Pēc tam Toraks nomazgāja garās, melnās cīpslas, kuras bija saudzējis, sadalot gaļu; viņš izdauzīja tās plakanas un sadalīja plānās šķiedrās, kuras noderēja par diegiem: zēns tās izžāvēja un iezieda ar taukiem, lai piešķirtu tām lokanību. Tās nelīdzinājās smalkajiem pavedieniem, kādus taisīja Toraka tēvs, taču būs labas diezgan. Šķiedras bija izturīgas un pārdzīvotu jebkuru apģērbu, kuru Toraks ar tām sašūtu.
Nākamās dienas pievakarē viņš darbu bija beidzis. Toraks sēdēja pie ugunskura ar pilnu vēderu gaļas un greba svilpīti no rubeņa kaula gabaliņa. Viņam kaut kādā veidā vajadzēja sasaukt Vilku, kad tas bija devies savās vientulīgajās gaitās, un gaudošana ne vienmēr bija lietderīga. Mednieki joprojām varēja būt tuvumā. Torakam vajadzēja piesargāties; viņš nedrīkstēja gaudot.
Viņš pabeidza grebt un izmēģinādams iepūta svilpē. Ak vai, no tās nenāca ne skaņa. Tētis savulaik tika uztaisījis neskaitāmas svilpītes gluži tādas pašas kā šī, un tās visas lirināja kā putni. Kas vainas šim darinājumam?
Toraks vīlies mēģināja vēlreiz, pūzdams svilpē, cik spēka. Joprojām klusums. Taču, puisim par izbrīnu, Vilks salēcās, it kā tam būtu iedzēlis sirsenis.
Toraka skatiens no satrauktā Vilka atgriezās pie svilpītes. Viņš iepūta tajā vēlreiz.
Ne skaņas. Šoreiz Vilks aprauti ieņurdējās un pēc tam arī iesmilkstējās, lai parādītu, ka ir mazliet sapīcis, bet negrib aizvainot Toraku.
Zēns atvainodamies pakasīja viņam pakakli, un kucēns novēlās uz sāniem. Vilka izskats liecināja par vienu: bez vajadzības viņu nevajadzētu saukt.
Nākamais rīts uzausa skaists un saulains, un, kad viņi devās ceļā, Toraka oma uzlabojās.
Pagājušas divpadsmit dienas, kopš lācis bija nogalinājis tēti. Šajā laikā Toraks cieta badu un pārvarēja drudzi, sastapa Vilku un pieveica savu pirmo lielo medījumu. Viņš bija pieļāvis arī milzums kļūdu. Taču joprojām bija dzīvs.
Zēns iztēlojās tēva ceļojumu uz mirušo valstību zemi, kur nekad nepietrūkst bultu un medības allaž sekmējas. «Vismaz,» Toraks nodomāja, «viņam līdzi ir ieroči, turklāt vēl mans nazis. Un visa tā kaltētā gaļa.» Šādas pārdomas zēna sirdssāpes mazliet mazināja.
Toraks zināja, ka smeldze viņu nekad neatstās, ka zaudējuma sāpes viņš nēsās visu mūžu kā akmeni krūtīs. Bet šorīt akmens nelikās tik smags. Viņš bija izdzīvojis, un tēvs par to varēja būt lepns.
Lauzdamies caur paaugu pa saules apspīdētu taku, Toraks jutās gandrīz laimīgs. Virs galvas ķildojās strazdu pāris. Tuklais, apmierinātais vilcēns turējās viņam pie sāniem ar augstu paceltu kuplu, sudrabotu asti.
Tukls, apmierināts un bezrūpīgs.
Toraks izdzirdēja, ka aiz muguras salūst zariņš; spēcīga roka sagrāba viņu aiz kamzoļa un nogāza gar zemi.
septītā nodala
Tris mednieki. Trīs nāvējošas bultas ar krama uzgaļiem. Visas pavērstas pret viņu.
Toraka domas mutuļoja. Viņš nespēja pakustēties. Vilks nebija redzams.
Vīrs, kas turēja puisi aiz kamzoļa, bija milzīgs. Viņa rūsganā bārda izskatījās pēc izspūrušas putna ligzdas, vienu vaigu vagoja neglīta rēta, un kāds tam bija nokodis ausi. Brīvajā rokā tas turēja nazi ar krama asmeni, kas dūrās Torakam zem žokļa.
Viņam blakus stāvēja garš, jauns cilvēks un meitene apmēram Toraka vecumā. Abiem bija tumši rudi mati, rāmas, nežēlīgas sejas un bultas ar krama uzgaļiem, kas bija nomērķētas Torakam sirdī.
Zēns centās norīt siekalas. Viņš cerēja, ka neizskatās pārāk nobijies.
Laidiet mani vaļā! Toraks noelsās. Viņš centās izlocīties no milža tvēriena, taču tas neizdevās.
septītā nodala
Lielais vīrs ieņurdējās.
- Tad šis ir mūsu zaglis, viņš noteica un pacēla Toraku gaisā tā, ka tam aizžņaudzās rīkle.
- Es… neesmu zaglis, ķerdamies pie kamzoļa apkakles, Toraks gārdza.
- Viņš melo, auksti sacīja jauneklis.
- Tu atņēmi mums stirnu buku, teica meitene.
Viņa vērsās pie milzīgā mednieka:
- Oslak, man šķiet, tu viņu žņaudz nost.
Oslaks nostādīja Toraku uz kājām. Taču tvērienu viņš neatlaida, un nazis joprojām palika puisim pie rīkles.
Meitene rūpīgi ielika atpakaļ bultu makā bultu un uzmeta plecā loku. Jaunākais mednieks viņas piemēram nesekoja. No tā spīdošajām acīm varēja spriest, ka viņš ar sevi ir ļoti apmierināts. Viņš ne mirkli nevilcinātos šaut.
Toraks klepoja un berzēja rīkli, slepšus taustīdamies pēc naža.
- Es to paņemšu, Oslaks sacīja.
Joprojām sagrābis Toraku spēcīgā tvērienā, viņš puisi atbruņoja un pasniedza tā ieročus meitenei.
Meiča ziņkārīgi nopētīja nazi.
- Vai arī šo tu esi nozadzis?
- Nē! zēns iesaucās. Tas… tas piederēja manam tēvam.
Skaidrs, ka mednieki viņam neticēja.
Toraks paraudzījās meitenē.
- Tu teici, ka es esot atņēmis jums buku. Kā tas var būt jūsu?
- Šī Meža daļa pieder mums, jaunais vīrietis atbildēja
viņas vietā.
Toraks apjuka.
- Ko tu ar to gribi teikt? Mežs nevienam nepieder…
- Tagad pieder, jaunākais mednieks atcirta. Tas tika nolemts ģinšu sapulcē. Un… viņš apklusa un drūmi vērās Torakā. Vai zini, ko tas nozīmē? Tas nozīmē tavu nāvi.
Zēns nosvīda. Nāvi? Kopš kuriem laikiem par stirnu buka nomedīšanu maitā nost cilvēkus?
Torakam mute bija tik izkaltusi, ka viņš tik tikko spēja parunāt.
- Ja… ja jūs sekojāt bukam, viņš stomījās, ņemiet to un laidiet mani vaļā. Tas ir manā maisā. Es neko daudz neesmu apēdis.
Oslaks saskatījās ar meiteni, bet jaunais cilvēks nicīgi pašūpoja galvu.
- Tas nebūs tik vienkārši, viņš sacīja. Tu esi mans gūsteknis. Oslak, sasien šim rokas! Vedīsim viņu pie Finkedīna.
- Kas viņš ir? Toraks gribēja zināt.
- Kāds cilvēks, Oslaks paskaidroja.
- Tu laikam neko nesajēdz, meitene smīkņāja.
- Finkedīns ir mans tēvocis, jaunākais mednieks teica un izslējās. Viņš ir mūsu ģints vadonis. Un es esmu Hords viņa brāļadēls.
- Kas par ģinti? Kurp jūs mani vedat?
Tie neatbildēja.
Oslaks puisi pagrūda tā, ka viņš nokrita uz ceļiem. Sliedamies kājās, Toraks pameta skatienu pār plecu un ar šausmām ieraudzīja, ka, meklēdams viņu, atgriežas Vilks. Tas apstājās kādus divdesmit soļus atstatus un ošņāja svešinieku smaržas.
Tie viņu nebija pamanījuši. Ko svešie mednieki darītu, ja ieraudzītu Vilku? Jādomā, pat viņi ievēroja mūžseno likumu, kas aizliedz nogalināt citus medniekus. Bet ko tad, ja tie Vilku padzen? Toraks iztēlojās to pamestu vienu Mežā. Izsalkušu. Gaudojošu.
Lai pamudinātu Vilku slēpties, zēns klusi un brīdinoši iešņācās «uf!». Briesmas!
*
Oslaks no pārsteiguma gandrīz pārvēlās viņam pāri.
- Ko tu teici?
- Uf, Toraks atkārtoja.
Par nelaimi, Vilks nebēga. Gluži pretēji ausis pieglaudis, tas tecēja tieši pie Toraka.
- Kas tad tas? Oslaks nomurmināja. Viņš pieliecās un nogrāba Vilku aiz skausta. Šūpodamies milzīgajā, sarkanajā dūrē, Vilks spirinājās
un ņurdēja.
- Laidiet viņu vaļā! Toraks kliedza, cenzdamies izrauties. Laidiet vaļā, vai arī es jūs nogalināšu!
Oslaks un meiča sāka smieties.
- Laidiet! Viņš jums neko sliktu nav nodarījis!
- Patriec šo, un iesim, aizkaitināts sacīja Hords.