Toraks pamodās rītausmā un jutās stīvs un apdullis. Taču viņš spēja pakustināt visus četrus locekļus; šķita, ka nekas nav lauzts, tāpēc puisis nosprieda, ka viņam kļūst labāk.
Rena bija nometusies ceļos pie alas ieejas un centās Vilkam iebarot sauju visteņu. Viņa bija izstiepusi roku un no centības saraukusi pieri. Vilks piesardzīgi panācās uz priekšu, bet pēc tam atlēca atpakaļ. Visbeidzot viņš nolēma, ka meitenei var uzticēties, un uzlaizīja ogas. Viņa iesmējās, jo Vilka ūsas kutināja plaukstu.
Rena pamanīja Toraka skatienu un, sakautrējusies par to, ka cenšas iedraudzēties ar vilcēnu, pārstāja smaidīt.
- Kā tu jūties? viņa jautāja.
- Nu jau labāk.
- Tā nemaz neizskatās. Tev vismaz dienu vajadzētu vēl atpūsties.
Viņa piecēlās.
- Es dodos medīt. Mums jāsagatavo kaltētas gaļas krājumi.
Toraks, no sāpēm viebdamies, pieslējās sēdus.
- Es arī iešu.
- Nē, tu nekur neiesi, tev jāatpūšas…
- Bet mans apģērbs ir izžuvis, un man jāizkustas.
Puisis nepateica īsto iemeslu: viņš nevarēja ciest alas.
Abi kopā ar tēvu reizēm mēdza tajās apmesties, taču Toraks parasti palika ārpusē. Jo bija nepatīkami atrasties starp smacējošām sienām, norobežotam no vēja un Meža. Tas bija tāpat, kā atrasties sprostā.
Rena nopūtās.
- Apsoli, ka, tiklīdz mēs kaut ko būsim nomedījuši, tu atgriezīsies šeit un atpūtīsies.
Toraks to viņai apsolīja.
Apģērbties bija sāpīgāk, nekā viņš domāja, un, kad tas bija paveikts, puisim no acīm ritēja asaras. Par laimi, Rena tās nepamanīja, jo gatavojās medībām. Viņa sasukāja matus ar oša koka ķemmi, kas bija izgrebta kraukļa ķetnas veidā, tad saņēma tos zirgastē un iesprauda tajos pūces spalvu veiksmei. Pēc tam, ieziedusi ādu ar pelniem, lai nebūtu jūtama viņas smarža, un ieberzējusi loku ar pāris saberztiem riekstiem, Rena noskaitīja:
- Lai ģints aizbildnis lido kopā ar mani un gādā man veiksmīgas medības!
Toraks bija pārsteigts.
- Mēs gatavojamies medībām tieši tāpat. Tikai mēs sakām: «Lai ģints aizbildnis skrien kopā ar mani.» Un mēs katru reizi neapmīļojam lokus.
- Tā rīkojos tikai es, meitene teica. Viņa saudzīgi pacēla ieroci tā, ka varēja redzēt, kā spīd ieeļļotā koksne. Finkedīns to pagatavoja, kad man bija septiņi gadi uzreiz pēc tēta nāves. Tas taisīts no četras vasaras žāvēta īves koka. Priekšpusē tam ir cietā koksne izturībai, bet aizmugurē atstāti gremzdi atsperīgumam. Viņš pagatavoja arī bultu maku. Pats nopina no klūgām un ļāva man izvēlēties rotājumus. Šo zigzagu no sarkanā un baltā vītola.
Rena apklusa, un viņas seja no atmiņām sadrūma.
- Nekad neesmu redzējusi savu māti; tētis man uz pasaules bija viss. Kad viņš aizgāja bojā, es gauži raudāju. Tad atnāca Finkedīns, un es viņam iebelzu ar dūri. Viņš pat nepakustējās. Stāvēja kā ozols un ļāva, lai es viņam situ. Pēc tam viņš teica: «Tas bija mans brālis. Es par tevi parūpēšos.» Un es zinu, ka viņš mani nepievils.
Meitene, sakniebusi lūpas, drūmi skatījās tālēs.
Toraks saprata, ka Rena ilgojas pēc tēvoča un droši vien par to uztraucas, jo tas viņai sekoja pa lāča apdraudēto Mežu. Lai dotu Rēnai laiku atgūties, Toraks savāca pats savus ieročus un sagatavojās medībām.
- Iesim! Ir laiks, viņš uzaicināja.
Meitene palocīja galvu un uzmeta plecā bultu maku.
Rīts bija skaidrs un vēss, un Mežs nekad nebija izskatījies tik skaists. Tumšsarkani pīlādži un zeltaini bērzi kā spožas liesmas spīdēja pret tumšzaļām eglēm. Melleņu mētrās mirdzēja tūkstošiem smalku, rasas izrotātu zirnekļa pavedienu. Zem kājām kraukšķēja apsalušas sūnas. No koka uz koku viņiem sekoja ziņkārīgs ķildīgu žagatu pāris. Lācis droši vien bija kaut kur tālu.
Par nelaimi, Torakam to visu nenācās baudīt ilgi. Iestājoties dienai, Vilks izbiedēja teteru ģimeni, kas, neapmierināti buldui-ēdama, uzšāvās debesīs. Putni lidoja ātri un atradās tieši pretim saulei, tāpēc Toraks nemaz necentās nomērķēt, jo zināja, ka netrāpīs. Viņam par pārsteigumu, Rena ielika lokā bultu un izšāva, un teteris nobūkšķēja sūnās.
Torakam pavērās mute.
- Kā tev tas izdevās?
Rena piesarka.
- Nu… Es daudz vingrinājos.
- Bet es nekad neesmu redzējis, ka var tik trāpīgi šaut. Vai savā ģintī tu esi vislabākā?
Meitene izskatījās samulsusi.
- Vai kāds ir par tevi vēl labāks? Toraks jautāja.
- Nu… Patiesību sakot, nav.
Joprojām samulsusi, viņa aizbrida pa melleņu mētrām, lai paņemtu putnu.
- Re! meitene apveltīja Toraku ar platu smaidu, kas atklāja asus zobiņus. Vai atceries savu solījumu? Tagad tev jāiet atpakaļ un jāatpūšas.
Toraks paņēma putnu. Ja viņš zinātu, ka Rena ir tik laba loka šāvēja, droši vien nebūtu to solījis.
Kad Rena atgriezās pie alas, abi sarīkoja dzīres. No pusaugu pūces ūjināšanas bija noprotams, ka lācis ir tālu projām, un Rena sprieda, ka viņi ir nonākuši pietiekami tālu austrumos, lai būtu izbēguši no Kraukļiem. Turklāt viņiem bija nepieciešams silts ēdiens.
Meitene ietina divus nelielus medījuma gabalus dadža lapās un atstāja tos ģinšu aizbildņiem, bet Toraks pa tam lāgam pārvietoja ugunskuru tuvāk alas ieejai, jo nākamo nakti bija nolēmis pārlaist svaigā gaisā. Līdz pusei piepildījis Rēnas ādas katliņu ar ūdeni, puisis to pakarināja blakus ugunskuram, bet pēc tam, izmantodams žuburainu zaru, iecēla tajā līdz sarkankvēlei nokaitētus akmeņus, kuriem pievienoja noplūkto un sadalīto putnu. Drīz vien viņš maisīja smaržīgu sautējumu, kas bija bagātināts ar meža ķiplokiem un gardām sēnēm.
Lielāko daļu gaļas, mazliet atstājuši brokastīm, viņi apēda, bet buljonā iemērca uz oglēm ceptas pieneņu saknes. Pēc tam nāca kārta brīnišķam mikslim, kuru Rena sajauca no vēlīnām brūklenēm, lazdu riekstiem un dažiem dižskābarža augļiem, kurus viņi iepriekš bija apdedzinājuši un izlobījuši, lai tiktu pie mazajiem, sātīgajiem kodoliem.
Toraks pielocīja vēderu tā, ka šķita nemūžam vairs negribēsies ēst. Puisis apmetās pie uguns, lai aizlāpītu stulpiņu, kurā bija iekampušies slēpņļauži. Rena apsēdās gabaliņu tālāk un kārtoja bultu spārniņus, bet Vilks, ātri ticis galā ar gaļas gabalu, kuru Toraks bija tam pietaupījis, laizīdams ķepas, apgūlās starp viņiem.
Kādu brīdi valdīja biedrisks klusums, un Toraks jutās apmierināts un zināmā mērā pat pilns jaunu cerību. Galu galā viņš bija atradis Nanuakas pirmo sastāvdaļu. Tas jau bija ko vērts.
Pēkšņi Vilks pielēca kājās un izgaisa tumsā. Pēc īsa brīža viņš atgriezās un, riņķodams ap ugunskuru, sāka ņurdēt un smilkstēt.
- Kas noticis? Rena čukstēja.
Arī Toraks bija kājās un vēroja Vilku. Zēns purināja galvu.
- Netieku gudrs. «Medījuma smaka. Vecs medījums. Kusties!» Kaut kas tādā garā.
Abi lūkojās tumsā.
- Mums nevajadzēja kurināt uguni, Rena teica.
- Tagad jau ir par vēlu, sacīja Toraks.
Vilks mitējās smilkstēt un, purnu pacēlis, skatījās debesīs.
Ari Toraks palūkojās uz augšu, un pēdējās viņa labā noskaņojuma paliekas izgaisa. Austrumu pusē no tālienes, no tumsības, kur vīdēja Augstie kalni, lejup uz viņiem vērās Lielā Sumbra sarkanā acs. To ne ar ko nav iespējams sajaukt: draudīgs sarkanums, kas neganti pulsē. Toraks nespēja no tā novērst acu. Viņš juta tā varu, kas sūtīja spēku lācim un izsūca viņa paša cerības, ticību un izlēmību.
- Ko gan mēs varam iespēt pret lāci? viņš jautāja. Es patiešām runāju nopietni ko mēs varam uzsākt?