Vilkam atkal iedzēla bailes. Viņam ar Slaiko Bezastaini kaut kādā veidā vajadzēja ātrajam ūdenim tikt pāri. Pāreja vēl bija daudzu skrējienu attālumā, taču Vilks jau saklausīja ūdeņu dārdus. Tie bija tik skaļi, ka drīz vien tos vajadzētu sadzirdēt pat nabaga puskurlajam barabrālim.
Priekšā gaidīja briesmas, un Vilkam gribējās griezties atpakaļ, taču viņš zināja, ka tas nav iespējams. Aicinājums kļuva spēcīgāks: tas bija kaut kas līdzīgs ilgām pēc midzeņa.
Pēkšņi Vilks uztvēra vēl kādu smārdu. Viņš iepleta nāsis, lai to labāk saostu. Vilks pieglauda ausis.
Tas bija slikti. Slikti, slikti, slikti.
Viņš apcirtās un skrēja atpakaļ pie Slaikā Bezastaina.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Ko tas nozīmē? Rena čukstus jautāja, raudzīdamās uz pārbiedēto vilcēnu.
- Nezinu, Toraks nomurmināja.
Viņam uzmetās zosāda. Putni bija apklusuši.
Rena izvilka no maksts Toraka nazi un pasvieda to saimniekam.
Puisis to noķēra un atzinīgi pamāja ar galvu.
- Mums vajadzētu griezties atpakaļ, meitene sacīja.
- To mēs nedrīkstam darīt, Toraks iebilda. Šis ceļš ved uz Kalnu.
Vilka dzintardzeltenās acis no bailēm bija satumsušas. Ar noliektu galvu un saboztu spalvu viņš lēnītēm lavījās uz priekšu.
Toraks un Rena sekoja, cik klusi vien spēdami. Kadiķi ķērās viņiem zābakos. Usnejas snaikstīja izstīdzējušus pirkstus gar viņu sejām. Koki pēkšņi bija apklusuši: tie gribēja redzēt, kas notiks.
- Varbūt tas nemaz nav… Rena ierunājās. Es gribēju teikt, varbūt tas ir lūsis. Vai āmrija.
Toraks tam ticēja tikpat maz, cik viņa pati.
Aiz takas līkuma viņi uzgāja nokritušu bērzu, caur kura dziļi saskrāpēto mizu plūda sula. r
Abi klusēja. Viņi zināja, ka lāči dažreiz saskrāpē kokiem mizu, lai iezīmētu savus medību laukus vai lai aizbiedētu citus Meža medniekus.
Vilks tuvojās bērzam, lai to labāk apostītu. Toraks sekoja un atviegloti nopūtās.
- Āpsis.
- Esi pārliecināts? Rena jautāja.
- Skrāpējumi nav tik dziļi kā lācim, un uz mizas ir zeme. Zēns aizgāja otrpus koka. Tas notraipījis priekšķepas ar zemi, rakdams kāpurus. Un apstājies šeit, lai tās noberztu tīras. Pēc tam āpsis devies atpakaļ uz alu. Uz turieni… Toraks ar roku pamāja uz austrumiem.
- Kā tu to visu zini? Rena vaicāja. Vai Vilks tev to pastāstīja?
- Nē. To man pastāstīja Mežs.
Zēns pamanīja ceļabiedres pārsteigto skatienu.
- Pirms brīža es pamanīju sarkanrīklīti ar āpša vilnu knābī. Tā lidoja no austrumiem.
Viņš paraustīja plecus.
- Tu esi labs pēddzinis, vai ne? meitene taujāja.
- Tētis bija labāks.
- Tik un tā tu esi pārāks par mani, Rena sacīja. Taču skaudības viņas balsī nebija: meitene vienkārši atzina patiesību. Bet kādēļ gan no āpša nobijās Vilks?
- Nedomāju, ka viņš izbijās no āpša, Toraks teica. Iemesls, šķiet, būs cits.
Rena sadabūja viņa cirvi, loku un bultu maku un atdeva ieročus īpašniekam.
- Lūk! Labāk paņem šos!
Viņi lavījās tālāk pa taku. Vilks gāja pirmais, Toraks, pētīdams zīmes, aiz viņa, bet gājienu noslēdza Rena, kura pūlējās kaut ko saskatīt starp kokiem.
Bija noieti vēl kādi piecdesmit soļi, kad Toraks apstājās tik pēkšņi, ka meitene ieskrēja viņam mugurā.
Jauns dižskābardis vēl vaidēja sāpēs, taču dzīvot tam vairs nebija atlicis ilgi. Lācis acīmredzot bija pieslējies pakaļkājās un ļāvis vaļu dusmām: nolauzis koka galotni, saplēsis mizu sulojošās driskās un iecirtis dziļas brūces augstu stumbrā. Biedējoši augstu. Ja Rena uzrāptos Torakam uz pleciem, viņa diezin vai aizsniegtu zemāko ierobi.
- Neviens lācis nevar būt tik milzīgs, meitene čukstēja.
Toraks neatbildēja. Viņš atkal ir zilajā rudens mijkrēslī un palīdz tētim ierīkot nometni. Zēns pasaka kādu joku, un tēvs smejas. Pēc tam Mežs pārvēršas. Ķērc kraukļi. Čīkst priedes. No tumšajām koku pazarēm izlien melna ēna…
- Tas noticis pirms laba laika, Rena teica.
- Ko?
Viņa norādīja uz dižskābarža stumbru.
- Koka sula ir sabiezējusi. Skaties, tā ir gandrīz melna.
Toraks apskatīja dižskābardi. Rēnai bija taisnība. Lācis šeit bija plosījies vismaz pirms dienām divām.
Taču zēns nespēja ar Renu dalīties atvieglojumā. Viņa nezināja visļaunāko.
«Ar katru upuri tā spēks pieaug…» bija sacījis tētis. «Kad sarkanā acs ir visaugstāk debesīs… lācis kļūst neuzveicams.»
Lūk, arī pierādījums. Naktī, kad zvērs uzbruka Toraka tēvam, tas bija milzīgs. Bet ne tik milzīgs. Tas kļūst lielāks, zēns teica.
- Ko? Rena nesaprata.
Toraks viņai izstāstīja, ko bija teicis tētis.
- Bet… vēl nav pagājis ne mēnesis, meitene šaubījās.
- Es zinu.
Dažus soļus no takas Toraks atrada trīs garus, melnus matus, kas karājās pie zara apmēram galvas augstumā. Zēns aši kāpās atpakaļ.
- Tas aizgājis uz turieni, viņš norādīja uz ielejas pusi. Skaties daži zariņi mazliet paliekušies uz priekšu.
Taču tas neko nenozīmēja. Lācis jebkurā brīdī varēja atgriezties pa citu taku.
No pameža dzīlēm atskanēja žubītes spalgie treļļi.
Toraks atvieglojumā izpūta dvašu.
- Domāju, ka tuvumā tā nav, viņš teica. Citādi nedziedātu putni.
Tuvojās nakts, un viņi dubļaina strauta malā no lokaniem lazdu zariem un vecām lapām uzcēla nojumi. Akmeņozoli sniedza trūcīgu aizsegu, un ceļinieki, iekūruši nelielu ugunskuru, apēda dažas sloksnes kaltētas gaļas. Viņi neuzdrošinājās aiztikt laša plāceņus, jo lācis tos saostu daudzu dienu gājuma attālumā.
Nakts bija auksta, un Toraks sēdēja sakumpis guļammaisā, klausīdamies tālīnajā, tikko dzirdamajā dunā, kas, pēc Rēnas vārdiem, nāca no Dārdošā ūdenskrituma.
Kāpēc tētis nekad netika stāstījis par pravietojumu? Kāpēc Toraks bija Klausītājs? Ko tas viss nozīmē?
Viņam blakus, raustīdams ausi, gulēja Vilks. Rena sēdēja un vēroja, kā pa malkas pagali rāpo vabole.
Tagad Toraks zināja, ka viņai var uzticēties. Meitene bija daudz darījusi, lai viņam palīdzētu; bez Rēnas viņš nebūtu spējis aizbēgt. Sajust kādu blakus viņam bija kaut kas jauns. Toraks sacīja:
- Man tev kaut kas jāpastāsta.
Rena pasniedzās pēc zariņa un palīdzēja vabolei tikt projām no pagales.
- Pirms nāves, Toraks teica, tēvs lika man zvērēt. Ka es atradīšu Pasaules Gara kalnu vai miršu.
Zēns brīdi klusēja un tad turpināja:
- Es nezinu, kāpēc viņš man lika zvērēt. Bet es apzvērēju. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai turētu solījumu.
Rena pamāja ar galvu, un Toraks redzēja, ka tā pirmo reizi viņam patiešām tic.
- Arī man tev kaut kas jāpastāsta, viņa sacīja. Par pravietojumu.
Rena, saraukusi uzacis, virpināja pirkstos zariņu.
- Kad… ja tu atradīsi Kalnu, tu nedrīksti lūgt Garam palīdzību. Vispirms tev nāksies pierādīt, ka esi tā cienīgs. Seiuna man to pastāstīja pagājušajā naktī. Viņa teica tas ir tāpēc, ka kroplais klejotājs, uzmeistarodams lāci, pārkāpa vienošanos, jo šis radījums nogalina bez vajadzības. Pasaules Gars par to ir saniknojies. Nāksies krietni pacensties, lai atgūtu viņa labvēlību.