Tam vajadzēja būt izsalkušam un izslāpušam, jo nebija laika paganīties, un, gribēdams būt drošībā, tas turējās dziļi biežņās, kur nebija pieejams ūdens.
Toraks paskatījās apkārt, vai kaut kur tuvumā ir kāds strauts. Uz rietumiem, kādus trīsdesmit soļus no zvēru takas aiz lazdām, viņš pamanīja alkšņu puduri. Alkšņi aug vienīgi ūdens tuvumā. Droši vien buks devies uz turieni.
Abi ar vilcēnu viņi piesardzīgi virzījās caur paaugu. Pielicis pie auss plaukstu, Toraks sadzirdēja klusu ūdens urdzēšanu.
Pēkšņi Vilks sastinga ar saspicētām ausīm un vienu paceltu priekšķepu.
Jā. Tur. Alkšņos. Buks bija noliecis galvu, lai padzertos.
Toraks rūpīgi nomērķēja.
Buks pacēla galvu, un no purna tam pilēja ūdens.
Toraks vēroja, kā tas osta gaisu un kā tam no bailēm uz baltās ļipas uzbužinās spalva. Vēl mirklis, un tas būtu aizbēdzis. Toraks izšāva.
Bulta ar troksni ieurbās stirnu bukam ribās tieši zem pleca. Dzīvnieks notrīsēja, graciozi noslīga ceļos un novēlās uz sāniem.
Toraks priekā iekliedzās un caur paaugu lauzās pie medījuma. Vilks bez pūlēm viņu noskrēja, taču tad palēnināja gaitu, lai palaistu zēnu pa priekšu. Vilcēns bija iemācījies bara vadoni cienīt.
Toraks elsodams stāvēja blakus bukam. Tā sāni joprojām cilājās, taču nāve bija tuvu. Dzīvnieka trīs dvēseles gatavojās pamest ķermeni.
Puisis norija siekalas. Tagad viņam bija jārīkojas tā, kā neskaitāmas reizes viņa acu priekšā bija darījis tēvs. Taču Torakam tā bija pirmā reize, un viņš visu gribēja paveikt pareizi.
Nometies ceļos blakus bukam, viņš izstiepa roku un noglāstīja tā raupjo, sviedraino vaigu. Dzīvnieks zem viņa plaukstas gulēja nekustēdamies.
Tu rīkojies pareizi, zēns tam sacīja. Viņa balss skanēja nedroši. Tu biji drosmīgs un gudrs, un tu bēgi visu cauru dienu. Es apsolos ievērot līgumu ar Pasaules Garu un izturēties pret tevi ar cieņu. Tagad ej ar mieru!
Viņš redzēja, kā, tuvojoties nāvei, kļūst blāvas stirnu buka lielās, melnās acis.
Toraks jutās pateicīgs bučiņām un vienlaikus arī lepns. Tas bija viņa pirmais lielais medījums. Lai kur tētis tagad klejoja savā nāves ceļojumā, viņš būtu iepriecināts.
Toraks pagriezās pret Vilku, pašķieba galvu uz sāniem un, saraucis degunu, atkailināja zobus vilka smaidā. «Labi pastrādāts, paldies!»
Vilks lēca puisim virsū un gandrīz nogāza viņu augšpēdus. Toraks iesmējās un no pārtikas kules sadabūja draugam riekšavu kazeņu. Vilks tās uzlaizīja.
Pagājušas septiņas dienas, kopš abi bija devušies ceļā no Ātrupes krastiem, bet no lāča joprojām nebija ne miņas. Nekādu pēdu. Kazenājos nebija ieķēries neviens spalvu kumšķis. Mežu vairs nesatricināja rēcieni.
Tomēr kaut kas šķita aizdomīgi. Šajā gadalaikā Mežā vajadzētu atbalsoties staltbriežu auriem un klaudzēt ragiem, dzīvniekiem izcīnot riesta cīņas. Taču valdīja klusums. It kā Mežs pamazām zaudētu savus iemītniekus; it kā medījums bēgtu no neredzamām briesmām.
Vienīgie radījumi, kurus Toraks sastapa pa šīm septiņām dienām, bija putni un grauzēji, bet vienreiz, tik negaidīti, ka aizrāvās elpa, viņš gandrīz uzskrēja virsū medniekiem: trim vīriem, divām sievietēm un sunim. Par laimi, zēns iemanījās noslēpties, pirms tie viņu bija pamanījuši. «Turies tālāk no cilvēkiem,» tika brīdinājis tētis. «Ja tie uzzinās, ko tu spēj…»
Toraks nezināja, ko tas nozīmē, taču viņš bija pārliecināts, ka tētim ir taisnība. Zēns bija uzaudzis tālu no cilvēkiem; viņš nealka pēc sastapšanās ar ļaudīm. Turklāt tagad viņam bija Vilks. Un ar katru nākamo dienu viņi sapratās aizvien labāk.
Toraks sāka apjaust, ka vilku valoda ir sarežģīts kustību, skatienu, smaržu un skaņu mistrojums. Žestus vilki parāda ar purnu, ausīm, ķepām, asti, pleciem, kažoku un visu ķermeni. Daudzi no tiem ir gandrīz nemanāmi: piemēram, viegla galvas noliekšana vai noskurināšanās. Lielākoties tos nepavada skaņas. Patlaban vairākumu žestu Toraks jau bija apguvis, taču tas nenozīmēja, ka viņš tos būtu mācījies. Drīzāk bija sajūta, ka tie ataust atmiņā.
Tomēr puisis saprata, ka ir kāda prasme, kuru nekad nespēs apgūt tāpēc, ka viņš nebija vilks. Toraks to dēvēja par «vilkamaņu»: ceļabiedrs nemaldīgi spēja nojaust viņa domas un noskaņojumu.
Arī Vilkam mēdza mainīties garastāvoklis. Dažreiz tas uzvedās kā kucēns, kuram garšo ogas un kurš ne mirkli nespēj nosēdēt mierā, kā toreiz, kad viņš nemitīgi izlocījās, Torakam veicot drauga vārda došanas rituālu, un nolaizīja no ķepām visu sarkanīgo alkšņa sulu. Pretēji Torakam, kas bija satraucies par tik nozīmīga pasākuma izdošanos, Vilks izskatījās bezrūpīgs: šķita, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad beidzot viss būs galā.
Turpretim citreiz viņš kļuva par vadoni, kurš neizprotamā veidā bija pārliecināts par ceļu, kas viņiem ejams. Bet, kad Toraks Vilkam par to centās pajautāt, tas nekādos paskaidrojumos neielaidās. «Es vienkārši zinu.» Un viss.
Patlaban Vilks nebija ceļvedis. Viņš bija tikai kucēns. Purns tam bija purpursarkans no kazeņu sulas, un viņš nepacietīgi smilkstēja, jo gribēja vēl.
Toraks iesmējās un pabīdīja Vilku nost.
Nekas nesanāks! Man šis tas vēl jāpadara.
Vilks noskurinājās, pasmaidīja un aizgāja nosnausties.
Lai tiktu galā ar stirnu buka liemeni, Torakam bija vajadzīgas veselas divas dienas. Viņš bija bukam apsolījis, ka neko no tā neizniekos. Mūžvecais līgums starp medniekiem un Pasaules Garu. Mednieki pret medījumu izturējās ar cieņu, un Gars savukārt sūtīja jaunu medījumu.
Uzdevums bija nogurdinošs. Daudz vasaru vajadzēja vingrināties, lai iemācītos medījumu izmantot nevainojami. Toraks to vēl lāgā nebija apguvis, taču šoreiz viņš centās no visas sirds.
Vispirms puisis uzšķērda dzīvniekam vēderu un nošņāpa gabalu aknu, kas bija domāts ģints aizbildnim. Atlikušās aknas viņš sagrieza šķēlēs un nolika kaltēties. Pēc brīža Toraks kļuva pieļāvīgāks un piešķīra aknas gabalu arī Vilkam, kas to norija vienā paņēmienā.
Pēc tam puisis nodīrāja bukam ādu un ar briežraga skrāpi nokasīja tai pielipušo gaļu. Lai būtu vieglāk atbrīvoties no apspalvojuma, viņš nomazgāja ādu ūdenī, kurā bija iejauktas sasmalcinātas ozola mizas, un pēc tam izstiepa ādu starp diviem kokiem labi augstu -, lai Vilks netiktu klāt. Tad Toraks, nemākulīgi izplēsdams dažus caurumus, noskrāpēja tai spalvu un ierīvēja ādu ar saspaidītām buka smadzenēm, lai tā kļūtu mīkstāka. Pēc vairākkārtējas mērcēšanas un žāvēšanas viņa rīcībā bija gluži ciešams jēlādas gabals, kas varēja noderēt virvju vīšanai un makšķerauklām.
Kamēr āda žāvējās, zēns plānās sloksnēs sagrieza gaļu un izkāra to virs dūmojoša bērza malkas ugunskura. Kad gaļa bija sausa diezgan, viņš sloksnes izdauzīja starp diviem akmeņiem, lai padarītu vēl plānākas, un saritināja tās nelielos, stingros vīstokļos. Gaļa bija lieliska. Pietika ar mazu gabaliņu, lai viņš justos paēdis uz visu dienu.
Buka iekšas Toraks nomazgāja, izmērcēja ozola mizu ūdenī un iekarināja kadiķu krūmos žāvēties. No kuņģa iznāks dzeramtrauks, no pūšļa vēl viens posa maciņš, bet zarnās varēs glabāt riekstus. Plaušas tiks Vilkam taču mazliet vēlāk. Toraks tās laiku pa laikam varēja pagremot un tad, par prieku draugam, izspļaut. Un, tā kā Torakam nebija katliņa, kur uzvārīt līmi, Vilks tūlīt pat dabūja buka nagus. Viņš nepaguris spēlējās, līdz sagrauza tos drumslās.