Toraks atvēra acis.
- Kur ir Vilks?
- Tālu šis nevarētu būt. Viņa paplūkāja sava cimda vilnu. Viņš man palīdzēja tevi atrast. Es sniegputenī neko nevarēju redzēt, tad izdzirdēju, kā viņš gaudo. Tas bija briesmīgi. Man likās, ka viņš tevi apraud.
- Piedod! Toraks noburkšķēja.
- Odžu burve, Rena sacīja aizlūzušā balsī, zina, ka tu esi garagājējs.
-Jā.
- Tad jau tagad to zina viņi visi. -Jā.
Rena skatījās pāri tukšumam un trīsēja.
- Ko Sikspārņu burve ar to gribēja teikt? "Parāds ir atdots…"
Toraks izstāstīja, ka reiz viņa tēvs bija atturējis Nefu no pašnāvības.
- Ak, Rena noteica.
Pēc tam viņa ielika Torakam plaukstā kaut ko smagu.
- Skaties! Tas ir tavs.
Tas bija tēta zilais slānekļa nazis.
- Laikam jau tad, kad viņa grūda mani nost, meitene stāstīja, būs paspējusi aizbāzt man aiz siksnas. Nupat atradu.
Toraks satvēra naža spalu.
- Viņa nebija ļoti ļauna, puisis nomurmināja. Nepavisam ne.
Rena lūkojās viņam sejā.
- Tā bija dvēseļēdāja.
- Taču viņa izdarīja visu, lai izpirktu savus grēkus.
Toraks prātoja par Sikspārņu burves dvēselēm, kas
nu bija ieslodzītas melnajā ledū kopā ar dēmoniem. Un viņš atcerējās mazo, tumšo ēnu, kas bija pacēlusies no tās pleca, pirms viņa metās bezdibenī. Nefa bija padzinuši savu mīļoto sikspārni, lai tas nenomirtu kopā ar viņu.
- Tas biji tu, Rena sacīja klusā balsī. Tas leduslācis. Tu iemiesojies leduslācī.
Toraks skatījās viņai acīs un klusēja.
- Torak, tu varēji no tā zvēra netikt laukā! Tu varēji tur palikt uz mūžīgiem laikiem!
Puisis, pārvarēdams sāpes, pieslējās uz elkoņa.
- Citas iespējas nebija.
- Bet…
- Tu biji tā, kas upurēja visu, kas bija ar mieru šķirties no dzīvības, lai uguns opāls tiktu aprakts. Tas bija tik drosmīgi… Nespēju iedomāties, ka es spētu rīkoties tamlīdzīgi.
Rena raudzījās ar drūmu skatienu un turpināja plūkāt cimdu.
- Citas iespējas nebija, viņa teica.
Iestājās klusums. Meitene pagrāba saujā sniegu un noberza no pieres nāves zīmes. Pēc tam viņa ķērās pie Toraka savainotajām plaukstu locītavām.
- Ko tad, ja leduslācis nebūtu atnācis? viņa jautāja. Ko tad tu darītu?
- Es būtu iemiesojies Tiazi, Toraks bez vilcināšanās atbildēja, vai arī Sešru. Es nebūtu ļāvis tev aiziet bojā.
Rena pamirkšķināja acis.
- Tu izglābi man dzīvību. Ja tu nebūtu…
- Mūs izglāba Vilks, Toraks sacīja. Viņš padzina dēmonus. Viņš neļāva Tiazi mani nogalēt. Viņš izglāba mūs visus.
Vilks drāzās pa ledu, it kā būtu saukts, paslīdēja, ar saīsinātās astes palīdzību veikli izlīdzināja gaitu un atspērās sniegā tā, ka vižņi aizlidoja pa gaisu. Viņš uzlēca virsū Torakam un viscaur nolaizīja tā vaigus.
Puisim pēkšņi sagribējās paslēpt seju Vilka skaustā un raudāt, līdz pamirst sirds: par Sikspārņu burvi, par sevi un nezin kāpēc vēl arī par tēti.
- Ņem, Rena sacīja un pasniedza viņam roņa gaļas kumosu.
Toraks to paostīja, paņēma gaļu un centās pieslieties sēdus, taču sāpes krūtīs lika sarauties čokurā.
- Tev sāp? Rena jautāja.
- Nu, es drusku pakritu. Apdauzīju krūtis.
- Gribi, lai es tās apskatos?
- Nē, viņš steigšus atbildēja. Ar mani viss būs kārtībā.
Rena izskatījās samulsusi. Viņa vēlreiz nodrebēja un aizgāja gabaliņu tālāk nolikt gaļas kumosu ģints aizbildnim. Atgriezusies Rena vēl vienu gabalu gaļas izsniedza Vilkam, bet pēdējo paturēja sev.
Viņi ieturējās klusēdami un vēroja, kā saule grimst Jūrā. Vējš bija mitējies, un Ledus upe dusēja rāma. Šī pēcpusdiena bija padevusies mierīga. Toraks skatījās, kā vientuļš krauklis riņķo plašajās, baltajās debesīs… un pēkšņi izbijās no tā, cik tālu no Meža viņi bija aizklīduši.
Zēns uzmeta skatienu Rēnai un redzēja, ka draudzeni nomoka līdzīgas domas.
- Mums nav ne pārtikas, ne taukuma, ne laivas, viņa teica. Kā gan, Gara vārdā, mēs tiksim mājās?
Tādus viņus sastapa Finkedīns un Inuktiluks, kuri no dienvidu puses smailītēs bija devušies tos meklēt: Toraks un Rena apķērušies klumburēja pa ledu, un Vilks tecēja abiem blakus, tos sargādams.
Četrdesmitā nodala
Pēc pirmā pārsteiguma mirkļa Rēnai aizžņaudzās kakls, un viņa metās tēvocim pie krūtīm. Vīrs stāvēja uz ledus, apskāvis meiteni, un viņa ieelpoja tā ziemeļbriežu ādas apģērba un Meža smaržu. Viņš esot aizņēmies smailīti no Jūras Ērgļiem un turējies aizvējā starp šērām un krastmalu, Finkedīns stāstīja, līdz sasniedzis savu veco draugu, Balto Lapsu, nometni.
- Kur pārējie? Rena jautāja, slaucīdama degunu piedurknē.
- Turpat, kur vienmēr, Mežā.
- Mežā? Tātad tu…
- …atbraucu viens. Zināju, ka esmu tev vajadzīgs. Rena saritinājās tēvoča smailītē, kur zem ziemeļbrieža baltā ziemas kažoka bija brīnišķīgi silti. Toraks gulēja Inuktiluka laivā, bet Vilks sekoja tiem pa krastu. Pēc brīža meitene uzrunāja Finkedīna muguru:
- Es joprojām nevaru saprast. Dvēseļēdāji. Tie teic, ka grib apvienot ģintis. Bet mēs jau esam vienoti. Jo dzīvojam pēc vienādiem likumiem.
Finkedīns pagrieza galvu.
- Vai tad tā ir? Nu pastāsti! No kā tu pārtiki Tālajos Ziemeļos? No roņiem?
Rena pamāja ar galvu.
- Un ko roni ēd?
Meitene nopūtās.
- Zivis. Tie ir mednieki! Nebiju par to nekad iedomājusies.
Finkedīns izvairījās no melna ledus blāķa.
- Ziemeļu ģintis dzīvo pēc leduslāču tikumiem, viņš teica. Jo citādi viņi nemaz nespētu izdzīvot. Tāpat kā dažas citas Jūras ģintis. Mežā tas ir citādi. Tāpēc dvēseļēdāji grib visu izmainīt.
Rena kļuva domīga.
- Torakam tie teica, ka ir runājuši ar Pasaules Garu. Taču…
- Neviens nav runājis ar Pasaules Garu.
Pēc tam abi atkal klusēja.
Diena bija apmākusies, un debesis smagu sniega mākoņu pilnas. Virs galvas riņķoja kaijas. Pa ledu aiztecēja lapsa, bet, pamanījusi Vilku, aizbēga. Rena vēroja, kā Finkedīna irklis šķeļ ūdeni, un kļuva miegaina.
Sapņu bites bija atgriezušās. Meitene izstiepa roku, lai tām pieskartos, un iesmējās, kad tās pieglaudās pirkstiem. Pēc tam tās pazuda, un Rena atkal bija viena augstā kalnā, un viņai tuvojās sarkanas acis…
Vina iekliedzās.
- Rena, maigi teica Finkedīns, mosties!
Viņa pavērsa acis pret gaismu.
- Es redzēju sapni.
Kraukļu vadonis ar vienu aira vēzienu pagrieza laivu, nostiprināja to un pavērsās, lai atskatītos uz Renu.
- Dvēseļēdāji, viņš klusi teica. Tu nonāci to tuvumā, vai ne?
Meitenei aizrāvās elpa.
- Pirms kāda laika viņi man šķita kā ēnas. Bet tagad esmu tos redzējusi. Tiazi. Eostru. Sikspārņu burvi… Sešru.
Viņi pārmija skatienus. Finkedīns sacīja:
- Kad sasniegsim Mežu, izstāstīsi man visu. Pagaidām vēl ne.
Rena apmierināta pamāja ar galvu. Viņa vēl nevēlējās par to runāt. Negribējās visu atsaukt atmiņā.