Viņa sirds asinis.
Vilku.
«Nē!» Toraks domās iekliedzās.
Viņš saprata, kas darāms. Zēns skaļi uzsauca Vilkam:
- Aiznes to uz Kalnu! Uf! Uf! Uf!
Vilks raudzījās Torakā ar dzintardzeltenu skatienu.
- Uf! puisis noelsās.
Viņam asaroja acis.
Vilks pagriezās un metās augšup pa taku uz Kalna pusi.
Hords nikni ieņurdējās un steberēja viņam pakaļ, taču paslīdēja un iebrēkdamies atmuguriski iegāzās lācim tieši nagos.
Toraks pietrausās kājās. Hords joprojām kliedza. Torakam vajadzēja iet viņam palīgā…
Augstu virs galvas atskanēja apdullinošs krakšķis.
Taka nodrebēja. Toraks nokrita uz ceļiem.
Krakšķis pārauga griezīgā rēkoņā. Toraks patvērās zem pārkares un pēc mirkļa lejā gāzās mutuļojošs, trakojošs, slepkavīgs ledus, kas samala gabalos Hordu un lāci.
Pasaules Gars bija uzklausījis Toraka lūgumu.
Pēdējais, ko zēns spēja saskatīt, bija Vilks, kurš, joprojām sakampis zobos Nanuaku, zem dārdošajiem sniegiem traucās uz Kalnu.
Vilk! Toraks iesaucās.
Pēc tam visa pasaule kļuva balta.
Toraks nezināja, cik ilgi ar cieši aizmiegtām acīm bija sēdējis, piespiedies pie klints sienas.
Visbeidzot viņš saprata, ka dārdi ir pārvērtušies par atbalsīm un tās kļūst klusākas. Pasaules Gars soļoja atpakaļ uz Augstajiem kalniem.
Tā soļi pārvērtās par klusu krītošo sniegpārslu šalkoņu.
Pēc tam par čukstiem.
Tad iestājās klusums.
Toraks atvēra acis.
Viņš ieraudzīja aizas pretējo sienu. Tātad viņš nebija ticis dzīvs aprakts. Pasaules Gars bija aizgājis pāri klints pārkarei un atstājis viņu dzīvu. Bet kur gan bija palicis Vilks?
Zēns piecēlās un aizmeimuroja līdz takas malai. Nāvējošais aukstums bija mitējies. Cauri sniegotajai dūmakai bija redzami Kalni. Aiza bija pazudusi zem ledus un klintsbluķu jūkļa. Kaut kur lejā apglabāti gulēja lācis un Hords.
Hords tika samaksājis ar dzīvību. Lācis kļuvis par tukšu čaulu, jo Pasaules Gars dēmonu bija aiztriecis uz citpasauli. Droši vien lāča dvēseles pēc tik ilga ieslodzījuma kopā ar nešķīsteni tagad bija radušas mieru.
Toraks to saprata, taču neizbaudīja prieku. Viņš juta vienīgi sirdssāpes. Kur ir Vilks? Vai viņš paspēja sasniegt Kalnu pirms nogruvuma? Vai arī guļ aprakts zem ledājiem?
Lūdzu, esi dzīvs! Toraks murmināja. Lūdzu! Es nekad vairs neko nelūgšu.
Vējš sabužināja viņam matus, taču neatnesa atbildi.
Pāri Augstajiem kalniem aizlidoja jauna vārna, kura, priecādamās par lidojumu, ķērca un dejoja debesīs. Austrumos kļuva dzirdama neskaitāmu soļu dipoņa. Toraks saprata, ko tas nozīmē. Tur uz līdzenumiem devās ziemeļbrieži. Mežā atgriezās dzīvība.
Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka ceļš uz dienvidiem joprojām ir brīvs; viņš varēja doties atpakaļ pie Rēnas un Finkedīna, un Kraukļiem.
Tad ziemeļos aiz ledus blāķiem, kas aizsprostoja taku, aiz mākoņiem, kuros slēpās Pasaules Gara kalns, iegaudojās vilks.
Tas nebija spalgais, saraustītais vilku mazuļa kauciens: tā bija jauna vilka plūstošā, aizrautīgā dziesma. Un tomēr tas neapšaubāmi bija Vilks.
Sāpes no Toraka krūtīm izlauzās brīvībā.
Kamēr viņš klausījās skanīgajā Vilka dziesmā, tai pievienojās vēl citas balsis: tās viļņojās gaisā augšup un lejup, taču to vienīgo tīro un mīļoto balsi tās nepārmāca. Vilks nebija viens.
Toraka acis aizmigloja asaras. Zēns saprata. Vilks atvadījās. Viņš negatavojās nākt atpakaļ.
Gaudošana beidzās. Toraks nolieca galvu.
- Bet viņš ir dzīvs, zēns skaļi teica. Nozīme ir tikai tam. Viņš ir dzīvs.
Toraks vēlējās nogaudot atbildi: pateikt Vilkam, ka vini nebūs šķirti uz visiem laikiem; ka kāudien viņš atradīs iespēju, kā abiem būt kopā. Taču puisis nezināja, kā to pasacīt, jo vilku valodā nav nākotnes.
Tāpēc Toraks to pateica savā valodā. Viņš zināja, ka barabrālis nesapratīs, taču Toraks zināja arī to, ka dod solījumu ne tikai Vilkam, bet arī pats sev.
- Kādudien, Toraks sauca, un viņa balss aizskanēja pāri mirdzošajiem Kalniem, mēs atkal būsim kopā. Mēs kopā medīsim Mežā. Kopā… viņam aizlūza balss. Es apsolu. Jo tu esi mans brālis Vilks.
Atbildes nebija. Taču Toraks to arī negaidīja. Viņš bija devis solījumu.
Zēns noliecās pēc saujas sniega, ar ko atvēsināt degošo seju. Sajūta bija laba. Viņš noliecās vēlreiz, lai paņemtu sniegu, ar kuru noberzt no pieres nāves zīmes.
Pēc tam viņš pagriezās un devās atpakaļ uz Mežu.
[1] stulpiņi ap kāju apliekami, zābaku stulmam līdzīgi apģērba gabali. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)
[2] akmens laikmeta cilvēkiem šeit ir trīs dvēseles: paša dvēsele, ģints dvēsele un pasaules dvēsele Nanuaka.
[3] usneja (usma longissima) ķērpis, kas ilgstošā laika posmā var izaugt līdz 9 m garš.
[4] narvalis (ari jūras vienradzis) vaļveidīgo kārtas zīdītājs; tēviņiem augšējā žokļa kreisajā pusē ir milzīgs ilknis; dzīvo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās.