Toraks pūlējās norīt siekalas.
- Ko tas man maksās?
Rena ieskatījās puisim acīs.
- Tev nāksies tam atdot Nanuakas trīs visstiprākās daļas.
Toraks raudzījās meitenē ar tukšu skatienu.
- Seiuna teic, ka Nanuaka ir kā varena upe, kas nekur nebeidzas. Tā plūst katrā dzīvā būtnē. Tā ir medniekos, medījumā, akmeņos, kokos. Dažreiz tai izveidojas kādas īpašas daļas kā putas uz upes. Kad tas notiek, Nanuaka kļūst neticami spēcīga.
Rena brīdi vilcinājās.
- Tev tās jāatrod. Ja neatradīsi, Pasaules Gars tev nepalīdzēs. Un tu nekad nespēsi pieveikt lāci.
Toraks bija aizturējis elpu.
- Trīs Nanuakas daļas, viņš sacīja aizsmakušā balsī. Kas tās ir? Kā lai tās atrod?
- To nezina neviens. Mūsu rīcībā ir vienīgi mīkla.
Rena aizvēra acis un skaitīja:
- «Visdziļāk mīt noslīcis skatiens.
Visvecākais ir akmens zobs.
Visaukstākā ir pēdējā gaisma.»
Sacēlās viegls vējiņš. Akmeņozoliem sāka klusi čabēt lapas.
- Ko gan tas nozīmē? Toraks gribēja zināt.
Rena atvēra acis.
- To nezina neviens.
Zēns atbalstīja pieri pret ceļgaliem.
- Tātad man jāatrod kalns, kuru neviens nekad nav redzējis. Man jāatmin mīkla, kuru neviens nekad nav atminējis. Un jānogalina lācis, kuru neviens nespēj pieveikt.
Rena ievilka elpu.
- Vismaz tev jāmēģina, viņa teica.
Toraks klusēja. Pēc brīža viņš jautāja:
- Kāpēc Seiuna to visu tev stāstīja? Kāpēc tieši tev?
- Es to nemaz negribēju dzirdēt, viņa vienkārši izstāstīja. Seiuna domā, ka man jākļūst par burvi, kad izaugšu.
- Tu gribi būt burve?
- Nē! Bet man šķiet varbūt vārdos, kurus tu nule dzirdēji, ir kāda jēga. Ja viņa nebūtu man to pastāstījusi, tu to nekad neuzzinātu.
Atkal klusums. Rena izlocījās no guļammaisa.
- Iznesīšu laukā mūsu saiņus. Nav nekādas vajadzības ar ēdiena smaržu pievilināt lāci.
Kad viņa bija aizgājusi, Toraks saritinājās savā būdas pusē un ar skatienu ieurbās gailošo ogļu ugunīgajā sirdī. Apkārt miegā, sapņodami tumšzaļus sapņus, čīkstēja koki. Zēns domāja par tūkstošu tūkstošiem koku dvēseļu, kuras drūzmējas tumsā un gaida, lai viņš vienīgi viņš tās atpestītu no nezvēra.
Toraks prātoja par zeltainajiem bērziem, tumšsarkanajiem pīlādžiem un mirdzošajiem ozoliem. Viņš iztēlojās Mežu, kas ir pilns ar medījumu, ezerus un upes, kurās nudz zivis, un visu koku, krūmu un akmeņu daudzveidību, kas to vien gaida, lai cilvēks, kurš zina, kurp vērst savu skatienu, to visu ņem un izmanto. Viss, ko vien varēja vēlēties, bija atrodams Mežā. Līdz šim zēns nebija iedomājies, cik ļoti to mīl.
Ja lācis netiks iznīcināts, tas viss zudīs.
Vilks pietrūkās kājās un aiztecēja savās naksnīgajās gaitās. Atgriezās Rena, kas, ne vārda neteikusi, ielīda guļammaisā un aizmiga. Toraks turpināja raudzīties liesmās.
«Šajos vārdos ir kāda jēga,» Rena bija sacījusi. Dīvainā kārtā tie piešķīra puisim uzņēmību. Viņš ir Klausītājs. Viņš ir vajadzīgs Mežam. Viņš darīs visu, kas viņa spēkos.
Zēns gulēja caurā miegā. Viņš sapņoja, ka tētis atkal ir dzīvs, taču sejas vietā tam bija neizteiksmīgs, balts akmens. «Es neesmu tavs tēvs. Es esmu Vilku ģints burvis.»
Toraks spēji pamodās.
Viņš sajuta uz sejas Vilka elpu; pēc tam kucēns ar mīkstām ūsām sāka kutināt zēnam plakstus un maigi kodīt viņa vaigus un kaklu.
Toraks nolaizīja Vilkam purnu, tas savukārt ar degunu pabikstīja puisim zem zoda un, piespiedies pie viņa, klusi ieņurdējās.
- Mums vajadzētu šķērsot upi tālāk lejpusē, Rena sacīja, kad viņi abi staipīja kaklus uz Dārdošā ūdenskrituma pusi.
Toraks noslaucīja no sejas ūdens lāses un prātoja, kā gan Mežā kāds var būt tik negants.
Visu dienu viņi bija gājuši pret straumi pa klusās, zaļās Platupes krastu. Taču patlaban, kad ūdens dārdēdams gāzās pāri stāvajai klints sienai, upe biedēja ar savu niknumu.
- Mums jāiet vairāk uz lejteces pusi, Rena atkārtoja.
- Tur mēs būsim kā uz delnas, Toraks iebilda. Pļavas ir pārāk pārskatāmas. Turklāt Vilks grib palikt šajā pusē.
Meitene saknieba lūpas.
- Ja viņš ir ceļvedis, kur tad šis ir noslēpies?
- Vilks neieredz upes. Viņa bars gāja bojā plūdos. Bet viņš atgriezīsies, kolīdz mēs būsim izdomājuši, kā tikt pāri ūdenskritumam.
- Nūja, Rena neticīgi novilka.
Tāpat kā Toraks, viņa bija slikti gulējusi un tāpēc visu rīta cēlienu staigāja saīgusi. Pravietojumu neviens no abiem nepieminēja.
Visbeidzot viņi atrada briežu taku, kas vijās augšup gar ūdenskrituma malu. Tā bija stāva un dubļaina, un, kad abi sasniedza virsotni, viņi bija nomocījušies un drēbes bija piesūkušās ar mitrumu. Vilks jau gaidīja priekšā: tas sēdēja zem bērza drošā attālumā no Platupes un trīcēja bailēs.
- Kur nu? Rena noelsās.
Toraks vēroja Vilku.
- Mēs iesim gar krastu, līdz viņš dos ziņu, ka jādodas pāri.
- Vai tu proti peldēt? meitene apvaicājās.
Zēns pamāja ar galvu.
- Un tu?
- Jā. Un Vilks?
- Nedomāju gan.
Lauzdamies caur kazenājiem un pīlādžu un jaunu bērziņu brikšņiem, viņi gāja uz upes augšteces pusi. Diena bija vēsa un apmākusies, un vējš kaisīja ūdenī bērzu lapas, kuras atgādināja mazus bultu uzgaļus, kas darināti no dzintara. Vilks ar pieglaustām ausīm rikšoja pa priekšu. Upe ātri un viegli tecēja uz ūdenskrituma pusi.
Viņi nebija tālu tikuši, kad Vilks ņurdēdams sāka skraidīt šurpu turpu pa krastmalu. Toraks sajuta viņa bailes. Zēns pagriezās pret Renu.
- Viņš grib doties pāri, taču ir nobijies.
- Arī kazenāji šeit ir pārāk biezi, Rena sacīja. Kā būtu, ja mēs paietu tālāk līdz akmeņiem?
Akmens bluķi bija gludeni un apauguši ar nodevīgi slidenām sūnām, taču tie par labu elkoņa tiesu sniedzās laukā no ūdens. Varētu mēģināt tikt pāri.
Toraks palocīja galvu.
- Es iešu pirmā, Rena sacīja un, novilkusi zābakus, piesēja tos pie mugursomas, tad uzrotīja stulpiņus.
Viņa atrada maiksti, lai labāk noturētu līdzsvaru, un pārmeta somu pār vienu plecu, lai tā viņu nenovilktu dibenā, ja gadītos paslīdēt. Bultu maku un loku meitene nesa otrā rokā, kuru bija pacēlusi augstu virs galvas.
Tuvodamās ūdenim, viņa izskatījās sabijusies. Taču Rena šķērsoja upi nesagrīļodamās līdz pat pēdējam akmenim, no kura vajadzēja lēkt un, satverot vītola zaru, izrāpties krastā.
Toraks nolika malā ieročus un somu un novilka zābakus. Viņš vispirms gribēja pārnest pāri upei Vilku un tad atgriezties pēc mantām.
- Nāc, Vilk, zēns uzmundrinoši sacīja.
Pēc tam, notupies krastmalā un iedrošinoši ņurdēdams, viņš to pašu pateica vilku valodā.
Dzīvnieks pašāvās zem kadiķu krūma un atsacījās līst ārā.
- Ieliec viņu maisā! Rena sauca no pretējā krasta. Tikai tā tu viņu dabūsi pāri!
- Ja es tā rīkošos, Toraks kliedza, viņš nekad vairs man neuzticēsies!