Lai nebūtu laika pārdomāt, Rena pa taku aizskrēja līdz dvēseļēdāju ragavām, kur abi ar Toraku bija noslēpuši iedzīvi. Par laimi, nebija snidzis, un viņa it viegli atrada savu somu.
Vispirms meitene apēda dažus kumosus roņu tauku, no kuriem kaut cik atguva spēkus. Pēc tam viņa ielika pārtikas kulē mazliet taukuma Torakam un Vilkam, aizbāza aiz jostas cirvi un sabāza savā zāļu somā visu, kas varēja būt noderīgs ceļā. Tad viņa aizskrēja atpakaļ uz šauro alu.
Kamēr Rena vilka pāri galvai virsjaku un kamzoli, ko saritināja tik cieši, cik vien iespējams, aukstais gaiss sāpīgi dūra krūtīs. Sviedri uz viņas ādas acumirklī sasala, taču meitene to neņēma vērā un piesēja dūraiņu auklas vienu galu apģērba vīstoklim, bet otru savam elkonim, lai rāpojot drēbes varētu vilkt aiz sevis. Viņa atļāvās pēdējo reizi paskatīties uz mēnesi un nomurmināja tam īsu pateicības lūgsnu.
Vējš koda kaulā, taču alas šķebinošais siltums šķita vēl ļaunāks. Kad Rena ierāpās tumsībā, viņai kaklā sakāpa
bailes. Meitene tās apslāpēja.
"Vienreiz tu to jau izdarīji," viņa sevi drošināja. "Tu spēj to paveikt vēlreiz."
Rena nolieca galvu un sāka rāpties.
Viņa nespēja iedomāties, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atrastu ceļu atpakaļ. Atpakaļ caur šauro alu, kuras sienas nemitīgi mācās virsū, atpakaļ caur pēdējo biedējošo sašaurinājumu uz akmens mežu, kur, lai cik tas būtu dīvaini, nebija neviena dvēseļēdāja: tikai lāpu šaudīgā gaisma un uz sienas drūms sarkanu plaukstas nospiedumu aplis, kas Rēnai lika pārbīties līdz nelabumam.
Kaut kas varbūt ģints aizbildnis, kas vēcināja spārnus augstu gaisā, vadīja viņu garām pagriezieniem, līkumiem un pāri nepamanāmām bedrēm, līdz beidzot Rena nonāca telpā, kur valdīja neciešama smirdoņa un pie sienas plaiksnīja piloša lāpa.
Vina atradās zemā tunelī ar asinssarkanām sienām, no kura atzarojās mazākas alas, kas bija nosprostotas ar akmens bluķiem. Aiz tiem bija dzirdama nagu skrapstēšana, un Rena saprata, ka nonākusi vietā, kur ieslodzīti "ziedojumi".
Torak? viņa čukstēja.
Atbildes nebija, taču skrapstēšana pieklusa.
Vilk?
Joprojām nekā. Taustīdamās ar rokām, meitene devās tumsā. Lāpa palika aiz muguras, atstādama viņu bez gaismas, un Rena paklupa pret kaut ko, kas gulēja uz grīdas.
Viņa nokrita, palika guļam zemē un gaidīja nepatikšanas. Nekas ļauns nesekoja, un viņa novilka cimdu un sāka taustīties apkārt. Plauksta sajuta mīkstu roņādu. Uz grīdas gulēja zēns roņādas jakā.
Torak? Rena nočukstēja.
Klusums. Vai nu viņš gulēja, vai arī…
Baiļodamās par to, ko viņa var uziet, meitene pievirzījās tuvāk. Ja nu viņš ir pagalam…
Rēnas domas mutuļoja. Varbūt viņa dvēseles drūzmējas tumsā: niknas un apmulsušas, bez nāves zīmēm nespēdamas turēties kopā. Iespējams, ģints dvēsele ir nošķīrusies no pārējām un pārvērtusies par dēmonu. Briesmīgi iedomāties, ka draugs varētu nostāties pret Renu.
Nē. Viņa tam netic. Izstiepusi roku, meitene paturēja to virs vietas, kur, pēc viņas domām, vajadzēja būt sejai, un sajuta tikko manāmu siltumu. Elpu. Viņš ir dzīvs!
Rena aši atrāva roku. Ja nu tas nav Toraks? Ja nu tas ir dvēseļēdājs?
Viņa piesardzīgi aizskāra guļošā matus. Biezi un īsi apcirpti uz pieres. Šaura seja bez bārdas ar vātīm, pie kurām varētu būt vainojama sniega vētra. Varētu būt Toraks. Bet ja nu viņa kļūdās…
Rēnai radās laba doma. Ja tas ir Toraks, viņa atradīs rētu uz drauga kreisā liela. Viņvasar mežakuilis Torakam ar ilkni iecirta dziļu brūci un puisis to sašuva gaužām nemākulīgi, turklāt aizmirsa izvilkt diegus. Rēnai beidzot to nācās darīt viņa vietā; Toraks tad kļuva nemierīgs, abi viens pret otru sadauzīja pieres un sāka smieties.
Iebāzusi roku puisieša zābakā, Rena pārlaida plaukstu viņa ādai. Jā. Pirksti sataustīja siltu, gludu rētu.
Atvieglojumā notrīsējusi, meitene sagrāba draugu aiz pleciem.
- Torak! Mosties!
Viņš bija smagnējs un neatsaucīgs.
Rena iešnāca viņam ausī:
- Izbeidz! Mosties!
Kas ar viņu noticis? Vai tie iedevuši Torakam miegazāles?
- Kas te ir? skarbi ieskanējās sievietes balss.
Rena sastinga.
Tuneļa galā parādījās vāja lāpas gaisma.
- Puika! sieviete sauca. Kur tu esi? Atbildi!
Rena mežonīgi centās atrast slēptuvi klinšu iedobēs.
Pirksti sataustīja vienu no bluķiem, kas noslēdza "ziedojumu" sprostus, taču akmens bija pārāk smags, un viņa nespēja to pakustināt. Jāatrod cits. Ātri!
Soļi tuvojās. Lāpas gaisma kļuva spilgtāka.
Rena atrada bluķi, kuru varēja pakustināt, klusītēm to atbīdīja un, ielīdusi alā, aizstūma akmeni ieejai priekšā.
Pa spraudziņu, kas bija palikusi, iespīdēja šaura gaismas strēle. Rena aizturēja elpu.
Soļi apstājās. Lai kas būtu nācēji, tie atradās tuvu.
Meitene novērsa skatienu no lāpas, lai tie nepamanītu viņas mirdzošās acis, un apžilbuši raudzījās tumsā.
No slēptuves dziļuma viņai pretim spīdēja dzeltenu acu pāris.
DIVDESMIT SESTĀ NODALA
Vienā vienīgā briesmīgā acumirklī Rena pamanīja knābi, kas bija pietiekami ass, lai pāršķeltu vaļa vēderu, un nagus, kas spēj uznest ziemeļbrieža cisku ligzdā visaugstākajā klintī.
Pievilkusi kājas, meitene sarāvās pie alas sienas. Iedobums bija niecīgs: abiem tajā knapi pietika vietas. Rēnas ieroči šeit bija nederīgi. Viņa iztēlojās, kā asie nagi zibens ātrumā plosa seju un rokas; dvēseļēdāji palūkojas iekšā uz viņas saģirnīto miesu un pabeidz to, ko iesācis ērglis.
- Puika! otrpus bluķa sauca dvēseļēdāja.
Ērglis bija sakļāvis milzīgos spārnus un skatījās Renā. Viņa saklausīja, kā noskrapst lāpa, kad sieviete to iesprauda klinšu plaisā, un sikspārņa kluso iepīkstēšanos.
- Redz, kur tu esi! Sikspārņu burve nopriecājās.
Rena sastinga.
- Puika! Mosties!
- Tad beidzot esi šo atradusi, noteica kāda cita sieviete gabaliņu tālāk. Viņas balss bija klusa un melodiska -
tā skanēja kā strauts, kas burzguļo pāri oļiem. Meitenei uzmetās zosāda.
- Es nevaru viņu pamodināt, Sikspārņu burve sacīja. Rēnai par pārsteigumu, izklausījās, ka sieviete ir nobažījusies.
- Būs ieņēmis par daudz saknes, otra nicīgi novilka. Liec viņu mierā! Līdz rītdienai viņš tik un tā mums nav vajadzīgs.
Ērglis izpleta spārnus, cik to atļāva grotas šaurība, lai padzītu Renu tālāk. Tālāk? Uz kurieni? Viņai nebija, kurp atvirzīties. Meitene mēģināja sarauties vēl mazāka, un zem viņas plaukstas nokraukšķēja putna mēsli.
Dvēseļēdājas apklusa. Vai tās bija ko saklausījušas?
- Ko tu dari? jautāja sieviete ar kluso balsi.
- Griežu viņu riņķī, Sikspārņu burve atbildēja. Nedrīkst ļaut šim gulēt uz muguras. Ja apvemsies, viņš var nosmakt.
- Ak, Nefa, kādēļ tu tā nopūlies? Viņš nav tā vērts, lai… sieviete apklusa.
- Kas ir? Nefa vaicāja.
- Es kaut ko sajūtu, otra atbildēja. Dvēseles. Es jūtu apkārt klīstam dvēseles.