Rēnas domas atgriezās pagājušajā rudenī, kad Toraks mēģināja viņu iemācīt gaudot, gadījumā ja draudzene kādreiz pazaudētu svilpi. Meitene nespēja sataisīt nopietnu seju, un Toraks kļuva pikts un aizgāja; taču, kad viņa centās puisi ar kaucienu pasaukt atpakaļ, tas skanēja tik jocīgi, ka viņš smējās līdz asarām.
Rena nedroši mēģināja iegaudoties. Kauciens nebija tik skaļš, lai to sadzirdētu Vilks, taču tas viņai mazliet uzlaboja omu.
Viņai vajadzēja būt gatavībā, ja parādītos vēl kāda kaija. Rena pārbaudīja savas labākās krama bultas spārniņus un, sadabūjusi no šūšanas piederumu maciņa cīpslas pavedienus cik nu vien to bija -, sasaistīja tos kopā un piesēja pie bultas. Pēc tam viņa, pretodamās vēlmei kādu kumosu apēst, ar roņa taukiem iezieda loku un stiegru. Kamēr Rena darbojās, meitenei šķita, ka viņa redz, kā uz viņas plaukstām uzgulstas Finkedīna raupjās rokas. Šo loku viņai no īves zara bija uztaisījis tēvocis, un ierocim piemita ne vien šā koka izturība, bet arī kaut kas no Finkedīna spēka. Tas Renu nepievils.
Ievietojusi bultas gropi loka stiegrā, meitene pagrūda augstāk sejsegu un sāka gaidīt.
Aiz muguras dēmons pret ledu skrapstināja nagus, lai novērstu viņas uzmanību. Rena nicīgi pasmaidīja. Lai jau! Finkedīns viņai bija iemācījis koncentrēties. Kad Rena medī, neviens nespēj viņu samulsināt; tāpat kā Toraku, kad tas dzen pēdas.
No tālienes atplūda dīvainas skaņas, kas līdzinājās zviegšanai: tur trokšņoja kairas. Tās lidoja uz Rēnas pusi.
Meitenei uzmācās šaubas. Putni ir pārāk tālu, aukla ir par īsu. Tavas rokas ir nosalušas, tu nevarēsi trāpīt… Viņa neņēma vērā dēmonu un sakopoja spēkus medībām.
Putni lidoja zemu, kā jau kairas mēdz darīt, ar druknajiem, melnajiem spārniem šķeldami gaisu. Rena izvēlējās tuvāko, notēmēja un pagaidīja, līdz norimst vēja brāzma.
Bulta trāpīja mērķi, un kaira ar plunkšķi iekrita Jūrā. Priecīgi iekliegušies, Rena aiz auklas izvilka to no ūdens.
Bulta bija trāpījusi kairai astē, un putns pretojās. Murminādama pateicības vārdus un slavinājumus, Rena pabāza plaukstu putnam zem spārna un ar pirkstu stingri uzspieda uz sirds, lai to apstādinātu. Nogriezusi kairai spārnus, viņa vienu atdeva Jūrasmātei, bet otru vējam, lai pateiktos, ka tie viņu vēl nav nogalinājuši. Galvu Rena aizmeta uz ledus gabala viņu malu ģints aizbildnim, bet savam stopam viņa pateicās tādējādi, ka mazliet iezieda to ar taukiem.
Visbeidzot viņa uzšķērda putna vēderu, sadabūja silto, purpursarkano sirdi un ielika to mutē. Tā bija tauka un garšoja lieliski. Kairas spēks pārgāja pie Rēnas.
Viņa noplūca liemeni un, gribēdama spalvas paglabāt bultu spārniņiem, piesēja tās pie jostas. Dēmons bija pazudis. Rena izspļāva kairas dūnu kriksīti un plati pasmaidīja. Skaidrs, ka mošķim viņa labāk patika izmisusi un izbadējusies, nevis apmierināta un paēdusi.
Uz ledus nometās krauklis, paķēra kairas galvu un aizlidoja. Rena sajuta lepnuma uzplūdu. Krauklis ir viens no retajiem putniem, kas spēj pārziemot Tālajos Ziemeļos. Viņa lepojās ar to, ka ir tā pēctece Kraukļu ģints locekle.
Pavilkuši nost kapuci, Rena ieberzēja matos sniegu, lai atbrīvotos no pēdējām Tanugeakas dotās melnās krāsas paliekām. Beidzot viņa atkal bija Rena. Rena no Kraukļu ģints.
Viņa tik ļoti centās saskatīt piekrasti, ka gandrīz palaida to garām.
Vienu brīdi ledus gabals lēnām griezās, bet pēc mirkļa tas pret kaut ko tik spēji atdūrās, ka Rena gandrīz ielidoja ūdenī.
Piecēlusies Rena saprata, ka skatījusies uz nepareizo pusi. Viņas ledus gabals bija ietriecies pakledus [2] krāvumā. migla pašķīrās, un Rena ieraudzīja virs galvas slejamies ledus upes klintis.
Ledus gabals bija iestrēdzis pie tās ziemeļu krasta. Rēnas priekšā pletās žilbinošs piekrastes ledus, bet aiz tā robotu, ēnainu kalnu grēda, kurai pāri pacēlās ledus upes piekrastes varenie, zilie krasti.
Ja vien viņa spētu tikt pāri pakledum un sasniegt piekrastes ledu…
Bet ko tad? Ledus upei atlika vienīgi nodrebēt, un šīs klintis gāztos Rēnai virsū un nospiestu viņu kā vaboli.
Par to būs jāpadomā vēlāk. Patlaban viņai vajadzēja tikt krastā.
Uzmetusi plecā loku, Rena no sava ledus gabala pārrāpās uz pakledus klaida. Tas bīstami sašūpojās, un viņai nācās pārlēkt uz nākamā gabala, pēc tam atkal uz nākamā, allaž turoties uz baltā ledus un neapstājoties, kā bija mācījis Inuktiluks. Pakledu vagoja plaisas viens kļūmīgs solis, un Rena ieveltos Jūrā. Kad meitene nokļuva uz piekrastes ledus, viņa bija izmirkuši sviedros.
Rena stāvēja saliekusies un bija pārāk nogurusi, lai izjustu atvieglojumu. Iztaisnot augumu bija grūti, jo kājas joprojām šūpojās Jūras ritmā.
Dienvidu pusē ledus upes dzīlēs bija dzirdami auri. Pārdabiski, saraustīti vaidi. Rena beidzot iztaisnojās.
Vējš gaudoja pār ledājiem. Sals knieba tik nikni, ka viņai salipa skropstas. Roka taustījās pie ģints aizbildņa spalvām. Šī vieta neizskatījās laba. Šis nāvējošais aukstums. Šie robainie kalni klinšu pakājē, kas slīga tumsā tik dziļi, ka izskatījās gandrīz melni.
Pēkšņi Rena saprata, ka tā nav ēna, kas kalniem liek izskatīties melniem, tas nevarēja būt, jo klintis skatījās tieši uz rietumiem un rietošā saule spīdēja tieši tām virsū. Šie kalni patiešām bija melni. Un kalnu grēdas vidienē rēgojās bezdibenis. Melna ledus aiza.
Šī ainava Renu dīvaini aizrāva.
Klupdama pār piekrastes ledu, viņa devās uz kalniem. Kad viņa tika tiem tuvāk, ledus zem zābakiem kļuva melns: trausls, melns ledus, kas krakšķēja pie katra soļa.
Rena noliecās, lai paceltu lāsteku, un saspieda to cimdā. Tā izkusa un uz dūraiņa atstāja melnu traipu. Meitene skatījās uz savu plaukstu. Šie melnie traipi… tas nebija ledus, bet gan akmens putekļi. Daļiņas no kāda kalna, kuru bija saberzusi druskās varenā ledus upe.
Meitene nolaida roku gar sāniem, un ūdens lāses bēdīgi pilēja no cimda. Nu viņa saprata, kāpēc Jūra bija viņu atvedusi uz šejieni uz ledus upes tumšo grīvu. Rena bija paveikusi neiespējamo. Viņa bija atradusi veidu, kā apglabāt uguns opālu akmenī. Taču vienīgā dzīvība, kuru viņa varēja tam piedāvāt, bija viņa pati.
trīsdesmit piektā nodala
Toraks cauri cimdam juta, ka Vilks kļūst nemierīgs.
Zēns dedzīgi vēlējās, kaut barabrālis būtu saodis Rēnas pēdas, taču pārliecības par to nebija. Vilku valodā balsij nav tik lielas nozīmes kā žestiem: skatienam, galvas pieliekšanai un ausu noskurināšanai. Būdams pusakls, Toraks lāgā nevarēja saprast, ko Vilks grib pateikt. Un, kaut gan redze pamazām sāka atgriezties, Vilks Torakam joprojām izskatījās pēc tumšpelēka plankuma.
Nemierīgs sāka kļūt arī vējš: tas gaudoja ausīs un līda aiz kamzoļa. Toraku sasniedza tikko dzirdamas augstas, smalkas balstiņas. Dēmoni? Dvēseļēdāju spiegi? Vai Rena, kas sauc pēc palīdzības.
Vilks apstājās tik pēkšņi, ka puisis tam gandrīz pārvēlās pāri. Viņš juta, kā saspringst Vilka pleci: tas bija noliecis galvu un ostīja ledu. Torakam pamira sirds. Priekšā bija paisuma radīta plaisa. Trijām viņi jau bija tikuši pāri, un izskatījās, ka turpmākais ceļš nebūs vieglāks.
Vilks viegli izlocījās no Toraka tvēriena un lēca. Zēns dzirdēja, kā nogurkstēja sniegs, kad tajā iegrima ķepas. Sekoja iedrošinošs rējiens: "Nāc!"