- «Klausītājs», Finkedīns sacīja, «atdos savas sirds asinis Kalnam. Un ēna tiks uzveikta.»
Viņa sirds asinis.
Mežacūkas asinis zem koka klusi lāsoja traukā.
Piliens pēc piliena.
desmitā nodala
Ko jūs gatavojaties ar mani darīt? Toraks jautāja Oslakam, kad tas, sasējis viņam aiz muguras rokas, otru valga galu tina ap būdas siju. Ko jūs gribat darīt?
- Visai drīz tu to uzzināsi, vīrs atbildēja. Finkedīns vēlas, lai tas tiktu izlemts līdz rītausmai.
«Līdz rītausmai,» Toraks nodomāja.
Viņš noraudzījās pār plecu, kā Oslaks īsā jēlādas pavadā pie tās pašas sijas piesien nepakļāvīgo Vilku.
Puisim sāka klabēt zobi.
- Kas lemj manu likteni? Kāpēc es nevaru būt tur klāt un sevi aizstāvēt? Kas ir šie cilvēki pie ugunskura?
- Ai! Oslaks iesaucās un iebāza mutē sakosto pirkstu. Finkedīns izsūtīja ziņnešus, lai sasauktu ģinšu sapulci sakarā ar lāci. Tagad cilvēki tur spriež arī par tevi.
Toraks vēroja apveidus, kas bija sakņupuši ap lielo ugunskuru: tur bija divdesmit vai trīsdesmit vīriešu un
sieviešu, uz kuru sastingušajām sejām liesmas meta atblāzmu. Puisis saprata, ka viņa izredzes nav lielas.
Līdz rītausmai. Līdz rītausmai kaut kādā veidā vajadzēja tikt no šejienes projām.
Bet kā? Viņš sēdēja būdā, piesiets pie sijas bez ieročiem un mantām; un, pat ja viņam izdotos atbrīvoties no saitēm, nometne tika modri apsargāta. Patlaban ar tumsas iestāšanos visapkārt bija sakurti ugunskuri, un sardzē stāvēja vīri ar žebērkļiem un bērza tāss taurēm. Apkārt klīda lācis, un Finkedīns negribēja riskēt.
Oslaks novilka Torakam zābakus, sasēja viņam potītes un aizgāja, zābakus paņemdams līdzi.
Zēns nevarēja sadzirdēt, kas pie ugunskura tiek runāts, taču, pateicoties Kraukļu mītnes dīvainajai uzbūvei, viņš visu varēja redzēt. Aiz muguras telts ziemeļbriežu ādas jumts krasi izliecās uz leju, taču priekšā sienas nebija vispār tikai šķērskoki, kuri droši vien bija domāti, lai novirzītu dūmus un uztvertu siltumu no mazā ugunskura, kas sprēgāja tieši ieejas priekšā.
Staipīdams kaklu, lai saskatītu, kas notiek klajumā, Toraks redzēja, ka cilvēki cits pēc cita pieceļas un kaut ko runā. Tur bija plecīgs vīrs, kas turēja milzīgu metamo cirvi. Sieviete ar gariem, kastaņbrūniem matiem, kurai viena cirta uz deniņiem bija iekrāsota ar sarkanu okeru. Meiča ar niknām acīm, kuras ērkulis bija jocīgi salipināts ar dzelteniem māliem tā, ka mati izskatījās pēc raupjas ozola mizas.
Finkedīnu Toraks nemanīja, taču gabaliņu no citiem, vērodama lielu, spīdīgu kraukli, sarāvusies čokurā, putekļos tupēja burve. Putns bez baiļu pastaigājās šurpu turpu un, kā jau kraukļi mēdz to darīt, laiku pa laikam griezīgi ieķērcās.
Zēns prātoja, vai tas būtu ģints aizbildnis. Ko gan putns burvei vēsta? Kā Toraku labāk upurēt? Vai izķidāt viņu kā lasi vai ari uzspraust uz iesma kā zaķi? Puisis nebija dzirdējis, ka ģintis upurētu cilvēkus, ja nu vienīgi senatnē sliktajos laikos pēc Lielā viļņa. Taču viņš nekad nebija dzirdējis arī par Kraukļu ģinti un tās paražām.
«Finkedīns vēlas, lai tas tiktu izlemts līdz rītausmai… Klausītājs atdos savas sirds asinis Kalnam…»
Vai tēvs zināja par pravietojumu? Droši vien ne. Viņš nebūtu sūtījis pats savu dēlu nāvē.
Un tomēr viņš bija Torakam licis zvērēt, ka tas atradīs Kalnu. Tēvs sacīja: «Neienīsti mani par to vēlāk.»
Vēlāk. Kad visu sapratīsi.
Vilcēna asās mēlītes pieskārieni Toraka plaukstu locītavām atsauca zēnu īstenībā. Vilkam garšoja jēlāda. Toraks manīja pavīdam cerību stariņu. Ja varētu Vilkam iestāstīt, ka jākož, nevis jālaiza…
Kamēr zēns prātoja, kā to pateikt vilku valodā, pie lielā ugunskura piecēlās kāds vīrs un pāri klajumam nāca uz Toraka pusi. Tas izrādījās Hords.
Puisis izmisīgi uzrūca Vilkam, lai tas pārtrauc knosīties. Taču kucēns bija tik izbadējies, ka turpināja laizīt jēlādas saites.
Taču Vilks Hordu neinteresēja. Viņš apstājās pie mazā ugunskura būdas priekšā un, grauzdams īkšķa nagu, nikni vērās Torakā.
- Tu neesi Klausītājs, viņš norūca. Tas nevar būt.
- Pasaki to pārējiem, Toraks atcirta.
- Lai nogalinātu lāci, mums puika palīgā nav vajadzīgs. Mēs paši to spējam paveikt. Es spēju. Es izglābšu ģintis.
- Diez vai tev paveiksies, Toraks iedzēla.
Viņš juta, ka Vilks ar asajiem priekšzobiem sāk skrubināt saites, un sēdēja ļoti rātns, lai tam netraucētu. Zēns lūdzās, kaut Hords nepaskatītos viņam aiz muguras un nepamanītu, ko dara Vilks.
Taču izskatījās, ka jauneklis ir norūpējies par ko citu. Viņš staigāja uz priekšu un atpakaļ un tad pagriezās pret Toraku.
- Tu to redzēji, vai ne? Tu taču redzēji lāci?
Puisis bija pārsteigts.
- Protams. Tas nobeidza manu tēvu.
Hords slepšus pameta skatienu pār plecu.
- Arī es to redzēju.
Kur? Kad?
Hords sarāvās, it kā izvairīdamies no sitiena.
- Es biju dienvidos. Dzīvoju pie Staltbriežiem. Es tur mācījos burvestības. Tā vēlējās Seiuna, mūsu burve. Viņš ar galvu pamāja uz veco sievieti, kura sarunājās ar kraukli.
Hords atkal ķērās pie īkšķa naga, kas jau sāka asiņot.
- Es tur biju, kad lācis tika noķerts. Es redzēju, kā tas tiek… radīts.
Toraks raudzījās jauneklī.
- Radīts? Ko tu ar to gribi teikt?
Bet Hords jau gāja projām.
Pienāca pusnakts, uzlēca dilstošs mēness, taču ģinšu sapulce joprojām turpinājās. Vilks joprojām laizīja un skrubināja jēlādu. Taču Oslaks mezglus bija savilcis cieši, un Vilks tajos nespēja ielaist zobus.
- Turpini, Toraks klusītēm lūdzās. Lūdzu, turpini!
Viņš bija tik nobijies, ka negribējās pat ēst, un pēc kaušanās ar Hordu jutās stīvs un samurcīts; no tik ilgas sēdēšanas ar sasietām rokām sāka smelgt pleci. Pat ja Vilkam izdotos pārgrauzt saites, viņš nebija pārliecināts, vai pietiks spēka aizbēgt un nemanītam izslīdēt starp sargiem.
Toraks turpināja domāt par to, ko bija teicis Hords. «Es redzēju, kā tas tiek radīts…»
Bija arī vēl kas cits, par ko padomāt. Hords bija dzīvojis pie Staltbriežiem, un arī Toraka māte nāca no Staltbriežu ģints. Zēns viņu nekad nebija redzējis, jo māte nomira, kad viņš vēl bija pavisam maziņš; taču, ja Kraukļi draudzējās ar viņas ģinti, varbūt Toraks spētu tos pārliecināt
vinu atbrīvot…
> _
Ārpusē kādi soļi sacēla putekļus. «Tis!» Neviens nedrīkstēja redzēt Vilku pie Toraka saitēm.
Puisis bija tikko paspējis Vilku brīdināt par laimi, tas paklausīja kad, gremodama ceptu zaķa kāju, būdas ieejā parādījās Rena.
Viņas modrās acis pamanīja Vilku, kurš nevainīgi tupēja zēnam aiz muguras, bet pēc tam pievērsās Torakam, kas, ar visu savu gribasspēku lūgdamies, lai viņa nenāk tuvāk, raudzījās pretim.
Zēns ar galvu pameta uz ugunskura pusi un apjautājās, vai tur ir arī kāds no Vilku ģints.
Meitene papurināja galvu.
- Mūsdienās no Vilku ģints nekas daudz vairs nav palicis pāri. Tāpēc neviens tevi neizpestīs, ja tas tev ir prātā.