Выбрать главу

-     Vieni mēs to nespējam, Rena teica.

Toraks pārbrauca ar plaukstu pār seju.

-      Piekrītu. Vismaz šovakar ne. Mums jāierīko ap­metne.

Rena izskatījās atvieglota.

-     Tur tālāk ir paugurs. Mēs tur sniegā varētu izrakt alu.

Toraks pamāja ar galvu.

-     Un pēc tam es parūpēšos par to, lai varētu atrast pēdas.

-      Kas tev padomā? Rena jautāja ar satraukumu balsī.

Toraks vilcinājās.

-     Es pārmiesošos.

Rena stāvēja ar pavērtu muti.

-     Torak, nē!

-     Uzklausi mani! Es prātoju par to, kopš mēs pama­nījām kraukli. Es varu iemiesoties putnā, esmu par to pārliecināts. Es uzlidošu augstu gaisā un redzēšu tālu. Es saskatīšu pēdas!

Meitene lauzīja rokas.

-     Putni prot lidot. Tu neproti.

-     Man nebūs jālido, puisis sacīja. Manas dvēseles būs putna ķermenī, lai tas šoreiz būtu krauklis, un es redzēšu kā krauklis un jutīšu kā krauklis. Taču tas jo­projām būšu es pats.

Rena staigāja riņķī, bet tad nostājās viņam pretim.

-     Seiuna teic, ka tu tam vēl neesi gatavs. Viņa ir ģints burve. Vina zina.

-     Es jau to darīju pagājušajā vasarā…

-      Netīšām! Un tas ir sāpīgi! Un tu to nespēj vadīt! Torak, tavas dvēseles var iestrēgt krauklī tā, ka nekad netiek laukā! Kas tad notiks ar tavu ķermeni? Tas gulēs sniegā, un tikai pasaules dvēsele to turēs pie dzīvības, viņa runāja spalgā balsī, un uz vaigiem bija manāmi divi sarkani plankumi. Tu vari nomirt, lūk, tā! Un es sēdēšu sniegā un noraudzīšos, kā tu mirsti!

Toraks neko nespēja iebilst, jo viss, ko Rena teica, bija tiesa. Tāpēc viņš sacīja:

Es gribu, lai tu man palīdzi atrast kraukli. Es vēlos, lai tu palīdzi atsvabināt manas dvēseles. Vai palīdzēsi?

SESTĀ NODALA

-Vispirms, Toraks sacīja, mums jāpievilina krauk­lis.

Viņš gaidīja, ko par to teiks Rena, taču meitene robīja alu sniegā un lika noprast, ka nevēlas šajā pasākumā pie­dalīties.

-     Es mežmalā pamanīju to, puisis turpināja.

Viņa zvēla ar cirvi, un sniega pikas lidoja uz visām pusēm.

-      Līdz turienei ir dienas gājums, Toraks piebilda, bet varbūt kraukļi barības meklējumos atlido līdz šejie­nei. Un man ir ēsma.

Rena iztaisnojās ar paceltu cirvi rokā.

-     Kāda ēsma?

Zēns no somas izvilka vāveri.

-      Es to vakar nošāvu. Kamēr piepildīju dzeramtraukus.

-     Tātad tu tam gatavojies jau laikus, Rena nosodoši teica.

Puisis uzmeta skatienu vāverei.

-     Nu, es iedomājos, ka tā var noderēt.

Rena atsāka uzbrukumu kupenai, strādādama cītīgāk nekā pirms tam.

Toraks nolika vāveri divdesmit soļus no topošās pa­tvertnes tā, lai paša dvēselei un ģints dvēselei, kad tās atstās viņa ķermeni, nevajadzētu mērot tālu ceļu līdz krauklim. Taču cerība bija niecīga. Viņš šaubījās, vai tas izdosies, jo par pārmiesošanos neko nezināja. Neviens par to nenieka nezināja.

Izvilcis nazi, puisis uzšķērda vāverei vēderu un stāvēja, novērtēdams veikumu.

-     Tā nekas nesanāks! sauca Rena.

-     Es vismaz mēģinu kaut ko darīt, Toraks atcirta.

Meitene ar dūraini noslaucīja pieri.

-    Nē, es gribēju teikt, ka tu rīkojies nepareizi. Kraukļi ir pārāk gudri, lai tos šādi piemuļķotu, tie pamanīs la­matas.

-     Ak jā, Toraks piekrita, protams.

-     Izdari tā, lai vāvere vairāk līdzinātos medījumam, kuru pametis kāds vilks. Tos jau šie meklē pamestus medījumus.

Zēns pamāja ar galvu un ķērās pie darba.

Draudzene aizmirsa par savu nīgrumu un palīdzēja. Ar Rēnas skrāpi, kas bija pagatavots no mežakuiļa pleca kaula, viņi sasmalcināja vāveres aknas, sajauca tās ar sniegu un šo maisījumu izmētāja apkārt tā, lai tas šķistu līdzīgs asinīm. Pēc tam Toraks nogrieza dzīvnieciņam pa­kaļkāju un nobāza to sānis "tā, lai izskatītos, ka vilks aizskrējis ieturēties citur".

Rena apskatīja "medījumu".

-     Nu ir labāk, vina teica.

Ēnas kļuva zilganas, un niknais vējš bija noklusis zie­meļu plašumos, atstādams savā vietā vieglu vēsmu, kas pārklāja izķidāto vāveri ar sniegpārslām.

-     Kraukļi lidos mājup atpūsties, Toraks teica. Ja I ie ieradīsies, tas notiks pirms rītausmas.

Meitene nodrebēja.

-    Tas šķiet neiespējami, taču Finkedīns stāstīja, ka šeit mājo baltās lapsas, un tāpēc mums visu nakti būs jāpaliek nomodā un jāsargā ēsma.

-     Un mēs nedrīkstam kurināt ugunskuru, jo kraukļi to pamanīs.

Rena iekoda lūpā.

-    Tu taču atceries, ka nedrīksti neko ēst? Lai nonāktu transā, tev jāgavē.

Toraks to bija aizmirsis.

-     Un kā ar tevi?

-    Es paēdīšu, kamēr tu neskatīsies. Pēc tam es pagata­vošu ziedi, kas palīdzēs atbrīvoties tavām dvēselēm.

-    Vai tev viss nepieciešamais ir līdzi?

Viņa papliķēja pa ārstniecības augu somiņu.

-     Šo to es Mežā savācu.

Toraks savilka lūpas smaidā.

-     Tad jau arī tu tam gatavojies?

Meitene viņam neatsmaidīja.

-     Man bija sajūta, ka var noderēt.

Debesis satumsa, un iemirdzējās dažas zvaigznes.

-     Pirmā gaisma, Toraks nomurmināja.

Izskatījās, ka šī būs gara nakts.

Toraks saritinājās guļammaisa un centās pārstāt trīcēt. Viņš bija drebinājies visu nakti un jutās gaužām slikti.

Palūkojies pa iedobuma spraugu, zēns ieraudzīja spoži spī­dam dilstošu mēnesi. Rītausma nebija tālu. Debesis skaid­ras un kraukļi tajās nelidinājās.

Vienā cimdotajā rokā Toraks turēja bērza tāss turzu, kurā atradās Rēnas pagatavotā dvēseļu atbrīvošanas zie­de: brieža tauku un dažādu zālīšu maisījums, kas viņam bija jāuzziež uz sejas un rokām, kad Rena pavēlēs. Otrā rokā zēns turēja mazu, ar cīpslu aizsietu jēlādas maciņu. Rena to sauca par "dūmu devu", jo iekšā kaut kas gruz­dēja. Toraks jautāja, kas tas ir, taču draudzene atbildēja, ka labāk to nezināt, un viņš neuzstāja. Rēnai piemita do­tības uz burvestībām, bet tās to iemeslu dēļ, kurus nekad neminēja, viņa centās neizmantot. Ja tomēr kādreiz nācās burties, viņas garastāvoklis pasliktinājās.

Torakam kurkstēja vēders, un draudzene viņam ar el­koni iedunkāja sānos. Puisis atturējās atbildēt ar to pašu. Viņš bija tik izsalcis, ka domāja: ja kraukļi drīz neparādī­sies, viņš vāveri apēdīs pats.

Austrumu pusē nupat bija parādījusies šaura, sārta svēdra, kad starp zvaigznēm aizslīdēja melns apveids.

Rena no jauna iebikstīja Torakam ar elkoni.

Es to redzēju, viņš čukstēja.

Pirmajam siluetam sekoja otrs mazāks: tā bija kraukļa draudzene. Kādu laiku tie spārnu pie spārna riņķoja virs ēsmas, taču pēc tam aizlidoja.

Pēc brīža putni atgriezās, lai izmestu vēl dažus lokus mazliet zemāk. Piekto apli tie veica tik zemu, ka Toraks dzirdēja spārnu vēdas spēcīgu, ritmisku šalkoņu.

Viņš redzēja, kā kraukļi, pētīdami, kas notiek lejā, gro­za galvas. Toraks priecājās, ka apglabājis savu mantību sniegā blakus alai, kuru Rena bija izrakuši neizteiks­mīgā paugurā, atstājot vienīgi spraugu gaisa pieplūdei un novērošanai. Kraukļi ir gudrākie no putniem; to maņas ir asas kā egļu skujas.