- Nē! Toraks vaimanāja. Viņš ir mans ceļvedis… Nē!
Meitene uzmeta viņam aizdomīgu skatienu.
- Kas viņš tev ir?
- Viņš ir kopā ar mani, puisis nomurmināja. Toraks zināja nedrīkst tiem atklāt, ka viņš meklē
Kalnu un prot sarunāties ar Vilku.
- Iesim, Rena, Hords norūca. Mēs izniekojam laiku.
Bet Rena joprojām vēroja Toraku. Viņa pagriezās pret Oslaku.
- Dod to man.
Savās mantās viņa sameklēja briežādas maišeli, kurā iebāza vilcēnu, cieši aizlocīdama kules augšu. Uzmetusi plecā maisu, kas spārdījās un smilkstēja, viņa vērsās pie Toraka:
- Paliec mierīgs, vai arī es to triekšu pret koku!
Puisis uz viņu nikni paskatījās. Maz ticams, ka meiča
tā rīkotos, taču viņa nodrošināja Toraka paklausību lielākā mērā nekā Oslaks vai Hords.
Oslaks vēlreiz pagrūda Toraku, un viņi pa briežu taku devās uz ziemeļrietumiem.
Jēlādas saites bija sasietas cieši, un Torakam sāka sāpēt plaukstu locītavas. «Lai jau,» viņš nodomāja. Zēns bija uz sevi nikns. «Vienmēr paskaties atpakaļ,» bija mācījis tētis. Toraks padomu atkal bija aizmirsis un tagad par to dārgi maksāja tāpat kā Vilks. Apslāpētie smilksti kulē bija apklusuši. Vai viņš būtu nosmacis? Varbūt jau pagalam?
Toraks lūdza Rēnai, lai tā atver maišeli un ielaiž tur mazliet gaisa.
- Nav nepieciešams, viņa nepagriezusies teica. Es nupat jutu, ka tas spārdās.
Toraks sakoda zobus un steberēja tālāk. Viņam vajadzēja izdomāt, kā aizbēgt.
Oslaks gāja cieši aiz muguras, bet Hords pa priekšu. Jauneklim varēja būt ap deviņpadsmit, tas bija vingrs un glīts no vaiga. Viņš šķita arī augstprātīgs un mūždien satraucies: tam visos pasākumos vajadzēja būt vislabākajam; Oslaks vienmēr baidījās, ka kādreiz viņu kāds varētu pārspēt. Horda ietērps bija krāsains un brangi pataisīts: kamzolis un stulpiņi izšūti ar pītām, sarkanām cīpslām un to malas apdarinātas ar kāda putna spalvām, kas bija nokrāsotas zaļas. Uz krūtīm viņš nēsāja varenu kaklarotu no staltbrieža zobiem.
Toraks bija neziņā. Kāpēc medniekam jābūt tik krāsainam? Turklāt kaklarota grabēja, un tas ir "beidzamais, ko tu vari vēlēties".
Rena pēc vaibstiem atgādināja Hordu, un Toraks prātoja, vai abi ir brālis un māsa, kaut gan Rena bija par četrām vai piecām vasarām jaunāka. Viņas ģints piederības tetovējumi trīs smalkas zilimelnas līnijas pār vaigu kauliem -, kas bija skaidri saskatāmi uz gaišās ādas, darīja meitenes skatienu skarbu un aizdomu pilnu. Torakam nenāca ne prātā lūgt viņai palīdzību.
Meičas stirnādas kamzolis un stulpiņi bija noplukuši, taču loks un bultu maks bija brīnišķīgs, un bultas bija meistarīgi aprīkotas ar pūces spalvu spārniņiem, lai to lidojums būtu klusāks. Uz diviem kreisās rokas pirkstiem Rēnai bija ādas pirkstusargi, bet uz labās rokas ar siksniņām bija piesaitēts zaļa, pulēta slānekļa apakšdelma aizsargs. Torakam iešāvās prātā, ka šāds aprīkojums ir raksturīgs cilvēkam, kurš savu dzīvi pakārto lokam. «Lūk, kas viņai ir svarīgs,» Toraks nodomāja. «Nevis skaists apģērbs kā Hordam.»
Bet pie kādas ģints viņa pieder? Pie meitenes kamzoļa kreisajā pusē, tāpat kā Hordam un Oslakam, bija piešūts ģints aizbildņa ādas gabals sloksne ar melnām spalvām. Gulbis? Ērglis? Spalvas bija pārāk sapluinītas. Toraks nevarēja saprast, kas tas par putnu.
Viņi gāja visu rīta cēlienu, neapstādamies, lai paēstu vai padzertos: šķērsoja purvainas ielejas, kuras bija pārņēmušas apses ar drebošām lapām; rāpās pakalnos, ko noēnoja mūžzaļas priedes. Koki sērīgi nopūtās, it kā apraudātu Toraku, kas soļoja zem to zariem.
Sauli aizēnoja mākoņi, un puisis vairs nesaprata, uz kuru pusi dodas. Viņi nonāca pie nogāzes, kur vidukļa augstumā lielā skaitā slējās skudru pūžņi. Tā kā meža skudras savus mājokļus ierīko vienīgi koku dienvidu pusē, Toraks secināja, ka viņi dodas uz rietumiem.
Visbeidzot visi apstājās, lai pie tērces padzertos.
- Mēs velkamies pārāk lēni, Hords ņurdēja. Lai tiktu līdz Vējupei, mums jāšķērso vēl viena ieleja.
Toraks saausījās. Varbūt var dabūt dzirdēt kaut ko noderīgu…
Rena saprata, ka viņš klausās.
- Vējupe, meitene klāstīja Torakam tik lēnām, it kā viņš būtu zīdainis, atrodas uz rietumiem nākamajā ielejā. Tur mēs apmetamies rudenī. Un pāris dienu gājuma attālumā uz ziemeļiem ir Platupe, kur mēs dzīvojam vasarā. Tāpēc, ka tur ir laši. Tās ir zivis. Varbūt esi par tādām dzirdējis.
Toraks juta, ka nosarkst. Taču tagad viņš zināja, kurp viņi dodas: uz sagūstītāju rudens nometni. Tas izklausījās slikti. Nometne nozīmēja daudz ļaužu un mazāk iespēju aizbēgt.
Kamēr viņi gāja, saule laidās zemāk, un Toraka naidnieki kļuva modri: tie bieži apstājās, lai ieklausītos un paskatītos apkārt. Zēns lēsa, ka arī viņi zina par lāci. Varbūt tieši tāpēc tie bija izgudrojuši nedzirdēto likumu par medījuma «piederību». Jo dzīvnieki bija iztramdīti; tos bija aizbiedējis lācis.
Viņi nokāpa plašā ielejā, kur auga ozoli, oši un priedes, un drīz vien sasniedza platu, sudrabotu upi. Tā droši vien bija Vējupe.
Pēkšņi Toraks saoda dūmus. Viņi tuvojās apmetnei.
ASTOTĀ NODALA
Kamēr viņi četratā pa laipu šķērsoja upīti, Toraks skatījās lejup straumē un prātoja, ka vajadzētu lēkt ūdenī. Bet viņam bija sasietas rokas. Turklāt viņš nedrīkstēja pamest Vilku.
Kādus desmit soļus lejup pa straumi koki krastā deva vietu klajumam. Toraks saoda priežu malkas dūmu un svaigu asiņu smaržu. Viņš ieraudzīja četras lielas ziemeļbriežu ādas teltis, kādas nekad agrāk nebija redzējis, un mulsinošu skaitu cilvēku: visi čakli strādāja un atnācējus vēl nebija pamanījuši. Ar prāta skaidrību, kuru izraisīja bailes, Toraks ievēroja katru sīkumu.
Upes krastā divi vīri dīrāja kokā pakārtu mežacūku. Pāršķēluši tai vēderu, viņi, baidīdamies sacaurumot ādu, bija iebāzuši nažus makstīs un vilka to nost ar rokām. Abi bija līdz pusei kaili un virs stulpiņiem valkāja lašādas apsējus. Uz muskuļotajām rokām tiem izcēlās zigzagveida rētas, un viņi izskatījās biedējoši spēcīgi. No mežacūkas liemeņa bērza tāss kublā lēnām pilēja asinis.
Upes seklumā divas stirnādas apmetņos tērpušās meitenes ķiķinādamas skaloja mežacūkas zarnas, bet krastmalā trīs bērneļi ar nopietnām sejām cepa smilšu kūkas, kuras izrotāja ar kļavu spārniņiem. Krastā bija izvilktas divas spīdīgas smailītes. Zeme ap tām vizuļoja no zivju zvīņām. Gar tām ložņāja pāris prāvu suņu.
Klajuma vidū blakus lielam priežu malkas ugunskuram uz vītola mizu pīteņiem sēdēja bariņš sieviešu, kuras klusi sarunājās, dauzīja lazdu riekstus un pārlasīja kadiķogas. Neviena no viņām neizskatījās kaut drusku līdzīga Hordam vai Rēnai; Toraks uz mirkli iedomājās, ka varbūt arī tie abi, tāpat kā viņš, zaudējuši vecākus.
Gabaliņu no sievietēm kāda veča aprīkoja bultas ar uzgaļiem: tā sprauda bultās krama šķēpeles tik asas kā adatas -, kuras pielīmēja ar priežu sveķu un vaska maisījumu. Pie viņas kamzoļa bija piešūts spirālē ietverts, apaļš kaula amulets. Pēc amuleta varēja spriest, ka tai vajadzētu būt ģints burvei. Tēvs Torakam tika stāstījis par burvjiem: tie bija cilvēki, kas spēja izārstēt vājiniekus un nosapņot, kur meklējams medījums un kāds būs laiks. Taču izskatījās, ka šī vecā sieviete pieprot vēl arī daudz sarežģītākas lietas.
Pie ugunskura pār ādas katliņu līkņāja glīts meitēns. Kad tā ar žuburainu zaru meta katlā līdz sarkankvēlei nokaitētus akmeņus, tvaiki viņas matus padarīja cirtainus. No ēdiena smaržas, kas atplūda līdz Torakam, zēnam mutē saskrēja siekalas.