Taču meitene ātri atguvās un apspieda trīsas.
- Galu galā arī es par bultu spārniņiem izmantoju pūces spalvas. Kaut gan īstenībā es pūces nemedīju, bet gaidu, līdz patrāpīsies kāda beigta vai kāds man atnesīs spalvas.
Viņa saprata, ka runā pārāk ātri, un saknieba lūpas.
- Mēs varam to labot, Torak. Ir zināmi paņēmieni, kā tevi šķīstīt.
- Rena…
- Tev nav jābēg, viņa steigšus piebilda. Tas neko neatrisinās.
Kad draugs neatbildēja, Rena kļuva uzstājīga.
- Vispirms vismaz parunā ar Finkedīnu. Zvēri, ka neaiziesi, pirms nebūsi runājis ar Finkedīnu!
Draudzenes seja bija tik atklāta un tik cerību pilna. Viņš apzvērēja.
Kad meitene bija aizgājusi, Toraks nolieca galvu uz ceļiem. Pēkšņi viņš atkal ir ziemeļos un rokas viņam sasietas aiz muguras. Sešru ar pirkstu glāsta viņa vaigu.
"Tu nekad netiksi no manis vaļā," viņa čukst zēnam ausī.
Pēc tam viņš sajūt uz pleca Tiazi spēcīgo roku, kas spiež viņu pie ledus, bet Sešru dursta Toraka krūtis ar kaula adatu, kas samitrināta smirdīgā, melnā krāsvielā: tā pagatavota no upurēto mednieku kauliem un dvēseļēdāju asinīm.
"Šī zīme," čukst burve, "būs kā harpūnas uzgalis roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tas aizvilks tevi atpakaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"
Parāvis vaļā kamzoļa apkakli, Toraks pielika pirkstu pie aprepējušās kreveles uz krūtīm. Viņš šaubījās, vai kādreiz spēs sevi piespiest to parādīt Kraukļiem Kraukļiem, kuri viņam uzticējās, šo zīmi uz savām krūtīm. Trīszaru žebērkli dvēseļu medībām.
Dvēseļēdāja zīmi.
četrdesmit pirmā nodaļa
Fikedīns pamodināja Toraku pirms ausmas un sauca viņu talkā pārbaudīt makšķerauklas. Kad puisis iznira no būdas, viņš atklāja, ka kopā ar savu tēvoci ir Rena. No abu sejām bija noprotams, ka viņa Kraukļu vadonim ir izstāstījusi par iepriekšējās nakts sarunu.
Kamēr viņi gāja cauri snaudošajam Mežam, netika bilsts ne vārds. Ielejā gulēja bieza migla. Upes krastos kā maiga, purpursarkana sarma pletās kaili alkšņu zari. Toraks pamanīja Vilku, kas pazibēja starp kokiem. Vienīgās skaņas plūda no Cirvjupes, kura trokšņaini mutuļoja zem ledus, kas joprojām klāja tās krastus.
Viņi sasniedza līdzenu, purvainu senlejas daļu, kur upe paplašinājās un ieplūda vairākos dīķos. Pār šīm lāmām bija nostieptas pītas virves, no kurām ūdenī nokarājās makšķerauklas ar ēsmām.
Ķēriens bija labs, un drīz vien viņu rīcībā bija nelielas asaru un plaužu kaudzītes. Finkedīns pateicās zivju gariem un iebāza zivs galvu egles žāklē ģints aizbildnim. Pēc
tam viņi sakurināja ugunskuru zem žuburaina, veca ozola un uzsāka nogurdinošo ķidāšanu un zvīņu kasīšanu. Kad vairākums zivju bija notīrītas, viņi lomu aiz žaunām pakarināja ozolā tā, lai Vilks nevarētu tikt klāt. Sacēlās viegls vējiņš. Ozols bija pārāk cieši aizmidzis, lai to sajustu, taču krastmalas koki nopūtās, un alkšņi sāka grabināt mazos, melnos čiekuriņus, sarunādamies pat miegā.
Zebiekste baltā ziemas mētelī saslējās pakaļkājās un paostīja vēja atnestās smaržas. Vilks saspicēja ausis un šāvās tai pakaļ.
Finkedīns noskatījās, kā viņš aizskrien. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret Toraku un teica:
- Reiz es tev stāstīju par lielo ugunsgrēku, kas izklīdināja dvēseļēdājus.
Rena sastinga ar asari rokā.
Toraks saspringa.
- Atceros, viņš piesardzīgi sacīja.
Finkedīns ar nazi, kas bija iestiprināts briežraga rokturī, nemitējās kasīt zivīm nost zvīņas.
- To izraisīja tavs tēvs, viņš paziņoja.
Puisim izkalta mute.
- Dvēseļēdāju spēka dvēsele, Finkedīns turpināja,
- bija uguns opāls. Tavs tēvs to paņēma. Viņš sadauzīja to drumslās.
Rena nolika zivi.
- Viņš sadauzīja uguns opālu?
- Pēc tam Toraka tēvs sarīkoja lielo ugunsgrēku, Finkedīns stāstīja. Viņš mirkli klusēja, bet tad turpināja:
- Viens dvēseļēdājs liesmās aizgāja bojā. Jo gribēja iegūt kaut vienu uguns opāla lausku.
- Septītais dvēseļēdājs, Rena murmināja. Es jau tā domāju.
Toraks lūkojās sarkanajā ogļu blāzmā un domāja par tēvu. Par savu tēvu, kas bija sarīkojis lielo ugunsgrēku.
- Tātad viņš tā vienkārši neaizbēga? zēns jautāja.
- Ak, viņš bija viltīgs, Kraukļu vadonis atbildēja.
- Tavs tēvs bija arī gudrs. Viņš visu izdarīja tā, lai izskatītos, ka arī viņš kopā ar draudzeni aizgājis bojā. Pēc tam abi pazuda Dziļajā mežā.
- Dziļais mežs, Toraks noteica.
Iepriekšējā vasarā viņš bija sasniedzis tā robežas. Zēns atcerējās drūmās ēnas zem neizprotamajiem, vērīgajiem kokiem.
- Viņiem būtu vajadzējis palikt tur, Toraks sacīja.
- Tur tie būtu drošībā.
Finkedīns ar nazi sabikstīja ugunskuru. Mirgojošajā gaismā vīrieša vaibsti izskatījās kā granītā kalti.
- Viņiem patiesi būtu bijis labāk palikt pie tavas mātes radiem. Aiziešana nozīmēja bojāeju, Finkedīns paraudzījās Torakā. Bet viņus nodeva. Tavs tēvabrālis uzzināja, ka abi joprojām ir dzīvi. Kopš tā brīža viņi tika vajāti. Un tava māte, Kraukļu vadonis skaļi ievilka elpu, negribēja palikt pie tuviniekiem, lai viņus neapdraudētu. Tā viņi aizgāja. Finkedīns no jauna apmaisīja ogles.
- Nākamajā vasarā piedzimi tu.
- Un viņa nomira, Toraks sacīja.
Kraukļu vadonis neatbildēja. Viņš raudzījās pagātnē, un zilās acis no skumjām spīdēja.
Toraks pagrieza galvu un lūkojās bērzos, kas bija izslējuši kailos zarus pret saltajām debesīm.
Atgriezās Vilks, un viņa mutē šūpojās zaķa priekškāja. Vilks iebrida seklumā, pameta zaķa kāju augstu gaisā un iespaidīgā lēcienā to noķēra zobos.
- Uguns opāls, Rena ieminējās. Tu teici, ka tas tika sadauzīts gabalos.
Finkedīns piemeta ugunskurā malku.
- Pasaki man, Rena. Kad tu turēji to plaukstā, cik liels tas bija?
Toraks nepatikā noskurinājās. Kāda gan tam vairs nozīme?
- Tāds kā pīles ola, meitene atbildēja. Viņai aizrāvās elpa. Tā bija tikai lauska!
Kraukļu vadonis pamāja ar galvu.
- Tas, no kura nākusi šī lauska, bija gandrīz divtik liels kā tava dūre.
Iestājās klusums. Vilks gulēja krastmalā un klusītēm tiesāja zaķa kāju. Pat alkšņi bija apklusuši. Toraks ierunājās:
- Tātad akmens, kas iekrita aizā kopā ar Sikspārņu burvi, bija tikai viena uguns opāla daļa. Tātad to varētu būt vairāk?
- To ir vairāk, Finkedīns atbildēja. Padomā, Torak! Ir vēl vismaz viena, par kuru mēs zinām. Aizjūras dvēseļēdājam tā bija vajadzīga, lai izveidotu dēmonisko lāci, kurš pieveica tavu tēvu.
Toraks centās visu aptvert.
- Cik lausku ir pavisam? viņš jautāja.
- Es nezinu, Finkedīns atbildēja.
- Trīs, klusā balsī sacīja Rena. Tur bija trīs.
Viņi raudzījās meitenē.
- Trīs sarkanas acis tumsā. Es redzēju tās sapnī. Vienu paņēma Jūra. Otru Sikspārņu burve. Un vēl vienu… viņa apklusa. Kur palikusi trešā?
Finkedīns izpleta rokas. Mēs nezinām.
Toraks pacēla skatienu un paraudzījās grubuļainajos zaros virs galvas. Augstu kokā tik augstu, ka līdz šim viņš tos nebija pamanījis, puisis ieraudzīja āmuļus. Viņš saprata, ka ozols nemaz neguļ. Tur augšā bija tā mazā, zaļā sirds, kas nekad negāja pie miera. Zēns prātoja, kādus noslēpumus tā varētu pavēstīt. Vai par viņu tā kaut ko zināja? Vai redzēja zīmi uz viņa krūtīm?