Bet ko tad, ja tam atkal sagribas ēst? Ja nu tas uzglūn Torakam tieši šobrīd? Pēkšņi kraukļi pacēlās spārnos. Kāds tos bija izbiedējis.
Torakam sirds dauzījās krūtīs. Aizbāzis roku aiz kamzoļa, viņš izvilka tēva nazi.
Zēns iztēlojās, kā, uzmanīgi novietodams uz ledus milzīgās, pinkainās ķetnas, nedzirdami tuvojas lācis.
Viņš piecēlās. Klusums dunēja ausīs. Toraks saspringa un gaidīja parādāmies balto nāvi.
Vilks viņu nogāza atmuguriski sniegā un šņaukādamies sāka laizīt Toraka seju.
Vilkam patika pārsteigt barabrāli. Vienalga, cik bieži viņš to darīja, Slaikais Bezastainis par Vilka tuvošanos
nekad nenojauta, un Vilks nekad nepagura: uzglūnēšana, lēciens un kūleņošana pa zemi.
Patlaban, rotaļīgi kozdams un luncinādams asti savu nesen saīsināto asti, kas jau bija izveseļojusies, Vilks rāpās barabrālim pāri. Viņš bija tik laimīgs, ka var gaudot! Visas domas par dēmoniem, ļaunajiem bezastainiem un svešajiem vilkiem bija pagaisušas. Tik ilgi mocīts ieslodzījumā, viņš nu varēja izstiepties un lēkāt, un lēkšot! Sajust Spožo-mīksto-aukstumu zem ķepu spilventiņiem un vēja svaigumu kažokā. Un spēlēties ar barabrāli!
Kā jau bieži mēdza gadīties, kad Vilks negaidīti uzklupa, Slaikais Bezastainis bija vienlaikus iepriecināts un dusmīgs. Taču Vilks juta, ka šoreiz barabrālim arī sāp.
Kur ir baramāsa? Kad viņi devās projām peldošajā ādā, tā bija kopā ar Slaiko Bezastaini. Vai viņa būtu apmaldījusies lielajā ūdenī?
Un Slaikais Bezastainis izskatījās dīvaini neizveicīgs. Pēc pirmajiem priecīgajiem sveicieniem viņš lempīgi metās apmīļot Vilka purnu, netrāpīja un centās nolaizīt viņa ausi. Tas bija jocīgi. Bet tagad viņš atvēzēja roku un sāpīgi iebelza Vilkam pa degunu. Vilks bija pārsteigts. Viņš nebija izdarījis neko sliktu.
Ar priekškājām pieplacis ledum, Vilks aicināja barabrāli spēlēties.
Slaikais Bezastainis vinu nenēma vērā!
Vilks sarūgtināts iesmilkstējās un veltīja draugam jautājošu skatienu.
Slaikais Bezastainis raudzījās patiešām raudzījās Vilkam garām.
Vilks sāka raizēties. Šāds skatiens varēja nozīmēt to, ka Slaikais Bezastainis ir ārkārtīgi nokaitināts. Varbūt Vilks, pats to neapjauzdams, ir izdarījis kaut ko sliktu?
Tad viņam prātā iešāvās kāda doma. Aizlēkšojis pie beigtā zivju suņa un aizbaidījis kraukļus, Vilks noplēsa stērbeli roņādas, atgriezās pie Slaikā Bezastaina un, nometis to viņam pie kājām, nogaidoši skatījās uz draugu. "Nu! Spēlēsim "Es sviedīšu, tu ķer"!"
Slaikais Bezastainis nekustējās. Izskatījās, ka viņš roņādu pat neredz.
Vilks pievirzījās tuvāk.
Barabrālis izstiepa priekšķepu un neveikli aizskāra viņa purnu.
Vilks pētīja mīļo seju, uz kuras nebija spalvu. Skaistās barabrāļa acis bija aizmiegtas, un no tām tecēja slapjums. Vilks tās uzmanīgi paostīja. Tās oda slikti. Vilks nogaršodams nolaizīja drauga asaras.
Slaikais Bezastainis norija siekalas un paslēpa seju barabrāļa skaustā. >
Pēkšņi Vilks saprata. Nabaga nelaimīgais Slaikais Bezastainis. Viņš bija zaudējis redzi.
Lai draugu iedrošinātu, Vilks paberzējās viņam pret plecu un pārklāja tā virskažoku ar mierinošu Vilka smaržu. Tad viņš pabāza galvu zem Slaikā Bezastaina vilnainās priekšķepas.
Tas nedroši pieslējās pakaļkājās, un Vilks, pagaidījis, kamēr viņš saņemas, tecēja uz priekšu tik lēni kā jaunpiedzimis kucēns.
Viņš pieskatīs Slaiko Bezastaini. Viņš aizvedīs to pie beigtā zivju suņa un pacietīgi gaidīs, kamēr draugs ieturas, -jo Slaikais Bezastainis joprojām bija bara vadonis un viņam pieklājās ēst pirmajam. Pēc tam kad arī Vilks būs pamielojies, viņš kopā ar Slaiko Bezastaini dosies meklēt baramāsu.
trīsdesmit ceturta nodala
M ežā pavasara atnākšana tiek gaidīta; Tālajos Ziemeļos cilvēki no tās bīstas. Tagad Rena saprata kāpēc.
No miglas viņas priekšā iznira aisbergi: tie zvārojās un gāzās Jūrā, bet bangas sašūpoja ledus gabalu, uz kura sarāvusies tupēja Rena. Viņa pieplaka ledum un gaidīja, līdz viļņi norimst.
Tālāk priekšā saskrējās divi milzu ledus bluķi: lielākais saberza mazāko, un tas izčibēja.
"Tā vietā varēju būt es," meitene nodomāja.
Viņai nebija ne jausmas, uz kurieni Jūra viņu nes. Zeme nebija redzama. Vienīgi ledus kalnu aprises un biedējoši melns ūdens. Visapkārt virmoja atkušņa radītas skaņas. Urdzēja un burbuļoja palu ūdeņi. Ledus krakšķēja un lūza.
Rēnas ledus gabals bija divdesmit soļus plats: viņa bija pieplakusi pašā viducī un vēroja, kā Jūrasmāte pa druskai vien apgrauž tā malas. Vējš auroja, un, par spīti Balto
Lapsu dotajam sejsegam, viņas acis asaroja. Tālumā Rena saklausīja ledus upes dunu, kas nāca arvien tuvāk.
Meitene prātoja, ko darīt bez guļammaisa, kad pienāks nakts. Viņa atcerējās, ko Tanugeaka bija stāstījusi par savu vecomāti, kas bija pārdzīvojusi sniega vētru: "Viņa novilka cimdus un apsēdās uz tiem, lai aukstums netiktu klāt no apakšas; pēc tam viņa iebāza rokas azotē un sakņupa uz priekšu ar zodu uz ceļgaliem tā, lai nenoveltos uz sāniem, ja gadījumā aizmigtu."
Rena ņēma piemēru no Tanugeakas vecāsmātes, un viņai uzreiz kļuva siltāk; taču aizmigšana meitenei nedraudēja. Vajadzēja uzmanīt, vai neizklīdīs migla un neparādīsies krasts. Vajadzēja sargāties no dvēseļēdāju smailītēm. Un dēmoniem.
Renu mocīja izsalkums un slāpes, taču pārtikas krājumus viņa bija nolēmusi neaiztikt. Pārtikas krājumi! Kumoss sasalušas roņa gaļas un pūslis ar ūdeni, kas karājās siksniņā viņai ap kaklu. Rena centās nedomāt par kulīti ar ēdamo, kuru bija ielikusi laivā dažus mirkļus pirms negadījuma; tāpat viņa mēģināja nedomāt par mošķi.
Tas atradās šeit uz ledus gabala: viņa to juta. Taču manāma bija vienīgi lēkājoša ēna un dzirdama nagu skrapstoņa.
Tas būtu piekļuvis tuvāk, ja vien Rena nepamanītos noberzt no pieres Kalnu Zaķu "tetovējumu", nebūtu uzvilkusi tā vietā plaukstas zīmi un atcerējusies, ka no tās vidējā pirksta jāizstaro spēka līnijām. Viņa bija arīdzan iecerējusi tām pievienot nāves zīmes, taču pagaidām pārdomāja.
Gulbja ādas maciņā pret Rēnas krūtīm aukstu gaismu izstaroja uguns opāls. Iemest to Jūrā būtu bezcerīgi. Kas zina, kādu ļaunumu tas tur spētu nodarīt? Bet šeit taču nebija ne zemes, ne akmeņu, kur to apglabāt.
Pēkšņi virs galvas sāka gāgināt zosis. Ievīstījusi dūres piedurknēs, Rena no roņādas maksts izvilka loku.
Par vēlu. jt utni bija jau gabalā.
- Stulbi, meitene sevi rāja. Tev jābūt gatavībā. Tev vienmēr jābūt gatavībā.
Viņa apsēdās un gaidīja, kad parādīsies vēl kāds medījums. Rena skatījās, līdz sāka sūrstēt acis. Visbeidzot viņai sāka klanīties galva.
Dēmons bija tik tuvu, ka Rena spēja to saost. Tas bija izbāzis mēli, lai nogaršotu viņas elpu. Tā niknais skatiens uzjundīja Renā melnu liesmu…
Viņa spēji pamodās.
- Aizvācies! Rena iekliedzās.
No tuvīnā aisberga spārnos pacēlās kaiju bars. Meitene centās sataustīt loku, taču kaijas bija jau projām.
Kaut kur viņai aiz muguras mēli klakšķināja mošķis.
- Kaijas vēl atlidos, viņa tam teica.
Vajadzētu būt vēl citiem putniem.
Taču neviens nerādījās.
Meitenes roka sniedzās pēc zāļu maciņa. Tajā zem viņas trūcīgā ārstniecības augu klāsta gulēja olis, uz kura pagājušajā vasarā Toraks bija uzzīmējis savu ģints piederības zīmi; Rena šaubījās, vai draugs vispār zina, ka viņa to glabā. Makā atradās arī rubeņa kaula svilpīte, ar kuru dažreiz bija iespējams sasaukt Vilku. Rēnai gribējās tajā iepūst. Taču, pat ja Vilks sadzirdētu, viņš nespētu tik tālu atpeldēt. Viņa to vienīgi pakļautu briesmām.