Toraks neatbildēja. Nupat viņš tika paraustījis saites ap plaukstu locītavām un šķita, ka tās mazliet padodas.
Tās bija kļuvušas vaļīgākas, jo jēlāda bija mitra no Vilka siekalām. Ja vien Rena ietu projām…
Taču viņa stāvēja, kur stāvējusi.
- No Vilku ģints nav neviena, viņa sacīja ar pilnu muti, taču sanācis lērums ļaužu no citām ģintīm. Tā tur, Dzeltenā Mālagalva, ir no Sumbru ģints. Viņi dzīvo Biezajā mežā un daudz lūdzas. Šiem šķiet, ka no lāča mēs varētu atbrīvoties, izlūdzoties Pasaules Gara žēlastību. Vīrs ar cirvi ir no Mežakuiļu ģints. Viņš grib izveidot uguns sienu un tādā veidā aizdzīt lāci līdz Jūrai. Sieviete ar okeru matos ir no Staltbriežu ģints. Nav skaidrības, kas viņai padomā. No Staltbriežiem ir grūti kaut ko saprast.
Toraks brīnījās, kāpēc Rena tik daudz pļāpā. Ko gan vina vēlas?
Lai kas tas arī būtu, puisis nolēma turpināt sarunu, lai novērstu viņas uzmanību no Vilka. Viņš sacīja:
- Mana māte bija no Staltbriežiem. Varbūt šī sieviete ir mana asinsradiniece…
- Viņa teic, ka ne. Viņa tev nepalīdzēs.
Toraks mirkli domāja.
- Jūsu ģintij ir draudzīgas attiecības ar Staltbriežiem. Tavs brālis stāstīja, ka esot pie viņiem mācījies burvestības.
- Un tad?
- Viņš man stāstīja, ka esot redzējis, kā tiek «radīts» lācis. Ko tas nozīmē?
Rena, acis piemiegusi, apveltīja Toraku ar aizdomīgu skatienu.
- Man jāzina, zēns sacīja. Tas nonāvēja manu tēvu.
Meiča pētīja zaķa kāju.
- Viņi Hordu pieņēma mācībā. Tu kaut ko zini par mācībām? Rēnas balsī bija jaušama nicinoša pieskaņa. Tas ir tā, ka tu kādu laiku dzīvo citā ģintī, atrodi draugus, varbūt pat dzīvesbiedru.
- Esmu par to dzirdējis, Toraks teica.
Viņš juta, ka Vilks aiz muguras atkal ošņā jēlādu. Puisis mēģināja tam iesist pa degunu knipi, taču netrāpīja. «Tikai ne tagad,» viņš domāja. «Lūdzu, tikai ne tagad!»
- Viņš tur bija deviņus mēnešus, Rena turpināja un nokoda vēl vienu kumosu. Staltbriežiem burvestības padodas kā nevienam visā Mežā. Hords devās tās apgūt, meitene nepatikā saviebās. Hords vienmēr grib būt vislabākais, viņa sarauca uzacis. Klau, ko tas kucēns tur dara?
- Neko, Toraks pārāk dedzīgi atbildēja. Viņš samākslotā balsī uzsauca Vilkam: Ej prom! Liec mani mierā!
Vilks to, protams, neņēma vērā.
Toraks no jauna pagriezās pret Renu.
- Kas notika tālāk?
Vēl viens aizdomīgs skatiens.
- Kādēļ tu jautā?
- Kādēļ tu ar mani pļāpā?
Viņas seja kļuva skarba. Rena prata slēpt savas jūtas tikpat labi kā Finkedīns.
Meiča domīgi izķeksēja gaļas gabaliņu, kas bija iesprūdis starp zobiem.
- Hords pie Staltbriežiem nebija ilgi nodzīvojis, viņa teica, kad nometnē ieradās kāds svešinieks. Klaidonis no Vītolu ģints, kas ticis sakropļots negadījumā medībās. Vismaz tā viņš esot stāstījis. Staltbrieži šo pieņēma. Taču viņš… Rena vilcinājās un pēkšņi izskatījās jaunāka un mazāk pašapzinīga, viņš tos piekrāpa. Šis cilvēks nebija parasts klaiņotājs, viņš zināja burvestības. Viņš atrada slepenu vietu Mežā un apvārdoja dēmonu. Tad iemitināja to lācī, Rena mirkli klusēja un tad turpināja: Hords to atklāja. Bet bija jau par vēlu.
Šķita, ka ēnas aiz būdas kļūst tumšākas. Kaut kur Mežā brēca lapsa.
- Kādēļ? Toraks jautāja. Kādēļ viņš to darīja, šis klaiņotājs?
Rena papurināja galvu.
- Kas to lai zina? Iespējams, lai neradījums klausītu viņa pavēlēm. Taču no tā nekas nesanāca. Meitenes tumšās acis liesmoja. Dēmona apsēstais lācis kļuva nevaldāms. Tas izlauzās brīvībā. Pirms Staltbrieži paspēja to padzīt, tas nogalināja trīs cilvēkus. Pa to laiku kroplais klaidonis bija pazudis.
Toraks klusēja. Vienīgie trokšņi bija koku sačukstēšanās nakts brīzē un skaņa, kas radās, Vilkam ar aso mēli laizot jēlādas saites.
Vilks nejauši ar zobiem iekampa Torakam rokā. Puisis bez apdoma pagriezās un skarbi, brīdinoši ierūcās.
Vilks acumirklī atlēca atpakaļ un, plati smaidīdams, atvainojās.
Rena noelsās.
- Tu spēj ar viņu sarunāties!
- Nē! Toraks iesaucās. Nē, tu maldies…
- Es to redzēju! Viņas seja bija kļuvusi bāla. Tātad tas ir tiesa. Pravietojumā ir teikta taisnība. Tu esi Klausītājs.
- Nē!
- Ko tu viņam teici? Ko tu perini?
- Es jau sacīju, ka neprotu…
- Es tev to neļaušu, Rena čukstēja. Es nepieļaušu, ka tu mūs muļķo. Un Finkedīns arī ne.
Izvilkusi nazi, viņa pārgrieza pavadu, kurā bija piesiets Vilks, paķēra to rokās un aizskrēja pāri klajumam uz vietu, kur noritēja sapulce.
Atgriezies! Toraks kliedza.
Zēns nikni raustīja saites, taču tās bija stingras. Vilkam nebija pieticis laika tās pārgrauzt.
Zēnu pārņēma bailes. Viņš tika licis uz Vilku visas cerības, bet tagad draugs bija projām. Tuvojās rītausma. Kokos jau sarosījās putni.
Toraks vēlreiz paraustīja valgus. Tie bija stipri.
Klajuma viņā pusē Finkedīns un vecā sieviete, vārdā Seiuna, piecēlās un nāca uz Toraka pusi.
f Finkedīns jautāja: Ko tu zini?
- Neko, Toraks atbildēja, lūkodamies uz robaino kaula nazi, kas karājās Kraukļu vadonim pie sāniem. Vai jūs gatavojaties mani upurēt?
Finkedīns neatbildēja. Abi ar Seiunu notupās katrs savā pusē pie telts ieejas un vēroja Toraku. Puisis jutās kā medījums.
Viņš grābājās aiz muguras, lai atrastu kaut ko vienalga ko -, kas būtu piemērots, lai pārgrieztu jēlādas saites. Pirksti sataustīja vienīgi klūgu pinumu gludu un nekam nederīgu.
- Ko tu zini? Finkedīns atkārtoja jautājumu.
Toraks dziļi ievilka elpu.
- Es neesmu jūsu Klausītājs, viņš sacīja, cik noteikti vien spēja. Es tas nemaz nevaru būt. Par pravietojumu nekad neesmu pat dzirdējis.
VIENPADSMITĀ NODALA
«Un tomēr,» viņš pie sevis prātoja, «kāpēc Rena bija tik pārliecināta? Kāds ar to sakars vilku valodas prasmei?»
Finkedīns pagrieza Torakam muguru. Viņa seja bija neizdibināma kā vienmēr, taču puisis pamanīja, ka Kraukļu vadoņa roka sažņaudz naža spalu.
Seiuna paliecās uz priekšu un ielūkojās Torakam acīs. Ugunskura gaismā zēns viņu varēja apskatīt tuvāk. Toraks nekad nebija sastapis tik vecu cilvēku. Caur večas plānajiem matiem kā pulēts kauls vīdēja spīdīgs galvvidus. Viņas seja bija šaura kā putnam. Laiks bija aizmēzis visas cilvēciskās jūtas un vietā atstājis kraukļa neganto iedabu.
- Ja varam ticēt Rēnai, burve teica griezīgā balsī, tu proti sarunāties ar vilku. Arī par to vēsta pravietojums. Tikai mēs tev par to nepastāstījām.
Toraks vērās Seiunā.
- Rena maldās, viņš sacīja. Es neprotu…
- Nemelo, Finkedīns, galvu nepagriezdams, teica.
Puisis norija siekalas.
Viņš vēlreiz pataustījās aiz muguras. Un šoreiz patiešām! Plāna krama šķēpele, mazāka par Toraka īkšķi: droši vien kāds to bija nometis, asinādams nazi. Zēns sažņaudza to dūrē. Ja vien Finkedīns un Seiuna atgrieztos sapulcē, viņš varbūt spētu pārgriezt saites. Tad Toraks sameklētu, kur Rena noslēpusi Vilku, izlavītos starp sargiem un…
Viņam saplaka dūša. Lai to visu paveiktu, bija vajadzīga milzu veiksme.
- Vai gribi, lai pastāstu, kāpēc tu spēj sarunāties ar vilku? Seiuna vaicāja.