Pirms Rena paspēja iebilst, Toraks nometa savu mantību un skrēja atpakaļ uz ezeru. Vecūksnis viņam pat neuzmeta skatienu, un arī Toraks viņu neuzrunāja. Zēns nolieca galvu un sāka meklēt pēdas.
Nevajadzēja ilgi meklēt, lai atrastu leminga alu. Viņš pamanīja zebiekstes pēdas un sekoja tām līdz vītolu pudurim ezermalā. Tur Toraks pieplaka zemei un sadzirdēja klusu skrapstināšanos, kas viņam izstāstīja, kur paslēpušies lemingi.
Daudzās ieejas, kas izskatījās kā sabakstīts sniegs, padarīja dzīvnieciņu ziemas mītni līdzīgu mazītiņu āpšu migai. Pētīdams sniegu, puisis atrada alu, kuru apņēma sīkas ledus adatiņas no leminga sasalušās elpas. Tas nozīmēja, ka iemītnieks ir mājās.
Toraks iezīmēja šo vietu ar divām krusteniski saliktām vītola vicām un aizskrēja pakaļ vecajam vīram.
- Klejotāji viņš to pieklājīgi uzrunāja.
Vecūksnis grīļīgi pagriezās.
- Nariks, Toraks sacīja, ziemo tur tālāk.
Klejotājs uz viņu pašķielēja. Pēc tam viņš sekoja puisim
līdz sakrustotajām maikstēm.
Toraks vēroja, kā vecais nometas ceļos, ar apbrīnojamu maigumu notīra sniegu un aizpūš pēdējās pārslas.
Aliņā, saritinājies glītā siena gultiņā, gulēja lemings apmēram Toraka plaukstas lielumā: mīksta bumbiņa ar melni oranžu apspalvojumu, kas cilāja sānus.
- Narik! ieelsojās Klejotājs.
Lemings pēkšņi pamodās, pielēca kājās un draudīgi iešņācās, lai aizbaidītu iebrucēju.
Klejotājs plati pasmaidīja un izpleta lielo, netīro plaukstu.
Dzīvnieciņš sabozās un iešņācās no jauna.
Klejotājs nekustējās. Lemings apsēdās un ar pakaļkāju sparīgi pakasīja sev aiz auss. Tad, lēnprātīgi gāzelēdamies, tas saritinājās uz raupjās plaukstas un no jauna aizmiga.
Toraks, ne vārda neteicis, devās projām.
Kad zēns bija nonācis ezera viņā krastā, Rena pasniedza viņam ieročus un somu.
- Tu izdarīji labu darbu, viņa teica.
Puisis paraustīja plecus. Pēc tam viņš plati pasmaidīja.
- Kopš mēs pēdējoreiz tikāmies ar Nariku, viņš ir kādu nieku paaudzies. Tagad tas ir pārtapis par lemingu.
Rena iesmējās.
Viņi nebija tālu tikuši, kad izdzirdēja sniega gurkstēšanu un Klejotāja nikno pukošanos.
- Ak nē! meitene noelsās.
- Bet es taču viņam palīdzēju, Toraks piebalsoja.
- Velte? auroja Klejotājs. Vienā rokā viņš bija satvēris nazi, bet ar otru spieda pie krūtīm Nariku. Vai viņi domā, ka drīkst kaut ko iedot un aizlaisties lapās? Vai tie lēš, ka Klejotājs ir aizmirsis vecos tikumus?
- Klejotāj, mums žēl, ka… Toraks iesāka, taču nepaguva pabeigt savu sakāmo.
- Dāvana kaut ko prasa pretim. Tādas tās lietas! Tagad Klejotājam jāatmaksā!
Toraks un Rena minēja, kas sekos.
- Melns ledus, Klejotājs gārdza, balti lāči, sarkanas asinis! Viņi meklē Odzes aci!
Toraks aizturēja elpu.
- Ko tas nozīmē?
- Ak, viņš sapratīs, vecis atbildēja, lapsas viņam to pastāstīs.
Pēkšņi viņš saliecās kā vēja aizlauzts koks, un skatiens, kuru Klejotājs veltīja Torakam, bija gudrs un tik sāpju pilns, ka iedūrās zēnam dvēselēs.
- Lai nokļūtu acī, vecais vīrs dvesa, jānokļūst tumsā! Tu spēsi atrast atpakaļceļu, Vilkuzēn, taču nekad vairs nebūsi tāds kā agrāk. Daļa no tevis būs palikusi tur. Lejā tumsā.
ceturtā nodala
M ežā ielavījās nakts, taču Vilks to pat nepamanīja. Viņš maldījās pats savā niknuma, sāpju un baiļu tumsā.
Astes gals sāpēja, kur tam tika uzkāpts cīņas karstumā, un priekšķepa smeldza no lielā, aukstā ilkņa kodiena. Vilks bija pieslokšņots dīvainam, slīdošam kokam, kuru bezastaini vilka pa Spožo-mīksto-aukstumu. Viņš nevarēja pat pakustēties, lai aplaizītu savus ievainojumus. Dzīvnieks bija piesiets zem pītas briežādas, kas viņu žņaudza. Ar tik dīvainu ādu viņš nekad vēl nebija sastapies. Tajā bija daudz caurumu, tomēr kaut kādā veidā tā spēja būt izturīgāka par sumbra stilba kaulu.
Rēcieni no Vilka rīkles prasījās brīvībā, taču vēl viena ādas sloksne bija apsieta ap viņa purnu, tāpēc tie palika, kur bijuši. Tas bija vissliktākais: viņš nespēja ne ieņurdēties, ne iekampt vai iegaudoties. Bija neciešami sāpīgi dzirdēt, ka Slaikais Bezastainis cenšas viņu sagaudot, bet nespēt atbildēt.
Vilks prātā gluži skaidri iztēlojās, kā Slaikais Bezastainis un bezastaine dzenas viņam pakaļ. Viņi tuvojās. Vilks to zināja tikpat skaidri, kā pazina savu smaržu. Slaikais Bezastainis ir viņa barabrālis, un vilki nekad nepamet barabrāļus nelaimē.
Bet vai Slaikais Bezastainis spēs viņu atrast? Viņš ir gudrs, taču viņam nebūt neveicas ar pēdu meklēšanu, jo Slaikais Bezastainis nav parasts vilks. Ak, viņš smaržo kā vilks un runā vilku valodā, kaut gan viņam ir grūtības ar pašām augstākajām skaņām. Un viņam ir gaiši sudrabainas acis un vilka gars. Taču Slaikais Bezastainis uz pakaļkājām pārvietojas lēni, un viņam gandrīz nemaz nav ožas.
Pēkšņi slīdošais koks nodrebēja un apstājās. Vilks dzirdēja, kā, griezīgi riedami, sarunājas bezastaini, un pēc tam kā gurkst Spožais-mīkstais-aukstums, tiem rokot midzeni.
Aiz viņa uz slīdošā kokā pamodās ūdrs un sāka žēli ņaudēt. Tas nelikās mierā, un Vilkam sagribējās ūdru sakratīt zobos, lai tas beidzot mitētos.
Viņš dzirdēja, kā no aizmugures tuvojas kāds bezastainis. Vilks bija pārāk saspiests, lai pagrieztos un paskatītos, taču viņš saoda zivju smaku. Ūdrs pārstāja ņaudēt un sāka izplatīt krakšķošas skaņas. Tas bija zināms atvieglojums.
Dažus lēcienus tālāk rūkdams atdzīvojās Spožaiszvērs-kas-karsti-kož. Vilks vēroja, kā ap to salasās bezastaini.
Tie viņu mulsināja. Līdz pat šim laikam Vilks bija uzskatījis, ka tos pazīst gana labi. Vismaz baru, ar kuru kopā turējās Slaikais Bezastainis un kurš smaržoja pēc kraukļiem. Taču šie šie bija ļauni.
Kāpēc tie viņam uzbruka? Bezastaini nav vilku ienaidnieki. Vilku ienaidnieki ir lāči un lūši, kuri ielavās midzeņos un aiznes vilku mazuļus. Bezastaini tā nerīkojas.
Protams, Vilks bija sastapis arī vienu otru sliktu bezastaini; un pat labie šad tad rūca un vicināja priekšķepas, kad viņš pienāca pārāk tuvu to gaļai. Bet uzbrukt bez brīdinājuma? Pat īsts vilks tā nerīkotos.
Sasprindzinājis dzirdi, redzi un ožu, Vilks vēroja, kā ap Spožo-zvēru-kas-karsti-kož ložņā sliktais bars. Viņš centās saspicēt piespiestās ausis un šņaukājās, lai sašķirotu daudzās smaržas.
Slaidā bezastaine smaržoja pēc svaigām lapām, bet viņas mēle bija melna un smaila kā odzei un viņas greizais smaids bija tukšs kā kraukļu izknābāta maita.
Otra bezastaine liela, ar līkām pakaļkājām bija gudriniece, taču Vilks saprata, ka tā nav pārliecināta ne par savu vietu barā, ne par sevi pašu. Uz pleca tai gulēja smirdīgs ādas gabals. Tas piederēja dīvainajam medījumam, kas Vilku bija ievilinājis lamatās.
Pēdējais barā bija milzīgs tēvainis ar garu, gaišu vilnu uz galvas un purna; tā elpa izgaroja egļu sveķu tvanu. Tēvainis bija visļaunākais no visiem, jo tam patika nodarīt sāpes. Viņš bija smējies, kad uzkāpa Vilkam uz astes, un iedūra tam ķepā lielo, auksto ilkni.
Bezastainis ar gaišo vilnu patlaban pieslējās pakaļkājās un tuvojās Vilkam.
Dzīvnieks apslāpēti ierūcās.
Gaišmatainis atņirdza zobus un piegrūda lielo ilkni Vilkam pie deguna.
Tas sarāvās.
Gaišmatainis, izbaudīdams Vilka bailes, ieņirdzās.