- Tieši tā! Tu esi izmisis. Tāpat kā es.
Toraks zināja, ka Rēnai ir taisnība. Bet viņš negribēja to atzīt.
Klusēdami viņi atrada vēja nolauztu egli, atraka sniegu tās pakājē un sagatavoja vietu, kur pārlaist nakti. Abi uzklāja jumtu no egļu zariem un izmantoja savas slēpes par lāpstām, lai uzmestu tam pa virsu biezu sniega kārtu. Beidzot viņi vēl ievilka iekšā zarus un uzklāja tiem savus ziemeļbriežu ādas guļammaisus. Toraks sadabūja šķiltavas un ar dažu bērza tāss gabaliņu palīdzību atmodināja uguni. Vienīgais sausais koks, kuru viņš varēja atrast, bija egles zars, kas dūmoja un sprakšķēja. Taču Toraks bija pārāk uztraucies, lai ņemtu to vērā.
Rena dūmos rauca degunu, taču neko neteica. Somā viņa sadabūja aļņa asinsdesas luņķi, sadalīja to trīs daļās, no kurām vienu nolika uz būdas jumta ģints aizbildnim, bet otru iespieda rokā Torakam. Ielikusi savu daļu somā, viņa pacēla savu cirvi un dzeramtrauku.
- Es eju uz upi, viņa teica. Man somā vēl ir gaļa, taču neaiztiec kaltētās brūklenes.
- Kāpēc tad ne?
- Tāpēc, viņa sapīkusi atbildēja, ka es tās taupu Vilkam!
Kad meitene bija aizgājusi, Toraks sevi piespieda ēst. Tad viņš izrāpās no būdas un nolika ziedojumu.
Nošņāpis savu garo, melno matu cirtu, viņš aptina to ap nokritušas egles zaru. Pēc tam viņš uzlika plaukstu uz ģints aizbildņa ādas sloksnes vilka kažoka gabala, kas bija piešūts pie viņa kamzoļa pleca.
- Uzklausi mani, Mežs, Toraks sacīja. Es lūdzu pie savām trim dvēselēm pie paša dvēseles, ģints dvēseles un pasaules dvēseles -, es lūdzu, lai tu parūpējies par Vilku un atvairi no vina ļaunumu.
Tobrīd viņš pamanīja tumši rudu matu šķipsnu, kas bija apsieta ap kādu citu zaru. Arī Rena bija ziedojusi savu cirtu.
Tas lika Torakam justies vainīgam. Viņš nedrīkstēja uz draudzeni kliegt.
Ielīdis atpakaļ nojumē, Toraks novilka zābakus, ieritinājās guļammaisā un gulēja, skatīdamies liesmās un ieelpodams vecās ziemeļbrieža ādas un egļu skuju aso smārdu.
Kaut kur tālumā iebrēcās kāds pūčveidīgais. Tas nebija pazīstamais pelēkās meža pūces sauciens, bet gan ūpja zemais vaids.
Toraks notrīsēja.
Viņš izdzirdēja, kā zem Rēnas kājām gurkst sniegs, un uzsauca:
- Tu ziedoji! Tāpat kā es.
Nesaklausījis atbildi, Toraks piebilda:
- Piedod, ka es tev uzklupu. Tas bija tikai… Nūja. Piedod!
Atbildes joprojām nebija.
Viņš dzirdēja soļus būdas priekšā, bet pēc tam aiz tās.
Toraks piecēlās sēdus:
- Rena?
Soļi apklusa.
Toraka sirds sāka trakot. Tā nebija Rena.
Tik klusi, cik spēdams, puisis izlocījās no guļammaisa, uzvilka zābakus un sniedzās pēc cirvja.
Soļi tuvojās. Lai kas tas ari būtu, viņš stāvēja rokas stiepiena attālumā un no Toraka atnācēju šķīra vien plānā egļu zaru siena.
Uz mirkli iestājās klusums. Pēc tam apkārtnē valdošajā mierā ļoti skaidri bija saklausāma mitra, burzguļojoša elpa.
Torakam uzmetās zosāda. Viņš atcerējās slimības upurus pagājušajā vasarā. Slepkavīgo gaismu viņu acīs un pretīgo gārgšanu…
Viņš iedomājās par Renu, kura viena klejoja pie upes. Toraks rāpās uz būdas izeju.
Mēnesi bija aizklājuši mākoņi, un nakts bija tumša. Nāsīs iesitās maitas smaka. Atkal šī burzguļojošā elpa…
- Kas tu esi!? Toraks sauca tumsā.
Elpa apklusa. Iestājās visaptverošs klusums. Klusums, kurā kāds gaidīja tumsā.
Zēns izrausās no telts un stāvēja, ar abām rokām satvēris cirvi. Dūmi koda acīs, taču uz mirkli viņš pamanīja kādu milzīgu apveidu, kas izgaisa tumsā.
Torakam aiz muguras atskanēja kliedziens; viņš apsviedās un ieraudzīja Renu, kura grīļojās starp kokiem.
- Pie upes! viņa noelsās. Tas smird. Briesmīgi.
- Tas bija šeit, Toraks sacīja. Pavisam tuvu. Es dzirdēju.
Stāvēdami plecu pie pleca, abi raudzījās Mežā. Lai kas tas bija, radījums bija aizgājis, atstādams vienīgi draudīgas atmiņas par maitas smaku un gārdzošu elpu.
Gulēt vairs nebija iespējams. Viņi piemeta malku ugunskuram un apsēdās blakus, gaidīdami saullēktu.
- Kā tu domā, kas tas bija? Rena jautāja.
Toraks papurināja galvu.
- Es zinu tikai vienu. Ja kopā ar mums būtu Vilks, tas nekādā ziņā tik tuvu nepielavītos.
Abi raudzījās liesmās. Zaudēdami Vilku, viņi nebija atvadījušies tikai no drauga. Viņi bija pazaudējuši arī sargu.
TREŠA NODALA
- tonakt viņi neko vairs nedzirdēja, taču no rīta atrada pēdas. Milzīgas cilvēka pēdas bez pirkstgaliem.
Tās nelīdzinājās tā zābakos apautā vīra pēdām, kurš bija sagūstījis Vilku, taču tās veda uz to pašu pusi.
- Tagad jau viņu ir trīs, Rena sacīja.
Toraks neatbildēja. Viņiem bija tikai viena iespēja sekot.
Debesis bija smagas no sniega mākoņiem, un Mežs pilns ar ēnām. Katrs solis varēja sagādāt sastapšanos ar grīļīgo apveidu. Ļaunais gars? Dvēseļēdājs? Vai arī kāds no slēpņļaužiem, kuru pēcpuses izskatījās saplakušas kā iepuvuši koki…
Sāka celties vējš. Toraks skatījās, kā ar sniegu aizvelkas pēdas, un domāja par Vilku.
- Ja vējš pieņemsies spēkā, no pēdām pāri nepaliks ne minas.
Rena staipīja kaklu, lai izsekotu kraukļa lidojumam.
- Ja vien mēs zinātu, uz ko tas ir spējīgs.
Toraks veltīja putnam domīgu skatienu.
Abi cauri klusai bērzu birzei nokāpa nākamajā ielejā.
- Paskaties! Toraks teica. Tavs ūdrs šeit ir bijis pirms mums.
Viņš norādīja uz pēdām, kas zigzagā bija iemītas sniegā, un uz gludenu vagu. Ūdrs bija rāpies lejup pa nogāzi, bet tad nolicies šļūkt uz vēdera, kā jau ūdri mēdz to darīt.
Rena pasmaidīja, un uz mirkli viņi iztēlojās laimīgu ūdru, kas slīd pa sniegu.
Taču aizsalušo ezeru kalna pakājē dzīvnieks nebija sasniedzis. Divdesmit soļus augstāk krastmalā blakus laukakmenim Toraks uzgāja izkaisītas zivju zvīņas un jēlādas drisku.
- Tie viņu ir noķēruši, zēns sacīja.
- Kāpēc? Rena nespēja saprast. Ūdrs taču ir mednieks…
Toraks papurināja galvu. Tas izskatījās nejēdzīgi.
Pēkšņi Rena sarāvās.
- Slēpies! viņa nočukstēja un aizvilka draugu aiz akmens.
Toraks caur kokiem pamanīja uz ezera kādu kustamies. Radījums šņaukādamies un grīļodamies kaut ko meklēja. Tas bija ļoti garš, ar savēlušos kažoku un nokarenām, pinkainām krēpēm. Toraks saoda maitas smaku un izdzirda burzguļojošu elpu. Būtne pagriezās, un puisis ieraudzīja vienacainu seju, kas bija tik raupja kā koka miza. Zēns noelsās.
- Tas nevar būt! Rena nočukstēja.
Abi saskatījās.
- Klejotājs!
Iepriekšējā vasarā viņi jau bija sastapušies ar šo briesmīgo, ārprātīgo veci. Abiem paveicās, ka viņi spēja izsprukt dzīvi.
- Ko gan viņš šeit dara tik tālu projām no savas ielejas? Toraks elsoja, kamēr viņi sarāvušies tupēja aiz klintsbluķa.
- Un kā lai mēs nepamanīti tiekam tālāk? šņāca Rena.
- Varbūt mums nekur vairs nav jāiet?
-Ko?
- Varbūt viņš ir redzējis, kas sagūstīja Vilku!
- Vai tu esi aizmirsis, meitene nikni čukstēja, ka viņš mūs gandrīz nogalēja? Ka viņš iesvieda upē manu bultu maku un gribēja salauzt manu loku\
Nebija skaidrs, ko Rena uzskata par lielāku ļaunumu: to, ka plānprātis bija apdraudējis viņus abus, vai to, ka tika gatavojies saplēst viņas stopu.