Oslaks pasvieda Torakam tēva nazi.
- Tas tev būs vajadzīgs. Tāpat kā žebērklis un rokassargs.
- Kas? puisis nesaprata.
Lielais vīrs pakasīja rētu vietā, kur kādreiz bija atradusies viņa auss.
- Tu taču zini, kā jācīnās, vai ne?
- Nē, Toraks atbildēja.
Oslaks izbolīja acis. Viņš aizgāja uz tuvāko būdu un atnesa oša koka žebērkli ar biedējošiem bazalta uzgaļiem un kaut ko tādu, kas izskatījās pēc trijās kārtās salocītas ziemeļbrieža ādas gabala.
Toraks nedroši paņēma žebērkli un nolūkojās, kā Oslaks piesien pie viņa labā apakšdelma cieto ādu. Tā bija smaga un neparocīga kā brieža gaļas klucis. Zēns nevarēja saprast, kas viņam ar to būtu jādara.
Oslaks ar galvas mājienu norādīja uz Toraka otru roku, kura arī bija apsaitēta, un novaibstījās.
- Šķiet, ka laime no tevis ir novērsusies.
«Laikam gan,» puisis nodomāja.
Kad Toraks ierosināja cīnīties, viņam prātā bija laušanās un varbūt kādi nevainīgi vingrinājumi ar nažiem: abi ar tēti tā mēdza izklaidēties bieži vien. Skaidrs, ka Kraukļiem cīņa nozīmēja kaut ko pavisam citu. Zēns prātoja, vai tajā ir arī kādi noteikumi un vai, to pajautājot, viņš neizskatītos mazdūšīgs.
Finkedīns sabikstīja ugunskuru, un debesīs uzlidoja dzirksteles. Toraks skatījās uz vadoni caur mirgojošu dūmaku.
- Ir tikai viens likums, Finkedīns sacīja, it kā būtu uzminējis Toraka domas. Tu nedrīksti izmantot uguni. Vai saproti?
Viņa skatiens Toraku notvēra un nelaida vaļā.
Puisis apjucis pamāja ar galvu. Tas bija mazākais, par ko viņam būtu jāuztraucas. Finkedīnam aiz muguras
Toraks redzēja Hordu, kurš ar ādas sloksnītēm jau arī bija paspējis piesiet rokassargu. Jauneklis bija novilcis kamzoli. Viņš izskatījās milzonīgs un briesmīgi stiprs. Toraks izlēma savu kamzoli nevilkt nost. Lai neuzsvērtu nevienlīdzību.
Viņš noraisīja no jostas visu savu mantību un salika to zemē kaudzītē. Pēc tam viņš aptina ap pieri zāles pinumu, lai acīs nekristu mati. Plaukstas bija slidenas no sviedriem. Toraks noliecās un ieberzēja tās ar smiltīm.
Kāds aizskāra viņa plecu, un Toraks salēcās.
Tā bija Rena. Viņa sniedza puisim bērza tāss biķeri.
Toraks to ar pateicību paņēma un padzērās. Viņam par pārsteigumu, dzēriens izrādījās plūškoka ogu sula skāba un spēcinoša.
Rena redzēja, ka zēns ir izbrīnījies, un paraustīja plecus.
- Hords arī padzērās. Tas ir tikai godīgi.
Viņa norādīja uz toveri pie ugunskura.
- Ja tev sagribēsies dzert, tur ir ūdens.
Toraks pasniedza atpakaļ kausu.
- Nedomāju, ka tas turpināsies tik ilgi.
Rena mirkli klusēja.
- Kas zina? viņa teica.
Iestājās klusums. Skatītāji lauces malā ugunskura tuvumā izvietojās aplī, kura vidū atradās Toraks un Hords. Nekādas ārišķības nenotika. Sākās cīna.
> j
Abi piesardzīgi riņķoja viens ap otru.
Par spīti raženajam augumam, Hords, ieliekdamies ceļos un pārtverdams pirkstos nazi un žebērkli, kustējās vijīgi kā lūsis. Viņa seja bija saspringta, taču uz lūpām rotājās tikko manāms smaids. Viņam patika būt uzmanības degpunktā.
Turpretim Torakam tas nepatika nemaz. Sirds dauzījās pret ribām. Kā no tālienes viņš dzirdēja, ka skatītāji ar saucieniem uzmundrina Hordu, bet balsis bija tik klusas, it kā tie atrastos zem ūdens.
Hords klupa uz priekšu un dūra ar žebērkli Torakam krūtīs, taču puisis pēdējā mirklī paspēja izvairīties. Viņš juta, kā piere noplūst ar sviedriem.
Toraks izdarīja tādu pašu izklupienu, cerēdams, ka tas neizskatīsies pēc atdarināšanas.
- Neķēmojies viņam pakaļ! Rena uzsauca.
Torakam dega seja.
Tagad jau abi kustējās ātrāk. Dažviet zeme bija gluma no mežacūkas asinīm. Toraks paslīdēja un gandrīz nokrita.
Viņš saprata, ka ar spēku neuzvarēt. Vajadzēja ņemt talkā atjautību. Nelaime bija tā, ka viņš zināja tikai divus cīņas paņēmienus, kurus bija izmantojis labi ja pāris reižu.
«Lai notiek,» puisis pārsteidzīgi nosprieda. Viņš grūda žebērkli Hordam rīklē. Kā jau bija gaidāms, jauneklis pacēla ar ādu apsaitēto roku, lai to atvairītu. Toraks mēģināja veikli iedurt ieroci Hordam vēderā, taču tas to atsita ar apbrīnojamu izveicību, un žebērklis noslīdēja gar viņa rokassargu, nenodarīdams nekādu ļaunumu.
«Šo triku viņš zināja,» Toraks nodomāja. Ar katru kustību kļuva redzams, ka Hords ir rūdīts cīnītājs.
- Nu, Hord, iesaucās kāds vīrs, pataisi viņu sarkanu!
- Dodiet man laiku, pretinieks, lūpas savilcis murskulī, atsaucās.
Atskanēja ķiķināšana.
Toraks izmēģināja otru paņēmienu. Izlikdamies par galīgu neprašu, kas nenācās grūti, viņš sparīgi uzbruka, kārdinādams Hordu ar neaizsargātām krūtīm. Pretinieks uzķērās uz ēsmas, un, kad viņš dūra ar savu žebērkli, Toraks pielika tam pretim rokassargu. Ieroča smaile iedūrās biezajā ādā ar tādu spēku, ka gandrīz nogāza Toraku no kājām, taču puisim izdevās piepildīt savu ieceri, un viņš asi parāva rokassargu uz augšu. Horda žebērklis pārlūza uz pusēm. Skatītāji ievaidējās. Hords kāpās atpakaļ bez žebērkļa.
Toraks bija patīkami pārsteigts. Viņš nebija cerējis, ka triks izdosies.
Taču pretinieks ātri atguvās. Palēcies uz priekšu, viņš mērķēja nazi gar Toraka žebērkļa kātu. Zēns no sāpēm iekliedzās, jo krama asmens bija trāpījis starp rādītājpirkstu un īkšķi. Viņš zaudēja pamatu zem kājām un nometa žebērkli. Hords uzbruka vēlreiz. Toraks pēdējā mirklī paspēja pavelties sānis un piesvempties kājās.
Tagad abi bija bez žebērkļiem. Bruņojušies tikai ar nažiem.
Lai kaut nedaudz atvilktu elpu, Toraks aizslapstījās aiz ugunskura. Krūtis smagi cilājās, un ievainotā roka pulsēja. Viņam pa sāniem lija sviedri. Zēns rūgti nožēloja, ka nebija ņēmis piemēru no Horda un novilcis kamzoli.
- Pasteidzies, Hord! mudināja kāds sievišķis. Piebeidz viņu!
- Nu, Hord! piebalsoja vīrietis. Vai tik vien tu iemācījies Biezajā mežā?
Tomēr tagad izsaucieni nebija veltīti vienīgi Hordam. Kāds mazumiņš uzmundrinājuma tika arī Torakam, taču viņš lēsa, ka tas nav vis patiess atbalsts, bet gan prieka izpausme par to, ka izrāde turpinās ilgāk, nekā ļaudis cerējuši.
Taču puisis zināja, ka pārāk ilgi tā vairs neturpināsies. Viņš strauji nogura, un ari cīņas paņēmienu vairs nebija krājumā. Hords ņēma virsroku.
«Piedod, Vilk,» Toraks prātā atvainojās draugam. «Šķiet, ka no šīs ķezas mēs neizķepurosimies.»
Ar acs kaktiņu viņš augstu kokā pamanīja Vilku. Tas spārdījās un gaudoja, un no mutes tam cēlās garaiņi. «Kas notiek ?» viņš jautāja. «Kāpēc tu nenāc un mani neatbrīvo ?»
Toraks palēcās sānis, lai izvairītos no naža dūriena kaklā. «Saņemies,» viņš sev drūmi sacīja. «Aizmirsti par Vilku!»
Taču kaut kas Vilka izskatā viņu piesaistīja. Kas gan tas bija?
Viņš vēlreiz uzmeta skatienu kokam, kur karājās Vilks, kurš gaudoja un kuram no mutes nāca garaiņi…
«Tu nedrīksti izmantot uguni,» bija teicis Finkedīns…
Pēkšņi Toraka prāts noskaidrojās un viņš saprata, kas darāms. Viņš vicināja nazi, izdarīja māņu kustības un vēlreiz sāniski aizslīdēja aiz ugunskura.
- Atkal slēpies? Hords ņirgājās.
Toraks ar galvu pamāja uz bērza tāss toveri.
- Es gribu dzert. Labi?
- Nu, ja jau tik ļoti… Puika.