Klusums. No jauna šis smalkais, klusais pīkstiens.
Rena pamirkšķināja plakstiņus. Putna mēslu smaka lika asarot acīm un tecēt degunam. Viņa centās nenošķaudīties.
- Tās jauš arī tavs sikspārnis, teica klusa balss.
- Mans labiņais, Sikspārņu burve nodungoja. Bet kādas dvēseles? Vai kāds no upuriem būtu pagalam?
- Nedomāju gan, otra sieviete nomurmināja. Tās vairāk līdzinās… Nē, šķiet, ka tās nepieder nevienam no šiem.
- Tomēr mums vajadzētu paskatīties.
Bailes pārņēma Renu kā ledus sega upi.
- Paturi manu lāpu, sacīja Sikspārņu burve, un pēc viņas balss varēja spriest, ka tā kaut kur aiziet.
Rena saklausīja, kā dažus soļus atstatus noski-apst akmens un neganti iešņācās āmrija.
- Nu, šī vēl ir dzīva, iesmējās dvēseļēdāja ar kluso balsi.
Sikspārņu burve ņurdēdama stūma atpakaļ akmeni.
Tika novelts malā nākamais bluķis, kas atradās vēl tuvāk Rēnas slēptuvei. Meitene izdzirdēja iepīkstamies ūdru.
Citu pēc cita dvēseļēdājas pārbaudīja upurdzīvniekus un tuvojās grotai, kurā sarāvusies tupēja Rena. Viņas domas auļoja. Izejas nebija. Ja mēģinās bēgt, tad viņu pamanīs. Ja paliks alā, viņu noķers kā zebieksti slazdā. Vajadzēja piespiest dvēseļēdājas pārtraukt iesākto nodarbi. Citādi viņai beigas.
Blakus alā ierējās lapsa. Tās jau gandrīz ir klāt! Domā!
Ir tikai viena iespēja.
Aizmiegusi acis, Rena ar rokām aizsedza seju… un iespēra ērglim.
Putns spalgi ieķērcās, un meitene uz plaukstu virspusēm sajuta vēsumu, kad ērgļa nagi nošņāca gaisā par mata tiesu no viņas miesas.
Viņpus bluķa dvēseļēdājas apstājās.
Ērglis dusmīgi noskurinājās un sāka kārtot sabužinātās spalvas.
Nespēdama noticēt, ka nav ievainota, Rena, piespiedusi plaukstas pie sejas, sarāvās grotas stūrī.
- Šo nav vērts pārbaudīt, noteica Sikspārņu burve. Kaut gan izklausās, ka tas atkal ir izbadējies.
- Ak, liecies mierā! otra sieviete nepacietīgi iesaucās. Liec mieru puikam un visiem pārējiem! Man jāatpūšas tāpat kā tev. Iesim!
"Jā, ejiet!" Rena klusītēm lūdzās.
Sikspārņu burve vilcinājās.
- Tev taisnība, viņa beidzot teica. Galu galā tiem atlicis dzīvot vienu vienīgu dienu.
Soļi noklusa alu labirintā.
Rena no atvieglojuma kļuva slābana. Ar pirkstu galiem viņa aizskāra zigzagveidīgos tetovējumus uz apakšdelmiem un no jauna skatīja Tanugeakas apaļo, vērīgo seju. Man šķiet, ka tev tie noderēs…
Pēc brīža ērglis atkal sāka kļūt nemierīgs, taču Rena vēl arvien neuzdrošinājās pamest slēptuvi. Kamēr meitene braucīja notirpušās kājas, akmens bluķa otrā pusē kļuva dzirdama kāda sakustēšanās.
- Tagad tu vari līst laukā, čukstēja Toraks.
Puisis joprojām nespēja noticēt, ka tā patiešām ir vina.
- Rena? viņš murmināja.
- Paldies Garam, tu esi pamodies!
Ar melnajiem, krāsotajiem matiem viņa izskatījās pārdabiski sveša. Taču tā, neapšaubāmi, bija Rena, kura nedroši smaidīja, rādīja mazos, asos zobeļus un neveikli pliķēja Torakam pa krūtīm.
- Rena… viņš no jauna sacīja. Puisi sagrāba reibonis, un viņš aizvēra acis.
Toraks gribēja draudzenei izstāstīt visu. Par iemiesošanos leduslācī un par to, kā viņš tur iestrēga. Par to, ka viņš savā galvā bija dzirdējis gaudojam Vilku un kā izlauzies no lāča brīvībā. Un beidzot viņš gribēja izstāstīt, cik tas ir neticami un brīnišķīgi, ka Rena tumsā sameklējusi atpakaļceļu un atradusi viņu.
Taču, kad Toraks mēģināja runāt, rīklē viņam iestrēga rūgta žults, un viss, ko viņš spēja pateikt, bija:
- Es… es laikam vemšu.
Viņš nometās četrrāpus un sāka rīstīties, bet Rena nometās ceļos draugam blakus un pieturēja viņa matus.
Kad nelabums pārgāja, meitene palīdzēja Torakam uzslieties kājās. Kad abi nonāca lāpas gaismā, viņa pirmo reizi ieraudzīja puiša seju.
- Torak, kas ar tevi atgadījies? Tavas lūpas ir melnas! Un uz pieres tev ir asinis!
No viņas pieskāriena zēns sarāvās.
- Nevajag, tas ir… negods.
- Kas noticis? Rena neatlaidās.
Viņš nespēja sevi piespiest to izstāstīt. Toraks sacīja:
- Es zinu, kurā vietā viņi tur Vilku. Nāc, iesim!
Kad Toraks sāka streipuļot uz priekšu pa eju, Rena pavilka viņu atpakaļ.
- Pagaidi! Man tev kaut kas jāpastāsta.
Viņa brīdi klusēja un tad turpināja:
- Dvēseļēdāji. Viņiem nav padomā tikai Vilks. Tie ir iecerējuši upurēt arī tevi!
Meitene izstāstīja draugam par dvēseļēdāju burvestībām, kuras viņa bija noklausījusies akmens mežā, un Torakam no jauna kļuva slikti.
- Šīs burvestības piešķirs tiem varenu spēku un aizsargās viņus no dēmoniem, zēns teica.
Puiša ceļi kļuva ļengani, un viņš atspiedās pret sienu.
- Deviņi mednieki. Es dzirdēju, ka viņi par to runāja, taču nespēju iedomāties, ka…
Drūmi skatīdamies, viņš pakampa lāpu.
- Nāc! Mums nav daudz laika.
Rena izskatījās apjukusi.
- Bet… vai tad Vilks nav šeit kopā ar pārējiem?
- Nē. Kamēr iesim, es izstāstīšu.
Toraka galva ātri noskaidrojās, un, kamēr viņš veda Renu cauri eju labirintam, cenzdamies atcerēties smaržas, kuras bija saodis lācis, un apstādamies, lai ieklausītos, vai kāds nedzenas pakaļ, viņš izstāstīja Rēnai par vēsti no aizjūras, kas lika dvēseļēdājiem Vilku turēt atsevišķi. Pēc tam Toraks aprakstīja notikumus, par kuru liecinieku bija kļuvis alā. Par durvju atrašanu. Par dvēseļēdāju nodomu pārplūdināt pasauli ar šausmām. Par uguns opālu.
Rena no jauna apstājās.
- Uguns opāls? Viņi ir atraduši uguns opālu?
Zēns vērās draudzenē.
- Tu par to kaut ko zini?
- Nūja. Bet nedaudz.
- Kāpēc nepastāstīji man?
- Es nedomāju… viņa vilcinājās. Tas ir kaut kas tāds, par ko tu būtu dzirdējis nostāstus, ja… ja būtu uzaudzis savā ģintī.
- Izstāsti tagad!
Rena pievirzījās zēnam tuvāk, un viņš sajuta tās elpu uz sava vaiga.
- Uguns opāls, meitene čukstēja, ir gaisma no Lielā Sumbra acīm. Tāpēc mošķi pie tā tiecas.
Toraks ielūkojās Rēnai acīs un neizdibināmajā melnumā ieraudzīja divas sīkas, plaiksnošas lāpas.
- Kā rokās ir opāls, tas valda pār dēmoniem? viņš jautāja.
Rena pamāja ar galvu.
- Kamēr vien tas nepieskaras ne zemei, ne akmenim, mošķi ir verdzībā un pilda opāla īpašnieka pavēles.
Zēns atcerējās koši sarkano blāzmu akmens mežā.
- Bet tas bija tik skaists!
- Ļaunums var būt ari skaists, pārsteidzoši vēsā tonī paskaidroja Rena. Vai tu to nezināji?
Toraks joprojām centās aptvert dzirdēto.
- Cik tas ir vecs? Kad tas…
- To nezina neviens.
- Bet tagad tas ir atrasts, Toraks murmināja.
Rena aplaizīja lūpas.
- Pie kā tas bija?
- Pie Eostras, Ūpju burves. Bet, kad dvēseļēdāji atrada durvis, viņa pazuda.
Abi apklusa un, prātodami, ko vēl sevī slēpj tumsa, klausījās, kā virs galvas rosās sikspārņi un tālumā urdz ūdens.
Toraks ierunājās pirmais:
- Iesim! Esam gandrīz jau pie mērķa.
Rena no jauna bija pārsteigta.
- Kā tu zini, uz kurieni jāiet?