklim, kas veda ārā tumsā kā vagas sniegā, kuras palika pēc tam, kad viņš bija pieveicis un aizvilcis pa ledu valzirgu.

Tuvu tracinoši tuvu viņš saoda lūša un ūdra, sik­spārņu un zēna, āmrijas un ērgļa asinis. Kaut kur tālāk viņš saoda vilku.

Šī smarža bija vājāka nekā pārējās, un tai piemita kaut kāds neizskaidrojams sliktums, taču lācim, kas spēj saost roni caur visbiezāko ledu, izsekot tās izcelsmes vietu bija nieks.

Smarža veda lejup tumsā, tad uz viņa sitienam paceltās ķetnas pusi un beidzot uz augšu, kur gaiss smaržoja vēsāk. Tie domāja, ka ir pietiekami viltīgi, lai noslēptu vilku, taču viņš to tik un tā atrastu. Un, kad viņš izlau­zīsies brīvībā un apēdīs visus pārējos, tad ķersies arī pie vilka. Saņems zobos un purinās, līdz tam salūzīs mugur­kauls…

"Nē!" Toraks domās iesaucās.

Milzīgais lācis uz mirkli sagrīļojās, jo Toraka dvēseles centās izlauzties no tā pulsējošās būtības. Viņš bija saodis pietiekami daudz. Viņa plāns bija izdevies. Toraks tagad zināja, kur dvēseļēdāji bija noslēpuši Vilku.

Tomēr lāča dvēseles bija pārāk spēcīgas.

Toraks nespēja tikt ārā.

DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena izspruka no šaurās alas un ar galvu pa priekšu iegāzās kupenā.

Pēc sasmakušās alas aukstums iedūra plaušās kā ar nazi. Viņa nepievērsa tam uzmanību. Meitene apvēlās uz plikās muguras un raudzījās zvaigžņu ņirbā.

Kaut kur augstu virs galvas ieķērcās krauklis. Rena nočukstēja kvēlus pateicības vārdus un viņas ģints aiz­bildnis atsaucās, brīdinādams, ka viss vēl nav galā.

Zobi klabēja. Viņa ātri atdzisa. Piecēlusies kājās, Rena atklāja, ka nespēj atrast, jaku, kamzoli un dūraiņus, kurus sev pa priekšu bija izgrūdusi no alas.

Pēc ilgstošas un bezcerīgas meklēšanas meitene pār tiem paklupa. Rena uzvilka apģērbu, un tas viņu acumir­klī sasildīja. Viņa svētīja Balto Lapsu sieviešu prasmi.

Pāri debesīm steidzās mākoņi, un virs galvas Rēnai mirdzēja zvaigznes. Ne miņas no Pirmā Koka. Un arī ne vēsts no mēness.

Kur palicis mēness? Jauns mēness taču vēl nebija iestājies!

Bet varbūt bija gan? Drebēdama Rena saprata, ka viņai nav sajēgas, cik ilgs laiks aizvadīts pazemē. Viņa raudzījās ēnainajā kalna siluetā. Toraks un Vilks bija kaut kur tur iekšā, nolemti upurēšanai, kad iestāsies jauns mēness. Un tas jau bija iestājies.

Viņai vajadzēja abus atrast. Vajadzēja doties atpakaļ.

Kad acis aprada ar zvaigžņu skopo gaismu, Rena sa­prata, ka nepazīst apkārtni. Viņas priekšā kā melns cau­rums vīdēja šaurā ala, taču akmens stabs vai ieeja Odzes acī nebija manāma: vienīgi kupenās sadzīts sniegs un ogļu melnas klinšu sienas. Pēc visa spriežot, viņa atradās kalna pretējā pusē.

Meitene izmisīgi taustījās uz priekšu paklupa un iegāzās kupenā.

Ļoti stingrā kupenā ar kaut ko cietu apakšā.

Pieslējusies uz ceļiem, Rena sāka atraust sniegu.

Smailīte. Nē. Divas smailītes abas lielākas nekā tā, kuru viņiem bija iedāvinājuši Baltās Lapsas, turklāt ap­gādātas ar airiem, harpūnām un virvi. Dvēseļēdāji bija padomājuši par visu. Izvilkusi nazi, Rena abām laivām pāršķēla dibenu. Tā. Paskatīsimies, cik tālu jūs tagad tik­siet!

Dziļi zem kalna atskanēja duna.

Meitene pieskrēja pie šaurās alas. Atkal šis troksnis: tur neapšaubāmi rēca leduslācis. Viņa atcerējās, kā dvē­seļēdāji slepkavnieciski skandēja: "Lācis spēkam…"

Rēcieni apklusa. Rena centās ieklausīties, taču no tum­sas plūda vienīgi siltums un nelabā sikspārņu smaka. Viņa iztēlojās Toraku vienu pret dvēseļēdāju varenību. Viņai draugs bija jāatrod.

Rena domāja ātri. Pa šauro alu viņa nemitīgi bija rāpusies uz augšu. Tam vajadzētu nozīmēt, ka tagad viņa ir augstāk kalnā nekā tad, kad bija uzsākusi ceļu.

-     Tad galvu uz leju\ meitene iesaucās.

Viņa skrēja, iestiga kupenās, rausās no tām ārā un traucās pa kalnu uz leju, vienmēr tikai uz leju.

Ar elpu aizraujošu pēkšņumu parādījās klintsradze; Rena tai apjoza apkārt un tur jau stāvēja akmens stabs, bet aiz tā Odzes acs. Meitene nebija spējusi iedomāties, ka reiz tik ļoti priecāsies to ieraudzīt.

Alas ieeja bija noslēgta ar akmens bluķi, kuru tai priekšā bija piebīdījis Ozolu burvis. Bet varbūt Rena spētu to pavirzīt vien tik, lai spētu ielīst iekšā?

Viņa atspiedās pret klintsbluķi ar plecu un grūda. Tikpat labi viņa būtu varējusi mēģināt izkustināt kalnu.

No bluķa apakšējās malas, kur tā gluži labi nepiegulēja alas ieejai, cēlās tvaiks. Rena centās izspraukties caur šo spraugu. Tā būtu pietiekami liela Vilkam, taču viņai pie­trūka pāris pirkstu platuma tiesas.

Kamēr Rena stāvēja alas priekšā, klusi kā sniegs pār viņu nāca atklāsme. Bija tikai viens atpakaļceļš. Tas, pa kuru viņa bija tikusi laukā.

-    Es to nespēju, meitene čukstēja. Sasalusī elpa pār­dabiski virpuļoja tumsā.

Viņa aizskrēja augšup pa taku un elsodama apstājās šaurās alas priekšā. Tā bija niecīga. Maza, nežēlīga mutīte, kas gaidīja, kad varēs Renu aprīt.

Viņa atmeta galvu.

-     Es nespēju\

Pēkšņi viņai sejā iespīdēja mēnesgaisma.

Rena pamirkšķināja acis. Viņa bija kļūdījusies. Jauns mēness vēl nebija iestājies. Vēl ne. Tur augšā, jāšus uz mākoņiem, vidēja šaura aploce sudrabotāka par sud­rabu: pēdējais kumoss, kuru Debesu Lācis vēl nebija pa­spējis notiesāt. Viņas rīcībā bija vēl viena diena. Tāpat kā Torakam un Vilkam.

Skatīdamās augšup tīrajā, vienmērīgajā gaismā, Rena juta, ka viņas sirdī atgriežas drosme. Mēness bija mū­žīgais medījums: kopš neatminamiem laikiem slīdēdams pa debesīm, tas allaž tika noķerts un apēsts, bet vienmēr atdzima no jauna un vienmēr uzticami apgaismoja ceļu medniekiem un medījumam pat visdziļākajā ziemā, kad saule bija nomirusi. Lai kas arī notiktu, mēness vienmēr atgriežas. Viņa ņems no tā piemēru.