- Lido droši, mans draugs, Rena maigi noteica. Lai ģints aizbildnis tevi vada!
Tad nāca ūdrs: tas uzmeta Torakam caururbjošu skatienu un aizjoņoja lejup pa kalna nogāzi. Un beidzot kad puisim no uztraukuma jau metās slikta dūša no tumsas iznira Vilks.
Tas bija krietni pacīnījies, lai izlīstu caur spraugu, bet, ticis ārā, viņš nopurinājās un, mēli izkāris, lēkšoja pie draugiem, it kā visu mūžu to vien būtu darījis, kā cīnījies pret mošķiem.
Pieskrējis pie Toraka, Vilks rotaļīgi pieslējās uz pakaļkājām, uzlika priekšķepas barabrālim uz pleciem un pārklāja viņa seju ar mitriem skūpstiem.
Par spīti dvēseļēdājiem, par spīti dēmoniem, Toraks šņaukādamies nolaizīja Vilkam purnu. Tad visi kopā metās skriet pie ragavām, un Vilks lēkāja viņiem apkārt, kamēr Toraks ar Renu steigšus atguva savu mantību.
Tie skrēja lejup pa nogāzi, un Vilks ik pa laikam apstājās, lai draugi viņu varētu panākt. Pie aizsalušā līča viņš palīdzēja tiem atrast smailīti, kuru bija paslēpis iepriekšējās dienas putenis.
Taču, kad laiva bija nolaista ūdenī, steigšus piekrauta ar iedzīvi un Toraks ar Renu ieņēma vietas pie airiem, Vilks atteicās viņiem pievienoties.
- Vai tu nevari viņu pierunāt? meitene uzsauca.
Toraks sadrūmis paskatījās uz Vilka ausīm un spītīgi
ieplestajām ķepām.
- Nē, viņš teica. Un nopūtās. Vilks neieredz laivas. Drīzāk viņš skries gar krastmalu. Tie Vilku nekādā ziņā nenoķers.
- Esi pārliecināts? Rena jautāja.
- Nē! puisis attrauca. Bet nekas cits neatliek.
Skaidrs, ka viņš nebija par to drošs. Pat Mežā vientuļa
vilka mūžs nav pārāk garš, bet šeit ledājos…
Laika nebija pat atvadīties. Kamēr Vilks stāvēja un lūkojās barabrālī, abu skatieni uz īsu brīdi sastapās taču, pirms Toraks kaut ko spēja pateikt, Vilks pagriezās un aizjoņoja pa sniegiem kā sidrabota svēdra.
Kad viņi, šķeldami ar airiem ūdeni, pagrieza laivu uz dienvidiem, saule jau vainagoja kalna kori. Par laimi, vējš pūta no muguras un viņi traucās uz priekšu labā ātrumā.
Kad smailīte atradās bultas šāviena attālumā no krasta, Toraks pagrieza galvu.
- Skaties! Rena sacīja.
Uz tīrā sniega, kas kalna nogāzes ēnā izskatījās pelēcīgs, Toraks ieraudzīja drāžamies lejup tumšas ēnas.
- Dēmoni, viņš teica.
Rena paskatījās uz Toraku, un viņas acis bija tumšākas par Jūru.
- Mums neizdevās, viņa sacīja. Dēmoni ir tikuši brīvībā.
trīsdesmit pirmā nodala
Tālu projām, Meža ziemeļu nomalē, saule pacēlās virs Augstajiem kalniem. Ap Kraukļu nometni zarus locīja sapņaini bērzi.
- Dēmoni, teica Seiuna, nometusies rāpus uz vītola mizas pīteņa, pētīdama gailošās ogles. Es redzu, kā no Tālajiem Ziemeļiem tuvojas dēmoni. Kā melna straume, kas noslauka visu savā ceļā.
Burvi dzirdēja vienīgi Finkedīns. Medības bija padevušās veiksmīgas, un visi pārējie ģints locekļi gulēja, pielikuši vēderus ar ceptu staltbrieža gaļu un pīlādžu miksli, bet burve un Kraukļu vadonis visu nakti aizvadīja, sēdēdami pie Finkedīna būdas ieejas, līdz zvaigznes sāka bālēt, debesis metās pelēkas un Mežs visapkārt gulēja klusā mirdzumā, kuru bija sarūpējis pamatīgs sniegputenis.
- Tas ir dvēseļēdāju darbs, Finkedīns teica. Par to nevar būt šaubu.
Kamēr Kraukļu burve vērās oglēs, vēnas uz vīrieša kailajiem deniņiem pulsēja kā mazi čūskulēni.
- Uguns gars nekad nemelo, viņš piebilda.
Ogles nosprakšķēja. No egles, kas slējās viņiem virs galvas, nobira sniegs. Finkedīns paskatījās augšup un kļuva ļoti domīgs.
- Mēs esam aizgājuši pārāk tālu uz ziemeļiem, sacīja Seiuna. Ja paliksim šeit, nonāksim aci pret aci ar ļaunajiem gariem.
- Kas notiks ar Renu un Toraku? Finkedīns jautāja, skatīdamies uz egli.
- Un kas notiks ar ģinti? burve nikni atjautāja. Finkedīn, mums jādodas uz dienvidiem! Jāiet uz Platupes krastiem un jāatrod patvērums pie Aizbildņa klints. Tur es spēšu izgudrot zintis, kuras mūs aizsargās, un ap nometni novilkt spēka līnijas.
Kad Finkedīns neatbildēja, Seiuna piebilda:
- Tad beigsies tas, par ko tu nepārtraukti domā.
Kraukļu vadonis pievērsa skatienu burvei.
- Un par ko tad es domāju? viņš jautāja balsī, no kuras nobālētu jebkurš cits ģints loceklis.
Taču Seiuna bija bezbailīga.
- Tu nedrīksti mūs vest uz Tālajiem Ziemeļiem.
- Nu, tevi es nekur nevedīšu, burve. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tu paliksi šeit Mežā.
- Es nedomāju par sevi, bet gan par ģinti, kā tu gluži labi zini!
- Es arī.
- Bet…
- Diezgan! Finkedīns ar asu rokas kustību pārtrauca sarunu. Kad es sākšu tevi mācīt, kā burties, tu varēsi mani pamācīt, kā vadīt!
Viņš atkal pacēla galvu un šoreiz vērsās pie radījuma, kas raudzījās viņā no egles; ūpim ausu galos bija pušķīši, un tas nikni skatījās ar oranžām acīm. Un klausījās.
Es nevedīšu ģinti projām no Meža, nenovērsdams skatienu no putna, Finkedīns teica. Zvēru pie savām dvēselēm.
Ūpis izpleta milzīgos spārnus un aizslīdēja uz ziemeļiem.
trīsdesmit otra nodala
Toraks un Rena ātri īrās uz priekšu, un pēc brīža atvieglojums, ka viņi spējuši izbēgt no alas, uzlaboja viņiem garastāvokli. Jauki bija atrasties ārā, kur mirdzēja ledus, debesis un Jūra, un klausīties Vilka īsajos, uzmundrinošajos kaucienos "Esmu šeit! Esmu šeit!", kas nāca no austrumiem, un nogaudot atbildi.
- Tagad šie mūs vairs nenoķers! Rena priecājās.
Viņa izstāstīja Torakam, kā tika sagraizījusi dvēseļ-
ēdāju smailītes, un viņš smējās. Vilks bija brīvībā, un viņi devās atpakaļ uz Mežu. Šķita, ka dvēseļēdāji un dēmoni ir tālu projām.
Tad spēji mainījās laiks. Krama melni mākoņi aizklāja sauli. No Jūras pacēlās migla. Torakam no paguruma sāka sāpēt galva. Airis rokās kļuva smags.
- Mums jāatpūšas, Rena teica. Ja ne, mēs apgāzīsimies vai ietrieksimies ledus kalnā.
Pārāk nomocījies, lai runātu, zēns pamāja ar galvu.
Lai izceltu no ūdens smailīti, aizvilktu to pāri ledum aisberga aizsegā, ar krastmalā atrastiem mietiem to nostiprinātu un, saraušot virsū sniegu, izveidotu no laivas pagaidu mitekli, bija vajadzīgi visi viņu spēki.
Strādādams Toraks atcerējās pēkšņo apskaidrību, kas bija nākusi pār Odžu burvi.
"Kas tu esi?" tā tika vaicājusi.
Kad Toraka dvēseles centās nokļūt atpakaļ viņa ķermenī, burve alu labirintā tās bija sajutusi; varbūt tā pat bija uzminējusi, ka viņš ir garagājējs.
Tālumā atskanēja ūpja nopūtas.
Rena ar sniegainiem dūraiņiem pārtrauca darbu. Viņas seja kļuva saspringta.
- Tie nāk mums pakaļ, meitene teica.
- Es zinu, sacīja Toraks.
Ūpja nopūtas kļuva dzirdamas tuvāk.
Zēns pētīja debesis, bet redzēja vienīgi miglu.
Rena jau bija ieraususies miteklī, un viņš uz ledus palika viens. Vēja gaudošana un lūstošā ledus duna izklausījās nedabiski skaļa. Torakam sāpēja galva un sūrstēja acis. Pat laiva un ledus kalns izskatījās dīvaini izplūduši.