Puisis vilcinājās.
- Es vienkārši zinu.
Abi rāpās augstāk un beidzot sasniedza mazu, drēgnu alas atzarojumu, kur strāvoja netīrs, brūns strauts, kas atbalsodamies pazuda pazemē. Tam blakus stāvēja bērza tāšu kaudze un pīts grozs ar dažām iepuvušām mencas sloksnēm. Stūrī viņi atrada bedri pārklātu ar izturīgu klūgu pinumu, kas bija noslogots ar akmeņiem. Torakam sāka dauzīties sirds. Viņš zināja viņš bija pārliecināts -, ka bedrē ir Vilks.
Pasniedzis lāpu Rēnai, viņš novēla akmeņus sānis un nometa malā pīteni.
Vilks gulēja mazā, netīrā bedrē, kas bija tikai nedaudz lielāka par viņu pašu. Dzīvnieks izskatījās briesmīgi novājējis: gurnu kauli bija asi izspiedušies. No pinkainā kažoka cēlās puvuma smaka. Vilks gulēja uz vēdera, purnu nolicis uz priekšķepām, un nemaz nekustējās: vienu šausminošu mirkli Torakam šķita, ka barabrālis ir pagalam.
- Vilk! zēns nočukstēja.
Lielā, sudrabotā galva noraustījās, taču dzintardzeltenās acis raudzījās truli.
- Viņa purns, Rena noelsās. Paskaties uz viņa purnu!
Tas nežēlīgi cieši bija nosaitēts ar jēlādas sloksni.
Toraka krūtis plosīja niknums.
- Es to vērsīšu par labu, viņš izgrūda caur zobiem. Iedod man savu nazi!
Ielēcis bedrē, zēns pārgrieza saites.
"Barabrāl," viņš saraustīti iesmilkstējās, "tas esmu es!"
Vilka aste pat nepakustējās.
- Torak! Rena satraukti uzsauca.
"Barabrāl," zēns iesmilkstējās jau neatlaidīgāk.
- Torak! Rena iekliedzās. Lien laukā!
Vilks atņirdza lūpas rūcienā un slējās kājās. Acumirklī, pirms tas paspēja uzklupt, Toraks ieķērās bedres malā un mēģināja tikt ārā, un Rena viņu sagrāba aiz jakas,
vilkdama visiem spēkiem. Puisis izkļuva no bedres, un viņi pa abiem uzbīdīja atpakaļ pīteni un akmeņus tieši tajā mirklī, kad Vilks lēca un ar būkšķi atsitās pret pārsegu. Rena ar abām plaukstām aizspieda muti. Toraks skatījās meitenē, šausmu pārņemts. Vilks mani nepazīst, viņš teica.
divdesmit septītā nodala
Vilks metās virsū dīvainajam pusaugu bezastainim, taču midzenis aizkrita ciet, un viņš novēlās atpakaļ uz akmeņiem.
Nelabums astes galā nedeva Vilkam mieru. Viņš riņķoja, līdz pakaļkājas sāka trīcēt tik ļoti, ka nācās apgulties. Kažoks šķita karsts un apspīlēts, un ausīs dunēja. Pasauli aizsedza melna migla.
No augšas atskanēja jocīgo bezastainu ķiukstēšana. Vilks apjucis noskurināja ausis. Viņš pazina šīs balsis. Vismaz viņam tā šķita. Taču, kaut gan šie bezastaini izklausījās pazīstami, tie oda kaut kā svešādi. Mātīte smaržoja pēc zivju suņa un ērgļa, bet tēviņš kurš runāja kā Slaikais Bezastainis smirdēja pēc ļaundariem un lielā, baltā lāča. Vai tas bija Slaikais Bezastainis vai ne? To Vilks nezināja. Šo mīklu viņš savā prātā atšķetināt nespēja.
Un tomēr pirms neilga laika viņš barabrāli bija saodis, par to Vilks bija pārliecināts. Viņš saoda to uz Cūskasmēles virskažoka; un, kaut gan tā bija Vilka purnu nosaitējusi ar
nīsto briežādu, viņš prātā gaudoja pēc barabrāļa. Un vienu mirkli tik īsu kā visžiglākais kampiens viņš sadzirdēja atbildi, un barabrāļa jauko, zemo kaucienu skaņas noglāstīja Vilka kažoku kā maiga elpa.
Tad no jauna uzmācās melnā migla un brīnišķīgos kaucienus nomainīja lāča muļķīgie rēcieni. "Es esmu izsalcis!" leduslācis ārdījās. "Izsalcis! Izsalcis!" Kā visiem lāčiem, arī šim bija grūtības ar runāšanu, tāpēc tas nemitīgi daudzināja vienu un to pašu.
Troksnis virs galvas. Vilkam acīs iedzēla gaisma. Deguna priekšā kārdinoši piezemējās bērza tāss; viņš kāri uzlaizīja mitrumu. Dīvainie bezastaini viņu aplūkoja. Vilks samanīja abu mulsumu un bailes. Patlaban pusaugu bezastainis bija noliecies bedrē gandrīz viņam pa kampienam un klusi smilkstēja: "Barabrāli! Tas esmu es!"
Šī balss… tik pazīstama. Tik mierinoša Vilka sāpošajai galvai kā vēsi dubļi jēliem ķepu spilventiņiem.
Bet varbūt Vilks ir citā pasaulē? Tajā, kurā viņš nonāk, kad ir aizmidzis. Varbūt pamodies viņš atkal būs viens smirdīgajā migā…
Vai varbūt tas ir vēl viens ļauno bezastainu triks?
Pusaudzis no jauna noliecās pār bedri. Vilks pamanīja īso vilnu uz tā galvas tā bija daudz īsāka nekā Slaikajam Bezastainim. Bet viņš redzēja arī mīļo, plakano seju un spožās vilka acis.
Vilks apjucis paošņāja kailo ķepu, kas sniedzās viņam pretim. Tā mazliet smaržoja pēc Slaikā Bezastaina, bet vai tas bija tiesa? Vai viņam tā jānolaiza? Vai arī tajā jākož?
Vilks draudīgi ieņurdējās, un Toraks atrāva roku. Viņš tevi nepazīst, Rena sacīja.
Puisis sažņaudza dūres.
- Gan pazīs.
Viņš vērās šaurajā, netīrajā bedrē. Dvēseļēdāji par to samaksās. Toraks bija gatavs atriebībai veltīt visu atlikušo dzīvi un likt tiem samaksāt par pārestību, ko tie nodarījuši Vilkam.
- Cik laika ir mūsu rīcībā? Rena jautāja, atsaukdama Toraku tagadnē. Kur ir dvēseļēdāji?
Zēns papurināja galvu.
- Mēs esam pārāk tālu no akmens meža, lai tie mūs sadzirdētu, un, spriežot pēc tā, ko teica Sešru, viņi tagad atpūtīsies. Nedomāju, ka viņi šeit ieradīsies ātrāk… ātrāk par rītdienu, kad būs atvēruši durvis. Taču tas ir tikai minējums.
Rena drūmi pamāja ar galvu.
- Viens gan ir skaidrs. Kamēr Vilks ir šādā stāvoklī, mēs tālu netiksim. Mums vajadzīga pārtika un zāles. Tūlīt.
Atvērusi savu pārtikas maisiņu, viņa no tā izņēma gabalu taukuma un iemeta to bedrē. Vilks metās virsū barībai un norija to vienā kampienā.
- Jauki, ka tu iedomājies atnest ēdamo, Toraks sacīja.
- Tas vēl nav viss, Rena teica. Viņa aiz aukliņas izvilka no somas bērza tāss cibiņu, piepildīja to ar mazām, tumšām lodītēm, kuras sadabūja savā ārstniecības augu kulē, un ielaida to alā. Vilka melnais deguns noraustījās, dzīvnieks pieslējās kājās un apošņāja guvumu.
- Brūklenes, Rena paskaidroja.
Toraks pirmo reizi pa ilgiem laikiem plati pasmaidīja. Viņa skatiens atgriezās pie Vilka, un smaids apdzisa.
- Viņš atkopsies. Vai ne?
Zēns redzēja, ka draudzene cenšas savilkt lūpas uzmundrinošā smaidā.
- Bet… Rena, viņš stomījās, nevar taču būt tik slikti.
Paņēmusi sprakšķošo lāpu, meitene pacēla to virs bedres.
- Paskaties uz vina asti!
>
Vilks nikni ierūcās. "Turieties pa gabalu!"
Puisi sāka kratīt drebuļi. Vilka pinkainās, sudrabotās astes gals bija pārklājies ar sakaltušām asinīm, taču tas Toraku tik ļoti nebiedēja. Vainīga bija glumā, zaļi melnā miesa, kas šur tur vīdēja uz astes cauri kažokam. Tā smirdēja pēc puvekļiem.
- Tā ir melluma kaite, Rena sacīja. Tā viņu saindē. Slimības tārpi Vilku grauž no iekšpuses.
- Bet, ja mēs viņu dabūtu laukā sniegā, varbūt viņam kļūs labāk…
- Nē, Torak, nē! Mums slimība jāaptur tagad vai arī būs par vēlu.
Zēns saprata, ko viņa ar to domā, taču nespēja skatīties patiesībai acīs.
- Skaidrs, ka tu spēsi to vērst par labu! Galu galā tu zini burvestības.
- Ja es to varētu, vai tu domā, ka kaut ko nebūtu jau darījusi? Torak, viņš iet bojā! Tu to zini! Rena ieskatījās draugam acīs. Ir tikai viena izeja. Mums jānocērt viņam aste.
Tu zini, ka man taisnība, Rena atkārtoja, taču redzēja, ka Toraks viņas vārdus laiž gar ausīm.