Klusums.
Trīsreiz dienā šajā dīvainajā pazemes dienā, kas vairāk līdzinājās naktij, Toraks lavījās uz akmens mežu, lai nozagtu jaunu lāpu un pārliecinātos, ka dvēseļēdāji joprojām izguļ transu. Taču ilgi uz to vairs nedrīkstēja paļauties.
- Mums viņš jādabū laukā no bedres, Rena sacīja. Mēs varam sasiet kopā savas jostas un izvilkt viņu ārā. Ja vien viņš ļausies.
- Viņš ļausies. Tu teici, ka Tiazi alas ieeju ir nosprostojis ar klintsbluķi?
- Jā. Mums nāksies saņemt spēkus, lai to izkustinātu.
- Mēs to paveiksim. Tas ir vienīgais ceļš uz ārpasauli.
- Ne gluži.
Rena negribīgi pastāstīja par šauro alu. 204
Citkārt Toraks par šiem jaunumiem būtu gribējis zināt kaut ko vairāk, ieskaitot to, kāpēc viņa par šo eju neko nav teikusi agrāk, taču šoreiz viņš izskatījās izklaidīgs. Rena prātoja, vai draugs ir norūpējies par to pašu, kas sāka uztraukt vinu.
Meitene vēroja, kā Toraks pieglaužas Vilka skaustam. Vilks noskurināja vienu ausi, un abi apmainījās ar izteiksmīgajiem skatieniem, kuri Rēnai dažreiz lika justies liekai; taču šobrīd viņai tas nerūpēja: meitene vienkārši priecājās, ka draugs atguvis barabrāli.
- Deviņu mednieku asinis, viņš pēkšņi ierunājās. Lai aizsargātu dvēseļēdājus no dēmoniem, kad tiks atvērtas durvis, vai ne?
Rena pamāja ar galvu.
- Es arī par to iedomājos. Pat dvēseļēdājiem būs neiedomājami grūti tās noturēt vaļā ilgāk par dažiem acumirkļiem. Taču ar to pietiks.
Viņi iedomājās, kā mošķi, līdzīgi melnai straumei, izplūst pa sniegu. Pāri ledājiem. Uz Mežu.
- Un uguns opāls, Toraks sacīja, ļaus tiem valdīt pār dēmoniem, kad tie būs brīvībā.
- Jā.
Zēns pasniedzās pēc Vilka sāniem, un tas saprotoši pakustināja asti, uzmanīdamies, lai tā nekur nepieskartos.
- Kā lai to iznīcina? Toraks gribēja zināt. Sadauzīt? Iemest Jūrā?
Rēnas pirksti sažņaudza zāļu somiņu.
- Tas nav tik vienkārši. Tu vari tam laupīt spēku, vienīgi apglabājot uguns opālu zemē vai zem akmeņiem. Un… viņa vilcinājās, tam vajadzīga dzīvība līdzās. Dzīvība, kas apglabāta tam blakus. Citādi tas nenomierināsies.
Toraks nolika zodu uz ceļiem un sarauca uzacis.
- Kad es tēvam zīmēju nāves zīmes, viņš stāstīja pārsteigtajai Rēnai, man tas neveicās visai labi. Sevišķi šeit ģints dvēselei.
Zēns pieskārās savām krūtīm.
- Tētim tur bija rēta vietā, kur viņš bija izgriezis dvēseļēdāju tetovējumu.
Rena norija siekalas.
- Nav manos spēkos doties atpakaļ un notikušo vērst par labu, Toraks turpināja. Savākt viņa kaulus un aprakt tos atdusēties Vilku ģints kapulaukā, lai kur arī tas būtu, bet kopš tā laika es tā vai citādi cīnos pret dvēseļēdājiem.
Viņš ieturēja pauzi.
- Es pametu tēvu, jo viņš tā gribēja. Jo zināja, ka mana sūtība ir cīnīties pret dvēseļēdājiem. Šķiet, ka patlaban es nedrīkstu pagriezt muguru savam liktenim
Rena neatbildēja. Tieši no tā viņa bija baidījusies.
Meitene kvēli vēlējās, kaut viņi spētu atrast ceļu laukā no šīm derdzīgajām alām, sameklēt laivu un nokļūt atpakaļ pie Baltajām Lapsām. Pēc tam Inuktiluks savās suņu kamanās varētu viņus aizvest uz Mežu un vini atkal būtu kopā ar Finkedīnu, un viss būtu beidzies. Taču Rena saprata, ka tā nenotiks.
Toraks pacēla galvu, un viņa pelēkās acis bija skarbas.
- Būtība vairs nav apstāklī, kā atbrīvot Vilku. Es nedrīkstu vienkārši aizbēgt un ļaut viņiem atvērt durvis.
- Es zinu, Rena sacīja.
- Tiešām? Toraka seja bija atklāta un neaizsargāta. Es nespēju to paveikt viens pats. Un nevaru lūgt tavu palīdzību. Tu jau tāpat esi izdarījusi ļoti daudz.
Šie vārdi meiteni aizkaitināja.
Es zinu, kas mums jādara, tikpat labi kā tu! Mums jāpārliecinās, ka Vilks ir brīvībā, un pēc tam, viņa ievilka elpu, pēc tam mēs tiem neļausim atvērt durvis.
divdesmit devita nodala
Pēc īsas piepūles Torakam un Rēnai izdevās Vilku izvilkt no bedres, un viņi devās projām. Ceļš veda caur eju, kur bija ieslodzīti upurdzīvnieki, un viņiem paveicās, ka no dvēseļēdājiem tur nebija ne miņas, kaut gan izskatījās, ka pirms kāda laika tie šeit bijuši. Dobums, kurā savulaik bija iesprostots lūsis, izrādījās tukšs.
Toraks prātoja, ko tas varētu nozīmēt, kad Vilks brīdinoši ierūcās.
- Slēpies! zēns nočukstēja, taču Rena pietiekami labi zināja vilku valodu, lai saprastu brīdinājumu, un jau rāpās iekšā alā, kas bija kalpojusi par sprostu lūsim. Toraks aizgrūda tai priekšā akmens bluķi, un pēc mirkļa gar viņa seju aizlaidās Nefas sikspārnis.
- Puika! Sikspārņu burve sauca no ejas viņa gala. Kur tu esi?
Zēns atskatījās uz Vilku, kura dzintardzeltenās acis spīdēja lāpas gaismā. Ja Nefa viņu pamanītu…
Kamēr burve steberēja tuvāk, Vilks pagriezās un izgaisa tumsā. Toraks atviegloti uzelpoja. Viņš nekad nebija apšaubījis Vilka spējas. Ja tas gribēja palikt nemanāms, tad neviens viņu neredzēja.
- Es esmu šeit, Toraks atsaucās, cenzdamies piešķirt balsij noteiktību.
- Kur tu biji? Nefa strupi noprasīja.
Puisis berzēja seju un centās izskatīties apdullis.
- Es biju aizmidzis. Šī sakne… man galva plīst pušu.
- Skaidrs, ka tev sāp galva! Taču, ja vēlies kļūt par dvēseļēdāju, tev jābūt stipram.
Pārbiedēdama Toraku, burve nostājās tieši pie Rēnas slēptuves un atspiedās ar roku pret akmeni.
Zēns manījās projām, cerēdams, ka tā viņam sekos.
Taču Nefa palika, kur bijusi. Atbalstījusi lāpu pret sienu, viņa nometās knūpus.
- Jābūt stipram, Sikspārņu burve atkārtoja, it kā runādama ar sevi. Tev jābūt stipram.
Viņa izpleta pirkstus un raudzījās uz savām plaukstām. Tās bija melnas no asinīm.
- Lūsis! Toraks iesaucās. Jūs esat to nogalējuši! Upurēšana ir sākusies.
Nefa turēja sev priekšā izstieptas notraipītās rokas, un viņas dūres sažņaudzās.
- Tas bija jādara. Dažiem ir jācieš pārējo labā.
Toraks aplaizīja lūpas. Viņš gribēja tikt vaļā no Sikspārņu burves, pirms tā bija uzgājusi Renu. Un tomēr…
- Jums nevajag to darīt, viņš teica.
Nefai noraustījās galva.
- Upurēšana. Durvis, Toraks piebilda.
-Ko? burve iešņācās.
- Tie ir dēmoni!
- Tur jau ir tas skaistums! Dēmoni neatšķir labu no ļauna. Mēs varam tos pakļaut savai gribai! Vai saproti? Tā mums ir lieliska iespēja. Mēs īstenosim Pasaules Gara ieceres!
- Pārkāpjot ģinšu likumu?
Nefa vēroja Toraku. Pēkšņi viņa pielēca kājās, paķēra lāpu un piebāza to puisim pie sejas tik tuvu, ka viņš dzirdēja sīcam un pilam darvu.
- Tu esi blēdis! viņa sacīja. Zemojies, smilkstēji bet ne vairāk. Kāpēc tu slēpi savu īsto dabu?
Toraks neatbildēja.
Burve nolaida lāpu.
- Ak, bet kāda tam vairs nozīme?
Melns tumsas plankums pāršķēla gaismu un uzmetās sievietei uz pleca. Toraks skatījās, kā Nefa glāsta sikspārņa mīksto kažociņu, un prātoja, kā burve spēj apmīļot ģints aizbildni un vienlaikus aptraipīt garu ar grēku.
- Durvju atvēršana gandrīz jau ir klāt, viņa teica. Tev jāpadara kāds darbiņš. Aizved dzīvniekus uz akmens mežu.