Pirms kāda laika šai vietai no kalniem dārdēdami nākuši pāri plūdi. Ūdens nu bija nokrities, atstādams jūkli, kas sastāvēja no slapjas paaugas un salauzītiem, izmētātiem jauniem kociņiem. Plūdi arīdzan bija izpostījuši vilku midzeni, kas atradās otrpus upes. Tur pie liela, sarkana akmens, kas atgādināja nolauztu koka stumbru, kā izmirkušas kažokādas segas gulēja divi noslīkuši vilki. Peļķē peldēja trīs beigti vilku mazuļi.
Ceturtais sēdēja tiem blakus un trīcēja.
Vilcēns izskatījās kādus trīs mēnešus vecs. Tas bija izkāmējis un slapjš un klusi žēlojās ar vārgu, gari stieptu smilkstu.
Toraks sarāvās. Šī skaņa viņa acu priekšā lika uzplaiksnīt pārsteidzošai vīzijai. Melns kažoks. Silta tumsa. Sātīgs, trekns piens. Māte nolaiza viņu tīru. Skrapst sīki nadziņi, un saskaras mazi, auksti degunteļi. Pūkainie kucēni rāpjas pāri viņam jaunākajam no metiena.
Redzējums bija tik spilgts kā zibens šautra. Ko gan tas varētu nozīmēt?
Roka satvēra tēva naža spalu. «Vienalga, ko tas nozīmē,» Toraks sev sacīja. «Vīzijas tevi neizglābs no bada nāves. Ja tu neapēdīsi šo vilcēnu, tu kļūsi tik vājš, ka vairs nespēsi medīt. Un tu drīksti nogalināt savu ģints aizbildni, lai neciestu badu. Tu to zini.»
Vilku mazulis pacēla galvu un apmulsis iekaucās.
Toraks ieklausījās un saprata.
Kaut kādā dīvainā, neizskaidrojamā veidā viņš saprata augstās, viļņojošās skaņas. Prāts pazina to apveidus. Toraks tās atcerējās.
«Tas nav iespējams,» viņš nosprieda.
Zēns klausījās vilcēna kaucienos. Šķita, ka tie cenšas iekļūt viņa prātā.
«Kāpēc jūs ar mani nespēlējaties?» mazulis jautāja saviem bojā gājušajiem tuviniekiem. «Ko es atkal esmu izdarījis ?»
Tas turpinājās labu brīdi. Kamēr Toraks klausījās, viņā kaut kas pamodās. Puiša kakla muskuļi saspringa. Dziļi rīklē viņš juta mostamies atbildi. Toraks pārvarēja vēlēšanos atgāzt galvu un gaudot.
Kas noticis? Viņš vairs nejutās kā Toraks. Nedz arī kā parasts zēns vai sava tēva dēls, vai Vilku ģints loceklis. Varbūt viņš daļēji bija kļuvis par vilku?
Uzpūta vējiņš un atvēsināja Torakam pieri.
Tajā pašā mirklī vilku mazulis mitējās kaukt un metās viņam pretim. Acis tam bija pārgrieztas, ausis saspicētas, un tas ošņāja gaisu. Vilcēns Toraku bija saodis.
Puisis raudzījās uz mazo, smieklīgo kucēnu un nocietināja sirdi.
Viņš izvilka no maksts nazi un devās lejup pa kalna nogāzi.
TREŠA NODALA
Vilcēns vairs nesaprata, kas notiek. Viņš bija devies izpētīt pauguru, kas slējās virs midzeņa, kad rēkdams sāka nākt virsū ātrais ūdens, un tagad māte, tēvs un brāļi gulēja dubļos un neņēma viņu vērā.
Jau labu laiku Gaisma tos ostīja un knieba viņiem astēs, taču tie joprojām nekustējās. Tie neizdvesa ne skaņu un dīvaini oda kā medījums. Nevis tas medījums, kas bēg, bet gan tas, kurš vairs neelpo, nu, tas, kas steigšus jāapēd.
Vilcēnam bija auksti; viņš bija slapjš un ļoti izsalcis. Jau daudz reižu viņš tika laizījis mātei purnu, lai tā atvemtu kaut ko ēdamu, bet viņa pat nepakustējās. Ko gan sliktu pa šo laiku viņš bija izdarījis?
Kucēns zināja, ka viņš šajā metienā ir nerātnākais mazulis. Viņu vienmēr par kaut ko rāja, bet tur nu neko nevarēja darīt. Viņam tikai patika izmēģināt kaut ko jaunu. Tāpēc šķita drusciņ negodīgi, ka tagad, kad viņš
bija palicis midzeņa tuvumā kā rātns bērns, neviens to pat nepamanīja.
Vilcēns pieklumpačoja pie peļķes, kurā gulēja barabrāļi, un ielaka mazliet ūdens. Tas garšoja slikti.
Viņš notiesāja kādu nieku zāles un pāris zirnekļu.
Un prātoja, ko iesākt tālāk.
Uzmācās bailes. Vilciņš atmeta galvu un sāka gaudot. Kaukšana mazliet iepriecināja, jo tā atsauca atmiņā, cik jauki viņš bija gaudojis kopā ar baru.
Ticis kaucienam līdz vidum, viņš apklusa. Jo saoda vilku.
No bada mazliet grīļodamies, viņš pagriezās. Pagrozīja uz visām pusēm ausis un paošņāja gaisu. Jā. Vilks. Vilcēns dzirdēja, kā tas trokšņaini nāk lejup pa nogāzi ātrā ūdens otrā pusē. Viņš saoda, ka tas ir pusaugu tēviņš un nav
vina barabrālis.
»
Taču tas bija jokains vilks. Tas smaržoja kā vilks, bet kaut kā dīvaini. Tas oda arī pēc ziemeļbrieža un staltbrieža, un bebra, un svaigām asinīm un vēl pēc kaut kā svešāda: tā bija jauna, nezināma smarža.
Tas bija ļoti jocīgi. Ja vien.-.^'a vien… tas nenozīmēja to, ka tas, kurš diezin vai bija vilks, patiesībā bija vilks, kas apēdis daudz dažāda medījuma un tagad nesa viņam mazliet ēdamā!
No izsalkuma trīcēdams, kucēns luncināja asti un rēja svešiniekam skaļus sveicienus.
Svešais vilks uz mirkli apstājās. Pēc tam tas nāca tuvāk. Vilcēns to skaidri nespēja saskatīt, jo viņa acis ne tuvu nebija tik modras kā deguns un ausis, taču, kad svešinieks jau plunkšķinājās pāri ātrajam ūdenim, kucēns nosprieda, ka tas patiešām ir ārkārtīgi dīvains vilks.
Tas staigāja uz pakaļkājām. Uz galvas tam kažoks bija melns un tik garš, ka nokarājās pāri pleciem. Bet visdīvainākais tam nebija astes!
Tomēr viņš izklausījās pēc vilka. Viņš klusi un draud/īgi ķiukstēja, un to varēja saprast apmēram tā: «Būs labi, es esmu tavs draugs.» Tas bija nomierinoši, kaut gan nogaudot visaugstākās skaņas svešajam vilkam nebija pa spēkam.
Taču kaut kas nebija gluži labi. Draudzīgajos kaucienos jautās dīvaini saspringta pieskaņa. Un, kaut gan svešais vilks smaidīja, kucēns manīja, ka tam nav labi nolūki.
Vilcēna priecīgie sveicieni pārvērtās par smilkstiem: • Vai tu mani gribi nomedīt? Kādēļ?»
«Nē, nē,» skanēja miermīlīga, taču ne visai draudzīga atbilde.
Pēc tam dīvainais vilks pārstāja ķiukstēt un sāka virzīties uz priekšu biedējošā klusumā.
Būdams pārāk novārdzis, lai bēgtu, vilcēns kāpās atpakaļ.
Svešais vilks klupa uz priekšu, sagrāba kucēnu aiz čupra un pacēla viņu augstu gaisā.
Vilku mazulis vārgi paluncināja asti un mēģināja izlūgties žēlastību.
Svešais vilks pacēla otru priekšķepu un pie viņa vēdera piespieda milzīgu ilkni.
Kucēns iesmilkstējās. No šausmām viņš asti bija iežmiedzis starp kājām.
Taču izrādījās, ka nobijies ir arī svešais vilks. Tam trīcēja priekšķepas, viņš rija siekalas un rādīja zobus. Kucēns sajuta tā vientulību, nedrošību un sāpes.
Pēkšņi jokainais vilks vēlreiz norīstījās un aizvāca lielo ilkni no kucēna vēdera. Pēc tam tas smagi apsēdās dubļos un piespieda vilcēnu pie krūtīm.
Kucēna bailes mitējās. Cauri dīvainajai ādai, uz kuras nebija spalvu un kas smaržoja nevis pēc vilka, bet drīzāk pēc kaut kā cita, viņš dzirdēja nomierinošus sirdspukstus, tāpat kā toreiz, kad rāpās virsū tēvam, lai nosnaustos.
Vilciņš izlocījās no svešinieka tvēriena, pieslējās uz pakaļkājām un uzlika priekšķepas tam uz krūtīm. Viņš sāka laizīt svešajam vilkam purnu.
Tas viņu dusmīgi pagrūda, un vilcēns nokrita augšpēdus. Taču kucēns nebēga, bet gan saņēmās un apsēdās, lai svešo vilku kārtīgi aplūkotu.
Seja tam bija jokaina, plakana un galīgi bez spalvām! Lūpas nebija melnas kā parastiem vilkiem, bet bālas; un arī ausis bija bālas, turklāt tās nemaz nekustējās. Taču acis bija sudrabpelēkas un pilnas gaismas: tās bija vilka acis.
Vilcēns jutās labāk nekā jebkad, kopš bija atnācis ātrais ūdens. Viņš bija atradis jaunu barabrāli.