Bet kas tad tas? Vilka purns bija svabads! Gaišmatainais tēvainis bija pārgriezis ādas sloksnes!
Vilks tvēra iespēju atbrīvoties un rāvās uz priekšu… l uču briežādas sloksnes viņu turēja cieši un viņš tās nespēja satvert ar zobiem, lai pārkostu.
Pienāca lielā bezastaine ar līkajām kājām un smirdīgo kažokādu.
Gaišmatainis Vilku iedunkāja, taču Smirdīgais Kažoks viņam uzrūca. Gaišmatainis cieši ielūkojās bezastainei acīs, lai tā saprastu, kurš ir vadonis, un aizgāja.
Nometusies kņūpus blakus Vilkam, bezastaine pa caurumu briežādās pagrūda viņam aļņa gaļas drisku.
Dzīvnieks neņēma to vērā. Vai šie bezastaini domā, ka viņš ir muļķis? Vai viņi uzskata, ka viņš ir suns, kas ņems gaļu no jebkura?
Smirdīgais Kažoks pasvieda gaisā priekšķepas un attālinājās.
Tad Spožo-zvēru-kas-karsti-kož pameta un pienāca pie Vilka bezastaine ar čūskas mēli. Notupusies viņa kaut ko klusi ķiukstēja.
Pats to negribēdams, viņš klausījās. Viņas balss nedaudz atgādināja Slaikā Bezastaina baramāsas balsi, kas bija skarba un gudra, taču dziļākajā būtībā laipna. Klausīdamies bezastainē, kurai bija čūskas mēle, Vilks sajuta, ka tā no viņa nebaidās, bet ir ziņkārīga.
Kad tā pastiepa priekšķepu, Vilks sarāvās, taču viņa tam nepieskārās. Bet viņš uz sāna sajuta kaut ko aukstu. Vilka ūsas noraustījās. Bezastaine bija notraipījusi viņa kažoku ar aina asinīm!
Smarža bija tik maiga, ka lika tecēt siekalām un padzina no Vilka prāta visu pārējo. Gana cīnījies, lai noturētos pretim, viņš pagrieza galvu un sāka laizīt sānu.
Vilks zināja, ka mātītes rīcība ir dīvaina, un kaut kas viņas balsī lika uzmanīties, taču viņš nespēja atturēties.
Asins smarža bija viņu paņēmusi savā varā, un aļņa spēks jau ielija Vilka locekļos. Viņš turpināja laizīt sānus.
Vilks bija ļoti noguris. Galva bija kā melnā miglā tīta, un viņš ar grūtībām spēja noturēt vaļā acis. Viņš jutās tā, it kā krūtis spiestu milzīgs akmens.
Kā caur miglu Vilks dzirdēja skanīgi un draiski smejamies bezastaini ar čūskas mēli un saprata, ka tā viņu apvedusi ap stūri. Aļņa asinis, kuras tā viņam bija iebarojusi, nebija labas, un tagad viņš grima tumsā.
Migla sabiezēja. Vilku savos zobos sagrāba bailes. Ar pēdējām gribasspēka atliekām viņš sūtīja klusu kaucienu Slaikajam Bezastainim.
PIEKTĀ NODALA
Baidies? Toraks jautāja.
- Jā, Rena atbildēja.
Abi stāvēja Meža malā zem pēdējā zem paša pēdējā lielā koka. Viņiem priekšā pletās tukšs, balts klajums zem bezgalīgām debesīm. Šur tur vīdēja pa kādai apsnigušai, panīkuši eglītei, kas pretojās vēja brāzmām, un tā tad arī bija vienīgā dzīvības pazīme.
Viņi bija nonākuši ziemeļos tālāk par jebkuru Meža ģinšu piederīgo, izņemot Finkedīnu, kas jaunībā bija apceļojis šo sniega valstību. Divu dienu laikā kopš sastapšanās ar Klejotāju abi bija šķērsojuši trīs ielejas; tālumā, Augsto kalnu pakājē, viņi tika manījuši atspīdam ledus upi, pie kuras aizpagājušajā ziemā bija apmetušies Kraukļi un Toraks gājis meklēt Pasaules Gara kalnu.
Viņi stāvēja ar ziemeļvēju sejā, vērodami Vilka sagūstītāju pēdas, kas bija labi redzamas sniegā.
- Man šķiet, uz savu roku mēs to nespēsim, Rena teica. Mums vajadzīga palīdzība. Mums nepieciešams Finkedīns.
- Mēs tagad nedrīkstam griezties atpakaļ, Toraks iebilda. Nav laika.
Rena klusēja. Kopš sastapšanās ar Klejotāju viņa bija neparasti nomāktā garastāvoklī. Toraks prātoja, vai arī draudzene domā par to, ko bija sacījis vecais vīrs. "Līkas kājas un skrejošas domas… ložņātāja… tik liela kā koks…" Šie vārdi atbalsojās Torakam prātā: tie saskanēja ar to, ko Finkedīns bija stāstījis par dvēseļēdājiem. Taču Toraks nespēja sevi piespiest dvēseļēdājus pieminēt skaļi. Tie droši vien nebija viņi. Kāpēc tiem vajadzīgs Vilks, nevis viņš pats?
Tāpēc beidzot zēns pateica vienīgi to:
- Mēs esam vajadzīgi Vilkam.
Rena neatbildēja.
Pēkšņi puisi pārņēma bailes, ka Rena var pagriezties un atstāt viņu vienu. Bailes bija tik stipras, ka Torakam aizrāvās elpa.
Viņš lūkojās, kā meitene notrauc sniegu no loka un uzmet to plecā. Zēns sagatavojās ļaunākajam.
- Tev taisnība, Rena aprauti sacīja. Iesim!
Atpakaļ neskatīdamās, viņa pameta patvērumu zem
koka zariem.
Toraks sekoja viņai neapdzīvotajos plašumos.
Tiklīdz abi atstāja Mežu, virs viņiem izpletās debesis un ziemelis sāka ar sniegu mazgāt viņu sejas.
Mežā Toraks allaž izprata vēja dabu kā medniekam viņam tas bija nepieciešams -, un, izņemot viesuļus, tas nekad nebija draudīgs, jo Meža spēks turēja vēju grožos.
Šeit turpretim nekas nespēja aukai stāties ceļā. Vējš bija stiprāks, aukstāks un mežonīgāks kā ļauns, neredzams gars, kas ieradies vārdzināt nīkulīgos atnācējus.
Koki kļuva vēl mazāki un retāki, līdz beidzot sarāvās par dažiem vītoliem un bērziņiem ceļgala augstumā. Tad pēkšņi izzuda arī tie. Neviena zaļuma. Ne medījuma, ne mednieku. Vienīgi sniegs.
Toraks pagriezās un bija satriekts, ieraugot, ka Mežs pie apvāršņa sarāvies tik mazs kā ogles zīmējums.
- Šī ir pasaules mala, Rena sacīja skaļā balsī, lai pārkliegtu vēju. Cik ilgi mēs iesim? Ja nu mēs pagurstam?
- Ja te ir pasaules mala, Toraks atbildēja, Vilka nolaupītāji pagurs pirmie.
Zēnam par pārsteigumu, draudzene, parādīdama asus zobus, plati uzsmaidīja.
Diena vilkās ilgi. Sniegs bija stingrāks nekā Mežā, un tāpēc viņiem nebija vajadzīgas slēpes, taču ziemelis bija to sapūtis zemās, cietās krantīs, pret kurām viņi nemitīgi klupa.
Tad pēkšņi vējš pierima. Tagad tas maigi pūta no ziemeļaustrumiem.
Vispirms tas šķita iepriecinoši. Pēc tam Toraks saprata, kas notiek. Viņš vairs nevarēja redzēt savus zābakus. Puisis stāvēja sniega upē. Ap viņa lieliem gluži kā dūmi plūda garas, spokainas sniega straumes, kas nolīdzināja pēdas.
- Vējš velk ciet pēdas! Toraks iesaucās. Tas zina, ka mēs tām sekojam, tāpēc tās iznīcina!
Rena paskrēja uz priekšu, lai paskatītos, vai pēdas vēl ir pamanāmas. Viņa pasvieda uz augšu rokas.
- Nekā! Pat tu neko nespētu atrast!
Kad meitene skrēja atpakaļ, Toraks pamanīja ceļabiedrenes sejas izteiksmi un viņam sašļuka dūša. Puisis zināja, ko draudzene sacīs, jo viņš par to bija iedomājies pats.
- Torak, tas ir nepareizi! Mēs šeit nevaram izdzīvot. Mums jādodas atpakaļ.
- Bet cilvēki taču šeit dzīvo, vai ne? viņš iebilda. Ledus ģintis. Narvaļu [1] ģints, irbju ģints, Baltās Lapsas. Vai tad Finkedīns tā neteica?
- Viņi zina, kā izdzīvot. Mēs nezinām.
- Bet mums ir kaltēta gaļa un malka. Un ceļu mēs varam atrast pēc Ziemeļu Zvaigznes. Mēs varam uzsiet uz acīm pinumus, lai neapžilbtu, un… un šeit jābūt medījumam. Irbītēm. Zaķiem. Finkedīns arī tos medīja.
- Un kad beigsies malka? Rena bažījās.
- Šeit ir sastopams vītols, par kuru viņš stāstīja, ka tas izaug tikai elkoņa augstumā, taču tik un tā…
- Vai tu šeit esi manījis kādu vītolu? Tie ir aprakti zem sniega!
Meitenes seja bija bāla, un Toraks zināja, ka viņas teiktajā slēpjas briesmīgs zemteksts. Ģintīs klīda baigi nostāsti par Tālajiem Ziemeļiem. Sniega vētras ir tik stipras, ka uznes cilvēku stāvus debesīs. Milzīgie leduslāči lielāki un niknāki par jebkuru brūno lāci Mežā. Lavīnas aprok tevi dzīvu. Un Rena par lavīnām šo to zināja. Kad meitenei bija septiņi gadi, viņas tēvs uzdrošinājās doties uz ledus upi austrumos no Cirvjezera. Viņš neatgriezās.