Meitene bailīgi atskatījās pār plecu. No dvēseļēdājiem pagaidām nebija ne vēsts.
Viņa no jauna pievērsās Torakam.
- Vai tu man uzticies? Rena jautāja.
- Ko?
- Vai tu man uzticies?
- Protams.
- Tad tev jāzina, ka es saku taisnību. Tagad pastāsti to viņam! Pasaki Vilkam, kas mums jādara, lai viņš atlabtu!
Toraks brīdi vilcinājās, bet tad lēnām iekāpa bedrē un kaut ko klusi runāja vilku valodā.
Vilks pacēla galvu un draudīgi ierūcās. Rēnai par izbailēm, draugs to neņēma vērā. Viņš bija nometies kņūpus un raudzījās Vilkā ar stingru, bet maigu skatienu.
Dzīvnieka spalvas uz skausta bija sabozušās un ausis pieglaustas.
Pēkšņi viņš metās uz priekšu un kampa plaukstas tiesu no Toraka deguna. Varenie zobi noklakšķēja gaisā, un troksnis atbalsojās alā.
Zēns nolieca galvu vēl zemāk un ošņāja Vilka melnās lūpas.
Tas turpināja ņurdēt un vēroja Toraku ar melnām, draudīgām acīm.
Toraks atkāpās un piecēlās kājās.
- Viņš nesaprot, zēns truli teica.
- Kāpēc?
- Es… es neprotu to pateikt izskaidrot, ka viņam kļūs labāk. Jo vilku valodā nav nākotnes.
- Ak, Rena nopūtās.
Meitene lēnām izvilka cirvi, kas bija aizbāzts aiz viņas jostas, cirvi, par kuru Rēnai bija pārliecība, kāda viņai šad tad radās, ka tas noderēs.
- Nem!
Toraks neatbildēja. Viņš lūkojās uz cirvi.
- Mēs vienīgi nocirtīsim astes galiņu, Rena drošināja. Tik garu kā tavs īkšķis.
Viņa norija siekalas.
- Torak, tev tas jādara. Viņš ir tavs barabrālis.
Zēns paņēma cirvi. Pasvārstīja to rokā.
Vilks pacēla galvu un, ribām smagi cilājoties, novēlās uz sāniem.
Toraks sasprindzināja kājas un pacēla cirvi.
Rēnai kļuva nelabi. Šī bija sirmās Balto Lapsu sievas vīzija.
Puisis lēnām nolaida cirvi.
- Es nespēju, viņš nočukstēja. Un paraudzījās augšup uz Renu ar valgām acīm. Es nespēju.
Pēc īsa pārdomu mirkļa meitene iekāpa bedrē. Viņai tik tikko pietika vietas blakus Torakam. Rena izņēma cirvi no drauga rokas.
Vilks paskatījās Renā ar piemiegtām acīm un atkailināja biedējošus ilkņus.
- Mums vajadzētu aizsiet viņam purnu, Rena ierosināja.
- Nē, Toraks iebilda.
- Viņš iekodīs!
- Nē! puisis nikni atkārtoja. Ja es tagad aizsiešu viņam purnu, Vilks nodomās, ka es neesmu labāks par dvēseļēdājiem! Ja es ticēšu, ka viņš man nekodīs, tad varbūt varbūt viņš mums ļaus sev palīdzēt.
Uz mirkli abi saskatījās. Rena drauga sejā redzēja noteiktību un saprata, ka viņš būs nelokāms.
- Es neļaušu viņam tev kost, Toraks sacīja un nostājās starp Renu un Vilka žokļiem. Kad puisis nometās ceļos, dzīvnieks apošņāja viņa pirkstus un pēc tam no jauna apgūlās.
Ar kreiso roku zēns glāstīja pūkaino kažoku starp Vilka ausīm un pusčukstus smilkstēja tam ausī mierinošus vārdus. Viņa labā roka tikām maigi virzījās pa Vilka sāniem un gurnu. Kad tā sasniedza astes pamatni, dzīvnieks savieba purnu un ieņurdējās.
Toraka plauksta lēni turpināja kustēties pa asti.
Vilks ierūcās, un viss viņa ķermenis nodrebēja.
Toraks sastinga.
Viņš pavirzīja pirkstus vēl mazliet tālāk, kamēr tie gandrīz pieskārās slimajai vietai. Toraks ar plaukstu aptvēra dzīvnieka asti un piespieda to pie zemes.
Vilks žilbinošā ātrumā rāvās uz priekšu un saķēra otru puiša delnas locītavu zobos. Tie cieši satvēra roku kā skavās un dziļi iespiedās ādā, taču to nepārplēsa, bet kauls jebkurā mirklī varēja tikt pārkosts.
Rena aizturēja elpu. Reiz viņa tika redzējusi, kā Vilks pārkož aļņa stilba kaulu. Viņš spētu sapluinīt Toraka roku kā stibu.
Vilka lielās dzintara acis raudzījās Torakā: dzīvnieks gaidīja, ko viņš darīs.
Kad puisis uztvēra Vilka skatienu, viņa seja noplūda ar sviedriem.
- Sagatavojies! viņš teica Rēnai.
Meitene ciešāk satvēra cirvja kātu ledainajos pirkstos.
Toraks nenovērsa skatienu no Vilka.
- Dari to! viņš uzsauca.
vilkam joprojām smeldza aste, taču šīs sāpes bija tīras un nelabums bija pārgājis.
Arī melnā migla bija pagaisusi un kopā ar to pēdējās viņa šaubas. Šis pusaugu tēviņš patiešām bija Slaikais Bezastainis.
divdesmit astotā nodala
Tā bija melnā migla, kas lika Vilkam nikni raudzīties uz barabrāli un sakampt viņa priekšķepu zobos. "Ja tu mani sāpināsi," Vilks ar skatienu bija viņam sacījis, "es kodīšu." Taču Slaikā Bezastaina acis bija stingras un patiesas; un pēkšņi Vilks atcerējās laiku, kad bija vēl maziņš: viņš bija aizrijies ar pīles kaulu, bet Slaikais Bezastainis tika sagrābis Vilku un cieši saspiedis tam vēderu. Vilks bija tik ļoti apvainojies, ka apcirtās, lai kostu, bet Slaikais Bezastainis turpināja murcīt viņa vēderu un kauls beidzot izlidoja laukā, un Vilks saprata: Slaikais Bezastainis bija palīdzējis.
Tāpēc Vilks ļāva baramāsai ar lielo akmens nagu nocirst savai astei galu. Tāpēc viņš neiekoda barabrālim priekšķepā. Jo tie viņam palīdzēja.
Nu tas bija garām, un baramāsa stāvēja atbalstījusies pret migas sienu un elsoja, bet Slaikais Bezastainis sēdēja, saķēris galvu priekšķepās, un viscaur trīcēja.
Vilks devās apostīt astes gabalu, kas mētājās uz akmens: gabalu, kurš kādreiz piederēja viņam, bet tagad bija kļuvis par ēšanai nederīgu sliktas gaļas kumosu. Pēc tam viņš ar degunu piebikstīja Slaikajam Bezastainim zem zoda, lai atvainotos par nikno lūrēšanu, un barabrālis izdvesa dīvainu skaņu it kā kaut ko norītu un paslēpa savu purnu Vilka skaustā.
Pēc tam viss nokārtojās. Baramāsa Vilku pacienāja ar brūklenēm un maigajiem, glumajiem zivju suņu taukiem, un viņš juta, ka ar joni atgriežas spēki. Slaikais Bezastainis sēdēja blakus un kasīja Vilkam sānus, bet baramāsa nokosto astes galu apzieda ar plānu kārtiņu dubļu, kas smaržoja pēc medus un slapjām papardēm. Vilks ļāva viņai darboties, jo zināja, ka tā viņam dara labu.
Uzlicis purnu uz priekšķepām, viņš aizvēra acis un ļāva, lai barabrālis viņam kasa sānus, un izbaudīja dubļu jauko vēsumu, kas aizbiedēja pēdējās nelabuma paliekas.
Vilks atguvās tik ātri, ka Rena bija pārsteigta un sajūsmināta. Viņa spalva jau bija kļuvusi spīdīgāka un deguns šķita vēsāks. Astes galā, kas tagad bija par īkšķa tiesu īsāks, ievainojums smaržoja tīri un svaigi. Rēnai par izbrīnu, Vilks ļāva to apsmērēt ar ziedi, kas bija pagatavota no plūškoka un spirejas maisījuma ar sakošļātiem roņu taukiem. Viņš to pat ļāva apsaitēt ar mizām, kuras it kā pa jokam gribēja apēst. Taču Toraks uz to visu nespēja nolūkoties; viņš nevarēja paskatīties uz nocirsto asti, it kā viņam sāpētu vairāk nekā Vilkam.
- Viņam patiešām kļūst labāk, Rena sacīja, lai draugu uzmundrinātu. Man šķiet, vilki atveseļojas ātrāk nekā mēs. Vai atceries, kā viņš pagājušajā rudenī briežu auru mēnesī gāja mieloties ar kazenēm un saplēsa ausi? Pēc trim dienām nebija palikusi pat ne skrambiņa.
- Biju par to piemirsis. Puisis centās sevi piespiest pasmaidīt. Un arī tava ziede ir ļoti iedarbīga.
- Viņš ar katru mirkli kļūst stiprāks, Rena teica, aizvērdama ārstniecības līdzekļu maciņu. Man šķiet, mums vajadzētu…
Virs galvas paņirbēja sikspārnis, un abi kā sarunājuši apklusa, lai ieklausītos.