Viņai blakus vecāks vīrs dūra uz iesma divus zaķus. Tam, tāpat kā Hordam, bija sarkanbrūni mati un īsa, ruda bārda, bet ar to visa līdzība beidzās. Viņa sejā bija manāms pievilcīgs miers un spēks tā izskatījās kā smilšakmenī grebta. Puisis aizmirsa par ēdiena smaržu. Viņš saprata, ka šā vīra rokās ir vara, kaut gan neviens viņam to nebija teicis.
Oslaks atraisīja Torakam rokas un iegrūda viņu klajumā. Nikni riedami, kājās pielēca suņi. Vecā sieviete asi pamāja ar roku, un rejas pieklusa līdz rūkšanai. Visi skatījās uz Toraku. Visi, izņemot vīru blakus ugunskuram, kurš mierīgi turpināja spraust uz iesma zaķus. Tikai tad, kad tas bija pabeidzis savu darāmo, viņš noberzēja rokas ar smiltīm, piecēlās un klusēdams gaidīja viņus tuvojamies.
Glītā meitene uzmeta skatienu Hordam un kautrīgi pasmaidīja.
- Mēs pietaupījām tev mazliet zupas, viņa teica.
Toraks minēja, ka tā ir vai nu Horda draudzene, vai
arī vēlas par tādu kļūt.
Rena pagriezās un pabolīja uz jaunekli acis.
- Dairati tev pietaupījusi kādu nieku viras, viņa ķircinājās.
«Skaidrs, ka Rena ir viņa māsa,» Toraks nosprieda.
Hords abas meičas neņēma vērā un devās runāt ar vīru pie ugunskura. Viņš ātri atstāstīja, kas atgadījies. Toraks ievēroja, ka puisis notikumus izklāsta tā, it kā viņš, nevis Oslaks, būtu noķēris «zagli». Oslaks par to nelikās zinis, taču Rena brālim uzmeta piktu skatienu.
Pa to laiku suņi bija saoduši Vilku. Tie ar saboztām spalvām apstāja Renu.
- Mierā! viņa pavēlēja.
Suņi paklausīja. Rena ienira tuvākajā būdā un atgriezās ar vītola mizu saites rituli. Ar vienu virves galu viņa aizsēja maisu, kurā atradās Vilks, bet otru pārmeta pār ozola zaru un uzvilka kuli pietiekami augstu, lai to nevarētu aizsniegt suņi.
«Un es ari,» Toraks saprata. Tagad, pat ja rastos izdevība, viņš nevarētu bēgt. Bez Vilka nevarētu.
Rena notvēra Toraka skatienu un viņam šķībi uzsmaidīja.
Puisis drūmi raudzījās pretim. Iekšēji viņš bija stīvs no bailēm.
Hords bija beidzis stāstīt. Vīrs pie ugunskura palocīja galvu un gaidīja, līdz Oslaks viņa priekšā nostādīja Toraku. Vīrietis, plakstiņus nemirkšķinādams, vērās gūsteknī: viņa acis bija koši zilas un nesatricināmajā sejā staroja apbrīnojami spilgtas un dzīvas. Torakam nācās grūti šo skatienu izturēt, taču vēl grūtāk bija novērsties.
- Kā tevi sauc? vīrs jautāja biedējoši mierīgā balsī.
Zēns aplaizīja lūpas.
- Toraks. Bet tevi? Taču šķita, ka viņš to jau zina.
Skarbā vīra vietā atbildēja Hords:
- Viņa vārds ir Finkedīns. Viņš ir Kraukļu ģints vadonis. Un tev, nožēlojamais punduri, vajadzētu būt maķenīt pieklājīgākam…
Finkedīns ar skatienu apklusināja Hordu un vērsās pie Toraka:
- Pie kādas ģints tu piederi?
Zēns izslēja zodu.
- Pie Vilku ģints.
- Tas nu gan ir pārsteigums, Rena piezīmēja, un daži cilvēki iesmējās.
Finkedīna nebija to starpā. Viņa degošās, zilās acis kavējās pie Toraka sejas.
- Ko tu dari šajā Meža nostūrī?
- Dodos uz ziemeļiem, puisis atbildēja.
- Es jau viņam teicu, ka šis apvidus tagad pieder mums, Hords steigšus iejaucās.
- Kā gan es to varēju zināt? Toraks spurojās pretim. Es nebiju ģinšu sapulcē.
- Kāpēc ne? Finkedīns vaicāja.
Zēns klusēja.
Kraukļu vadoņa skatiens urbās Torakā.
- Kur ir pārējie tavas ģints locekļi?
- Es nezinu, Toraks patiesīgi atbildēja. Nekad neesmu ar viņiem ticies. Mēs dzīvojām… dzīvojām divatā ar tēvu.
- Un kur viņš ir?
- Miris. Viņu… saplosīja lācis.
Starp skatītājiem atskanēja čuksti. Daži bailīgi atskatījās pār plecu, citi pieskārās ģints aizbildņa ādas gabaliem, kas bija piešūti pie kamzoļa, vai ar rokām rādīja zīmes, lai atvairītu ļaunumu. Veča pameta bultas un pienāca tuvāk.
Finkedīna sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Kas bija tavs tēvs?
Toraks norija siekalas. Viņš zināja tāpat kā Finkedīns ka miruša cilvēka vārdu aizliegts izrunāt piecus gadus pēc viņa nāves. Nelaiķi drīkst pieminēt, vienīgi nosaucot viņa vecāku vārdus. Tētis par savu ģimeni tika stāstījis reti, taču savu vecvecāku vārdus un izcelsmi Toraks zināja. Tēta māte bija no Roņu ģints, bet tēvs piederēja pie Vilkiem. Toraks nosauca tos abus.
Saglabāt nemainīgu sejas izteiksmi, ja esi kādu pazinis, nākas ļoti grūti. Tas pilnībā neizdevās pat Finkedīnam.
«Viņš pazinis tēti,» Toraks pārsteigts nodomāja. Bet kā tad tā? Tēvs nekad nebija pieminējis ne Kraukļus, ne to vadoni. Ko tas varētu nozīmēt?
Viņš noraudzījās, kā Finkedīns ar īkšķi lēnām pārbrauc pār apakšlūpu. Nebija iespējams pateikt, vai Toraka tēvs ir bijis viņa draugs vai niknākais ienaidnieks. Visbeidzot Kraukļu vadonis ierunājās: Sadaliet savā starpā zēna mantas, viņš teica Oslakam. Pēc tam aizved viņu pie upes lejup pa straumi un nogalini!
devītā nodala
Torakam kļuva ļengani ceļgali.
- K… ko? viņš izstomīja. Es taču nezināju, ka buks pieder jums! Kā tad es varu būt vainīgs?
- Tāds ir likums, Finkedīns bija nelokāms.
- Kāpēc? Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu tā esi nolēmis?
- Tā nolēma ģintis.
Oslaks uzlika Torakam uz pleca smagu roku.
- Nē! Toraks iekliedzās. Klausies! Tu saki, ka tas ir likums, taču ir vēl kāds likums, vai ne? Puisis ievilka elpu. Pārbaude ar cīņu. Mēs… mēs cīnīsimies.
Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņam ir šādas tiesības, kad tēvs Torakam mācīja ģinšu likumus, viņš tikai vienreiz par kaut ko tamlīdzīgu bija ieminējies, taču Finkedīns samiedza acis.
devītā nodala
»
- Tā ir, vai ne? Toraks uzstāja, piespiezdams sevi izturēt Kraukļu vadoņa skatienu. Tu nevari būt gluži pārliecināts, vai esmu vainīgs, jo nespēj ielīst man galvā;
varbūt es tiešām nezināju, ka buks pieder jums. Tāpēc mēs cīnīsimies. Tu un es.
Toraks norija siekalas.
- Ja es uzvarēšu, tas nozīmēs, ka esmu nevainīgs. Un es palikšu dzīvs. Es gribēju teikt mēs abi ar Vilku. Ja es zaudēšu, mēs mirsim.
Daži vīri noklakšķināja ar mēli. Vecā sieva pliķēja sev pa pieri un kratīja galvu.
- Es nekaujos ar puikām, Finkedīns sacīja.
- Bet viņam ir taisnība, vai ne? jautāja Rena. Tas ir visvecākais likums. Viņam ir tiesības cīnīties.
Hords paspēra soli uz priekšu.
- Es ar viņu kaušos. Mēs vecuma ziņā esam līdzīgāki. Tā būs godīgāk.
- Ne pārāk, Rena sausi sacīja.
Viņa bija atspiedusies pret koku, kurā karājās Vilks. Toraks pamanīja, ka Rena bija mazliet atstājusi vaļā maisam galu un Vilks bija izbāzis laukā galvu. Viņš izskatījās nošmulējies un ziņkārīgi raudzījās lejup uz abiem suņiem, kuri siekalojās zem koka.
- Ko teiksi, Finkedīn? jautāja burve. Puisim taisnība. Ļauj viņam cīnīties!
Kraukļu vadonis ielūkojās vecai acīs, un uz mirkli izskatījās, ka spēkojas abu gribas. Tad viņš lēni pamāja ar galvu.
Toraku pārņēma atvieglojums.
Ikviens bija sajūsmināts par gaidāmo cīniņu. Ļaudis bariņos mēļoja un mīņājās no vienas kājas uz otru, un vēsajā vakara gaisā viņu elpa pārvērtās par garaiņiem.