- Bēdz!
Mežs nodrebēja vēlreiz. No jauna atskanēja tēva kliedziens. Tad tas apklusa.
Toraks iekoda plaukstā.
Būdas atliekās viņš starp kokiem pamanīja lielu, tumšu ēnu.
Viņš pagriezās un bēga.
OTRĀ NODALA
Toraks lauzās caur alkšņu biežņām un līdz ceļgaliem grima slīkšņās. Viņam kaut ko čukstēja bērzi. Zēns klusi lūdzās, lai tie par viņu nestāsta lācim.
Savainotā roka dega kā ugunī, un ar katru elpas vilcienu nežēlīgi iesāpējās sadauzītās ribas, taču viņš neiedrošinājās apstāties. Mežs viņu vēroja. Toraks iztēlojās, ka viņam seko lācis. Viņš turpināja skriet.
Toraks pārsteidza jaunu mežakuili, kas mielojās ar zemesriekstiem, un norūca īsus atvainošanās vārdus, lai izvairītos no uzbrukuma. Kuilis neapmierināts norukšķējās un ļāva puisim skriet.
Āmrija Torakam uzrūca, lai viņš turas pa gabalu, un zēns tik nikni, cik prazdams, atņurdēja pretim, jo āmrijas ņem vērā vienīgi draudus. Dzīvnieks puisi saprata un uzrāpās kokā.
Austrumos debesis bija pelēkas kā vilka kažoks. Nodārdēja pērkons. Šaudīgajā gaismā koki izskatījās spoži zaļi. «Kalnos līst,» Toraks truli nodomāja. «Jāuzmanās no plūdiem.»
Viņš centās sevi piespiest domāt par lietusgāzēm kalnos lai aizdzītu bailes. Nekas nesanāca. Viņš turpināja skriet.
Visbeidzot nācās apstāties, lai atgūtu elpu. Zaudējis spēkus, viņš atspiedās pret ozolu. Kad puisis pacēla galvu, lai paskatītos uz šalcošajām, zaļajām lapām, izskatījās, ka koks sev stāsta noslēpumus, bet negrib, lai tos uzzinātu Toraks.
Pirmo reizi dzīvē zēns bija palicis pavisam viens. Viņš vairs nejutās kā daļa no Meža. Toraks jutās tā, it kā viņa pasaules dvēsele būtu sarāvusi saikni ar visām pārējām būtnēm: kokiem un putniem, medniekiem un medījumu, upēm un klintīm. Neviens visā plašajā pasaulē nezināja, kā viņš jutās. Neviens to arī negribēja zināt.
Toraka drūmās domas pārtrauca sāpes plaukstas virspusē. Dziedniecības līdzekļu maciņā viņš sadabūja pēdējo bērza tāss stērbeli un pa roku galam apsaitēja ievainojumu. Pēc tam viņš sevi piespieda atrauties no koka stumbra un paskatīties apkārt.
Šajā Meža nostūrī Toraks bija uzaudzis. Katra nogāze, katrs klajums bija pazīstams. Ielejā, kas atradās uz rietumiem, plūda Sārtupe pārāk sekla, lai pa to brauktu ar laivu, taču pavasarī, kad no Jūras uz augšteci nāca laši, tie tur labi ķērās. Austrumos, līdz pat Biezā meža malai, pletās saules pielieti sili, kur medījums līdz rudenim nobarojās brangs, un ogu un riekstu tur bija lērums. Uz dienvidiem atradās tīreļi, kuros ziemeļbrieži ziemā skrubināja ķērpjus.
Tētis bija teicis, ka vislabākais šajā Meža pusē ir tas, ka reti gadās sastapt cilvēkus. Varbūt kāds Vītolu ģints pārstāvis ieklīda no rietumiem, no jūrmalas, vai Odžu ģints mednieki ienāca no dienvidiem, taču viņi nekad te ilgi nepalika. Viņi vienkārši pamedīja, ko Mežā darīt drīkst ikviens, un aizgāja tālāk, pat nezinādami, ka arī Toraks ar tēvu medī kaut kur līdzās.
Zēns nekad agrāk par šādu dzīvesveidu nebija kurnējis. Tā viņš vienmēr bija dzīvojis: divvientulībā ar tēti, tālu prom no ģintīm. Taču tagad viņš sāka ilgoties pēc cilvēkiem. Viņam gribējās kliegt, saukt pēc palīdzības.
Taču tētis bija viņu piekodinājis no cilvēkiem vairīties.
Turklāt kliegšana varētu pievilināt lāci.
Lāci.
Torakam kaklā sakāpa bailes. Viņš tās pārvarēja. Puisis dziļi ievilka elpu un šoreiz jau vienmērīgākā solī turpināja skriet uz ziemeļiem.
Skriedams viņš manīja, ka tuvumā ir medījums. Aļņa pēdas. Sumbra izkārnījumi. Bija dzirdams, kā aiz ērgļpapardēm pārvietojas meža zirgi. Lācis dzīvniekus nebija aizbaidījis. Vismaz pagaidām vēl ne.
Bet varbūt tētis maldījās? Varbūt uz beigām viņam aptumšojās prāts?
- Tavs vecais ir traks, bērni tika kaitinājuši Toraku, kad viņš kopā ar tēti pirms piecām vasarām ieradās uz gadskārtējo ģinšu sapulci jūrmalā.
Tā bija Toraka pirmā ģinšu sapulce, kas izvērtās par lielu vilšanos. Tēvs viņu nekad vairs neņēma līdzi.
- Viņš esot norijis spoka garu, bērni ņirgājās. Tāpēc viņš atstāja savu ģinti un tagad dzīvo viens.
Toraks toreiz bija pārskaities. Viņš būtu piekāvis tos visus, ja vien tētis nebūtu atnācis un aizvilcis viņu projām.
Torak, neņem šos vērā, tēvs smējās. Tie nezina, ko runā.
Tas, protams, bija tiesa.
Bet vai attiecībā pret lāci tētis nekļūdījās?
Priekšā koki kļuva retāki un parādījās klajums. Toraks i/meimuroja saules gaismā… un saoda puvuma smaku.
Viņš spēji apstājās.
Meža zirgi gulēja tur, kur lācis tos bija pametis kā salauztas rotaļlietas. Pat neviens maitasputns nebija iedrošinājies ar tiem pamieloties. Tiem nebija pieskārušās pat mušas.
Zirgi neizskatījās pēc medījuma, kuru lācis pietaupījis vēlākam laikam, tādu Toraks retumis bija redzējis. Kad ieturas parasts lācis, tas pārplēš upurim vēderu, izēd iekšas un notiesā pakaļējo daļu, bet atlikumam atnāk pakaļ pēcāk. Kā ikviens mednieks tas nelaiž zudumā neko. Bet šis lācis no katra liemeņa bija noplēsis ne vairāk par vienu vienīgu kumosu. Tas nebija nogalinājis, lai apmierinātu izsalkumu. Tas bija slaktējis prieka pēc.
Pie Toraka kājām gulēja beigts kumeļš, uz kura nagiem vēl bija saglabājušies upes dubļi no pēdējās dzeršanas reizes. Puisim kļuva nelabi. Kas tas par nezvēru, kurš spēj apkaut veselu ganāmpulku? Kurš mednieks spēj nogalināt bez vajadzības?
Zēns atcerējās lāča acis, kas viņu uzlūkoja vienu šausminošu acumirkli. Tādas acis viņš nekad agrāk nebija redzējis. Tajās nebija redzams nekas cits kā vien bezgalīgs ļaunums un naids pret visu dzīvo. Karsts, mutuļojošs citpasaules niknums.
Skaidrs, ka tēvam taisnība. Tas nebija lācis. Tas bija dēmons. Tas nemitēsies slepkavot, līdz viss Mežs būs pagalam.
«Neviens nespēj turēties pretim lācim,» bija sacījis tētis. Vai tas nozīmē, ka Mežs ir ļaunam liktenim nolemts? Un kāpēc viņam, Torakam, jāatrod Pasaules Gara kalns? Kalns, kuru neviens nekad nav redzējis.
Galvā atbalsojās tēva vārdi: «Tavs ceļvedis tevi atradīs.»
Kas? Kad?
Toraks pameta klajumu un ienira atpakaļ ēnā zem kokiem. Viņš no jauna metās skriet.
Viņš skrēja, šķiet, veselu mūžību. Līdz vairs nejuta kājas. Taču visbeidzot puisis sasniedza stāvu, mežainu uzkalnu, pie kura nācās apstāties: smagi elsodams, viņš no bezspēka saliecās līkumā.
Pēkšņi Toraks sajuta, ka ir izbadējies. Viņš parakņājās pārtikas kulē un no vilšanās ievaidējās. Maisiņš bija tukšs. Par vēlu viņš atcerējās gardos kaltētās brieža gaļas saišķus, kurus bija atstājis pie būdiņas.
«Torak, tu esi muļķis! Kad esi palicis viens, tu visu saputro jau pirmajā dienā! Viens.»
Nē, tas nebija iespējams. Kā tētis varēja aiziet? Aiziet uz visiem laikiem.
Toraks izdzirda kaut ko līdzīgu ņaudēšanai; tā nāca no kalna pretējās puses.
Troksnis atkārtojās. Kāds dzīvnieku mazulis tur sauca māti.
Zēnam salēcās sirds. Ak, paldies Garam! Viegls medījums. No domām par svaigu gaļu viņa vēders sarāvās krampjos. Kāda nozīme, kas tas ir. Viņš bija tik izsalcis, ka spētu apēst pat sikspārni.
Toraks nometās zemē un caur bērziņiem rāpās uz kalna virsotni. Viņš paraudzījās lejup ieplakā, kur tecēja maza, strauja upīte. Puisis to pazina Ātrupe. Nedaudz lalāk uz rietumiem viņi vasarās kopā ar tēti bieži apmetas, lai ievāktu liepu lūkus, no kuriem pīt virves, taču apkārtne šķita nepazīstama. Pēc brīža viņš visu saprata.