Mišela Beivere
Vikabrālis
Tumšās senatnes Stāsti
.
PIRMĀ NODALA
Toraks spēji pamodās, lai gan nebija pat cerējis iemigt.
Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Plaiksnošajā gaismā zēns sarāvās čokurā un raudzījās tumšā Meža neskaidrajās aprisēs. Nekas nebija redzams. Un nekas nebija arī dzirdams. Vai tas bija atgriezies? Vai tas tagad slēpās tur tumsā un skatījās uz viņu ar kvēlojošām, slepkavīgām acīm?
Toraks jutās iztukšots un nosalis. Viņš skaidri apzinājās, ka vajag paēst; roka smeldza, un acis no pārguruma sūrstēja, taču patiesībā viņš to nemaz nejuta. Visu nakti viņš bija sargājis egļu zaru būdu un skatījies, kā noasiņo tēvs. Kā gan tas varēja notikt?
Vēl tikai vakar vakar viņi zilajā rudens mijkrēslī bija uzslējuši nometni. Toraks par kaut ko pajokoja, un tēvs smējās. Pēc tam Mežs pārvērtās. Ķērca kraukļi. Čīkstēja priedes. Un no tumšajām koku pazarēm parādījās melna ēna milzīga, trakojoša un asinskāra lāča veidolā.
Pēkšņi viņiem blakus bija nāve. Niknā zvēra nagi. Rēcieni, kuri lika aizkrist ausīm. Vienā acumirklī nezvērs būdu bija sadragājis gabalu gabalos. Vienā mirklī tas lēveros saplosīja tēvam sānus. Un tad jau tas bija pazudis, izgaisdams Mežā tik klusi kā migla.
Kas tas par lāci, kurš uzbrūk cilvēkiem un aiziet, nepaņēmis līdzi medījumu? Kurš lācis tā rotaļājas ar laupījumu?
Un kur tas ir tagad?
Toraks pāri ugunskuram lāgā nevarēja redzēt, taču zināja, ka arī klajums ir izbradāts un tajā mētājas salauzti jaunie kociņi un sabradātas ērgļpapardes. Viņš saoda egļu sveķu un izārdītas zemes smaržu. Zēns dzirdēja, kā trīsdesmit soļus tālāk burbuļo strauts. Lācis varēja būt it visur.
Aiz muguras ievaidējās tēvs. Viņš lēnām atvēra acis un raudzījās dēlā, it kā to nepazītu.
Torakam sažņaudzās sirds.
- Tas… tas esmu es, viņš stomījās. Kā tu jūties?
Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes.
Vaigi kļuvuši pelēki, un ģints piederības tetovējumi uz tiem vīdēja zilimelni. Garie, melnie mati bija piesūkušies ar sviedriem.
Viņa brūce bija ļoti dziļa; kad Toraks neveikli mēģināja to aizbāzt ar ķērpjiem, viņš ugunskura gaismā pamanīja spīdam tēva zarnas. Torakam nācās sakost zobus, lai neapvemtos. Zēns cerēja, ka tētis to nepamanīs, bet viņš, protams, pamanīja. Tētis bija mednieks. Viņš ievēroja visu.
- Torak… viņš ieelsojās.
Tēvs pastiepa roku, un viņa karstie pirksti saņēma dēla plaukstu tik maigi, it kā Toraks būtu mazs bērnelis.
Zēns norija siekalas. Parasti dēli mēdz ķerties tēviem pie rokas, nevis otrādi.
Toraks centās izlikties lietpratīgs lai neizskatītos pēc puišeļa, bet gan pēc vīra.
- Man vēl ir dažas pelašķu lapas, viņš teica, ar brīvo roku parakņādamies savā ārstniecības augu dozē. Varbūt tās apturēs…
- Paglabā tās. Arī tev tek asinis.
- Nemaz nesāp, Toraks mānījās.
Lācis viņu tika triecis pret bērzu tā, ka viņš bija sadauzījis ribas un uzplēsis kreisās delnas virspusi.
- Torak, ej projām! Tūlīt pat. Pirms tas nav atgriezies.
Zēns lūkojās uz tēvu. Viņš atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skanu.
- Tev tas jādara, tēvs pēc krietna brīža visbeidzot sacīja.
- Nē. Nē! Es nespēju…
- Torak, es mirstu. Ap saullēktu es būšu pagalam. Toraks sagrāba zāļu dozi. Ausīs dunēja.
- Tēt…
- Iedod man to, kas vajadzīgs nāvei. Un pēc tam panēm savas mantas.
Nāvei! Nē! Nē… Tēva seja bija skarba.
- Manu loku, viņš sacīja. Un trīs bultas. Tu paturi pārējās. Tur, kurp es došos, medīt ir viegli.
Toraka briežādas stulpiņā [1] bija caurums. Viņš piedūra ievainojumam īkšķa nagu. Kāja iesāpējās. Zēns centās pievērst uzmanību tai.
- Pārtika, tēvs ieelsojās. Kaltēta gaļa. Ņem… panēm to visu.
Torakam ceļgalos iemetās vājums. Viņš turpināja urbināt brūci. Zēns nespēja iztēloties tēvu dodamies nāves ceļojumā. Viņš nevarēja aptvert, ka paliks viens pats Mežā. Torakam bija tikai divpadsmit vasaru. Viens pats viņš nespēja izdzīvot. Viņš to neprata.
- Torak! Kusties!
Dusmīgi pamirkšķinājis acis, Toraks pasniedzās pēc tēva ieročiem un nolika tos viņam blakus. Viņš sašķiroja bultas, pret asajiem krama uzgaļiem sadurstīdams pirkstus. Pēc tam viņš uzmeta plecā bultu maku un loku un postažā sameklēja savu mazo, melno bazalta cirvīti. No lazdas lūkiem pītā soma uzbrukuma laikā bija saplēsta, tāpēc visu mantību nācās sabāzt azotē vai piesiet pie jostas.
Toraks pasniedzās pēc ziemeļbrieža ādas guļammaisa.
- Ņem manu, nomurmināja tēvs. Savu tu nekad neesi pacenties salāpīt. Un… samaini nažus.
Toraks bija pārsteigts.
- Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!
- Tev tas noderēs vairāk. Un es jutīšos labāk, ja nāves ceļojumā man būs līdzi kaut kas no tavām mantām.
- Tēt, lūdzu, nevajag!
Mežā nolūza kāds zariņš.
Toraks strauji pagriezās.
Valdīja pilnīga tumsa. Visur, kur vien viņš raudzījās, rēgojās lāča ēna.
Ne vēsmas.
Ne putniņš neiečirkstējās.
Sprakšķēja vienīgi ugunskurs, un dauzījās viņa sirds. Pat Mežs bija aizturējis elpu.
Tēvs nolaizīja no lūpām sviedrus.
- Pagaidām tā šeit nav, viņš teica, taču drīz tas pēc manis atgriezīsies. Drīz. Naži!
Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams.
Sakodis zobus tik cieši, ka sāka sāpēt žokļi, Toraks paņēma savu nazi un ielika to tētim rokā. Pēc tam viņš no tēva jostas noraisīja stirnādas maksti. Viņa nazis bija skaists un draudīgs: no zila slānekļa darinātais asmens izskatījās pēc slaidas vītola lapas, bet rokturis labākam tvērienam bija apsaitēts ar aļņa cīpslu. Kamēr Toraks to aplūkoja, viņš pēkšņi apjauta patiesību. Viņš gatavojās dzīvot bez tēva.
- Es nespēju tevi pamest! zēns iesaucās. Es to piebeigšu, es…
- Nē. Neviens nespēj uzveikt šo lāci!
No koku zariem pacēlās kraukļi.
Toraks aizmirsa, ka vajag elpot.
- Uzklausi mani, tēvs čukstēja. Lācis vienalga, kurš lācis, ir visspēcīgākais mednieks Mežā. Tu to zini. Taču šis lācis ir daudz stiprāks.
Toraks juta, ka viņam uz rokām uzmetas zosāda. Skatīdamies lejup tēva acīs, viņš redzēja mazītiņus, tumšsarkanus asinsvadus un apbrīnojami melnas acu zīlītes.
- Ko tu ar to gribi teikt? viņš čukstus jautāja. Ko…
- Tas… tas kādam pieder, tēva seja bija barga, un Torakam šķita, ka viņš to vairs nepazīst. Tajā ir iemitināts… kāds citpasaules dēmons, kas mani nobeidzis.
Nosprakšķēja ogles. Koki pieliecās tuvāk, lai paklausītos.
- Dēmons? Toraks nesaprata.
Tēvs aizvēra acis, lai saņemtu spēkus.
- Tā vienīgais uzdevums ir nogalināt, viņš visbeidzot teica. Ar katru upuri lāča spēks pieaug. Tas iznīcinās visu. Medījumu. Ģintis. Visi aizies bojā. Viss Mežs… tēvs brīdi klusēja. Viens mēnesis un būs jau par vēlu. Dēmons ir… varens.
- Viens mēnesis? Bet kas…
- Padomā, Torak! Kad sarkanā acs debesīs spīd visaugstāk, mošķi ir visstiprākie. Tu to zini. Tāpēc jau lācis ir neuzveicams.
Tēvs cīnījās pēc elpas. Toraks ugunskura gaismā redzēja, kā uz viņa kakla pulsē vēnas. Tik vārgi, ka jebkurā brīdī tās varēja norimt pavisam.