Pēkšņi Vilks saspicēja ausis un noskurināja ūsas.
- Gulsties! Toraks nošņācās un norāva Renu sev līdzi zemē.
Pēc mirkļa garām aizslīdēja divi vienkoči. Toraks varēja labi saskatīt tuvāko. Airētājam bija uz pieres īsi apcirpti, brūni mati. Uz platajiem pleciem tam gulēja smags zvērādas apmetnis un uz krūtīm siksniņā karājās mežakuiļa ilknis. Melns slānekļa metamais cirvis gulēja tam uz ceļiem. Tāpat kā viņa ceļabiedrs, tas, ar spēcīgiem irkļa vēzieniem šķeldams ūdeni, vērīgi pētīja krastus. Bija pilnīgi skaidrs, ko viņš meklē.
- Mežakuiļu ģints, Rena čukstēja Torakam ausī. Finkedīns droši vien lūdzis, lai šie palīdz mūs atrast.
Puisis tūlīt pat kļuva aizdomīgs.
- Kā viņi var zināt, ka mēs ejam pa šo ceļu? Vai tu atstāji kādas pēdas?
Meitene bolīja acis.
- Kāpēc man tas būtu jādara?
- Tā vien šķiet, ka tu mani ved upurēšanai pie kādas citas ģints.
- Vai varbūt, Rena garlaikoti teica, Mežakuiļi izmanto šo ūdensceļu tāpēc, ka upes lejtecē atrodas viņu rudens nometne un… Viņa apklusa. Kā tu zināji, ka tie tuvojas?
- Es nezināju. Vilks man to pateica.
Meitene izskatījās vispirms pārsteigta, bet pēc tam satraukta.
- Tu tiešām spēj ar viņu sarunāties?
Toraks neatbildēja.
Rena, cenzdamās pārvarēt nemieru, piecēlās.
- Viņi ir projām. Mums laiks griezties uz ziemeļiem.
Viņa iebāza bultu atpakaļ bultu makā un uzmeta plecā
loku, un uz mirkli Torakam šķita, ka viņas noskaņojums ir mainījies. Tad Rena izvilka nazi un pagrūda puisi, lai tas sāktu kustēties.
Viņi sasniedza klinšainu gravu, pa kuru burzguļoja strautiņš, un sāka pa to rāpties augšā. Torakam no pārguruma reiba galva. Iepriekšējo nakti viņš nebija aizvēris ne acu un ēdis nebija ilgāk par diennakti.
Visbeidzot viņš vairs nespēja paspert ne soli un noslīga uz ceļiem. Vilks izlēca zēnam no klēpja un klupdams krizdams metās pie ūdens
- Ko tu dari? Rena iesaucās. Mēs nedrīkstam šeit apstāties!
- Mēs jau esam apstājušies, Toraks norūca.
Viņš saplūca riekšavu ziepjusaknes lapu, samērcēja tās ūdenī un nomazgāja pēdējās āmrijas mēslu paliekas. Pēc tam zēns noliecās pār tērci un pēc sirds patikas padzērās.
Juzdamies mazliet labāk, viņš kulē sagramstīja kaltētās buka gaļas vīstoklīti, kuru bija pagatavojis, šķiet, pirms vairākiem mēnešiem. Nokodis gabalu un pasviedis to Vilkam, Toraks sāka ēst pats. Garšoja lieliski. Viņš jau juta, kā ķermenī ieplūst buka spēks. c
Rena brīdi vilcinājās, tad noraisīja no muguras arī savu saini un nometās uz ceļiem, bet nazi joprojām turēja gatavībā. Iebāzusi roku somā, viņa sadabūja trīs plānus, sarkanbrūnus plāceņus. Vienu meitene piedāvāja Torakam.
Zēns to paņēma un nokoda mazu kumosu. Plācenis bija sāļš un sātīgs ar patīkamu, asu garšu.
- Kaltēts lasis, Rena ar pilnu muti skaidroja. Mēs tos ieberžam ar brieža taukiem un kadiķogām. Tie nemaitājas visu ziemu.
Par pārsteigumu Torakam, vienu plāceni meitene sniedza Vilkam.
Tas to demonstratīvi neņēma pretim.
Pēc īsa pārdomu brīža, Rena kārumu atdeva Torakam.
Zēns paberzēja plāceni plaukstās, lai pārmāktu Rēnas smaržu, un piedāvāja Vilkam, kurš norija to vienā kampienā.
Rena centās neizrādīt aizvainojumu.
- Nu, viņa paraustīja plecus, es redzu, ka šim nepatīku.
- Tas tāpēc, ka tu viņu iestūķēji maisā, Toraks paskaidroja.
- Tikai viņa paša labā.
- Viņš to nesaprot.
- Vai vari to viņam paskaidrot?
- Vilku valodā to nevar pateikt.
Toraks nokoda vēl vienu kumosu plāceņa. Pēc tam uzdeva jautājumu, kas viņam nelika mieru:
- Kāpēc tu viņu atnesi?
- Ko?
- Vilku. Tu dabūji viņu prom no apmetnes. Tas droši vien nenācās viegli. Kādēļ?
Rena brīdi klusēja.
- Izskatījās, ka viņš tev ir vajadzīgs. Es nezinu kāpēc. Taču man šķita, ka tas varētu būt svarīgi.
Toraks juta kārdinājumu izstāstīt, ka Vilks ir ceļvedis, taču savaldījās. Viņš Rēnai neuzticējās. Viņa palīdzēja aizbēgt no Kraukļiem, taču tas nemainīja patiesību, ka viņa bija paņēmusi Toraka ieročus un nosaukusi viņu par gļēvuli. Un nazi tā joprojām turēja gatavībā.
Grava kļuva stāvāka. Toraks nosprieda, ka var droši laist Vilku vaļā, un kucēns ar nokārtu asti lēnām klumburoja viņam pa priekšu. Tam rāpšanās nepatika vēl vairāk kā Torakam.
Ap pusdienlaiku viņi sasniedza kalna kori, no kuras bija pārredzama plaša, mežota ieleja. Zēns caur kokiem saskatīja tālumā mirdzam upi.
Platupe, Rena paskaidroja. Tā ir lielākā upe šajā novadā. Tā iztek no ledus upēm Augstajos kalnos, izveido Cirvjezeru un pāri Dārdošajam ūdenskritumam plūst uz Jūru. Vasaras sākumā mēs pie tās apmetamies, lai ķertu lašus. Dažkārt, kad vējš iegriežas no austrumiem, var dzirdēt ūdenskritumu… »
Viņa apklusa. Toraks lēsa, ka Rena prāto, kādu sodu ģints piespriedīs par to, ka viņa palīdzējusi aizbēgt gūsteknim. Ja viņa nebūtu Toraku nosaukusi par gļēvuli, puisim Rēnas varbūt pat būtu žēl.
- Mēs šķērsosim ieleju, meitene jau mundrāk sacīja. Tur sākas pļavas, un pa braslu mēs varēsim viegli tikt pāri upei. Pēc tam mēs griezīsimies uz ziemeļiem…
- Nē, Toraks dedzīgi iebilda.
Viņš norādīja uz Vilku. Kucēns bija atradis aļņu taku, kas ievijās mežā, kurā auga slaidas, ar pilošām usnejām [3] apaugušas egles. Tas gaidīja, kad viņi tam sekos.
- Turp, Toraks sacīja. Gar ielejas malu, nevis tai pāri.
- Bet tas taču sanāk uz austrumiem. Ja mēs iesim uz austrumiem, mēs sasniegsim Augstos kalnus pārāk ātri. Pa tiem virzīties uz ziemeļiem būs daudz, daudz grūtāk.
- Pa kuru ceļu ies Finkedīns?
- No sākuma kādu laiku pa zvēru takām uz rietumiem, bet tad uz ziemeļiem.
- Nu? Tad jau doties uz austrumiem šķiet visai laba doma.
Rena sarauca uzacis.
- Vai tas ir kāds joks?
- Klausies, Toraks sacīja. Mēs iesim uz austrumiem tāpēc, ka to iesaka Vilks. Viņš zina ceļu.
- Ko? Ko tu ar to gribi teikt?
- Es gribu teikt tikai to, zēns steigšus atbildēja, ka viņš zina ceļu uz Pasaules Gara kalnu.
Rena vērās Torakā. Pēc brīža viņa nosprauslājās.
- Šis mazais kucēns?
Puisis palocīja galvu.
- Es tev neticu, meitene teica.
- Man vienalga, Toraks sacīja.
Vilks neieredzēja pusaugu Bezastaini mātīti.
Viņš to ienīda, kopš pirmās reizes, kad Bezastaini saoda, jo tā mērķēja ar garo-nagu-kas-lido-tālu uz barabrāli. Kas tad tā dara? It kā Slaikais Bezastainis būtu medījums.
Pēc tam Bezastaine darīja citus briesmu darbus. Viņa aizveda Vilku no Slaikā Bezastaina un iegrūda jocīgā midzenī, kurā nebija gaisa; Vilks tur tā sadauzījās, ka kļuva galīgi slims.
Vēl sliktāk tā uzvedās barabrāļa priekšā. Vai tad šī nezināja, ka viņš ir bara vadonis? Viņa bija tik skarba un neciešama, kad ķiukstēja uz Slaiko Bezastaini bezastainu valodā! Kāpēc barabrālis vienkārši neuzrūca un neaizdzina viņu prom? Tagad, kad Vilks tecēja pa taciņu, viņš jutās atvieglots, ka tā palikusi dažus soļus iepakaļ. Jauki. Viņai vajadzētu turēties tālāk.
Vilks apstājās, lai uzkostu dažas brūklenes, kas auga takas malā: viena gadījās slikta viņš to izspļāva un turpināja ceļu, zem ķepu spilventiņiem juzdams sausu zemi un uz muguras karstās-spožās-acs siltumu. Vilks pacēla degunu, lai uztvertu smaržas, kuras plūda no ielejas: tur bija sastopami sīļi un šur tur mētājās izkaltuši aļņu mēsli; dažas vētras nolauztas egles; lērums ugunspuķu un pārgatavojušos melleņu. Tās visas bija jaukas, aizraujošas smaržas, taču klāt tām jaucās aukstais, biedējošais ātrā ūdens aromāts.