Mišela Peivere
Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata
Mišela Peivere GARAGĀJĒJS
Tumšās senatnes stāsti Otrā grāmata
Priekšvārds
Toraks dzīvoja pasaulē pirms seštūkstoš gadiem, tas ir, pēc leduslaikmeta, kad vēl nebija attīstīta zemkopība un visa ziemeļrietumu Eiropa bija klāta ar mežiem.
Cilvēki Toraka laikā izskatījās tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija pavisam citāds. Tie neprata rakstīt un nepazina metālus un riteņus, bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Mūsu senči lieliski mācēja izdzīvot arī bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja tiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot. Ļaudis dzīvoja nelielās ģintīs, un vairākums no tām bija lielas klejotājas: dažas, kā, piemēram, Toraka Vilku ģints, palika vienā vietā tikai pāris dienu, turpretim citas, tādas kā Kraukļu vai Mežakuiļu ģints, vienuviet nometnēs dzīvoja vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku, bet, piemēram, Roņu ģints pārstāvji mitinājās noteiktā vietā visu laiku. Un, ja gribi zināt, Kraukļi un Mežakuiļi kopš "Vilkabrālī" aprakstītajiem notikumiem bija pārvietojušies tikai nelielu gabaliņu, kā tas redzams kartē.
Kad gatavojos rakstīt "Garagājēju", es zināmu laiku pavadīju Grenlandē un arī Lufutu salās ziemeļrietumu Norvēģijā. Es pētīju sāmu un inuītu tradicionālo dzīvesveidu un uzzināju, kā viņi taisa laivas, medī roņus un izgatavo apģērbu.
Ideja par Stāvo klinti radās, aplūkojot senos akmens grebumus Direbergetā netālu no Leiknesas Norvēģijas ziemeļrietumos.
Doma par "medniekiem" mani apciemoja, kad peldējos kopā ar savvaļas zobenvaļiem Tisfjordā Ziemeļnorvēģijā. Es nevarētu aprakstīt Toraka piedzīvojumus ūdenī, ja pati nebūtu pabijusi tamlīdzīgās vietās; un, tāpat kā Toraks, peldot jūrā kopā ar zobenvaļiem, es mainīju domas par šiem apbrīnas cienīgajiem dzīvniekiem.
Gribu pateikties Tromses Polārijas [1] darbiniekiem Norvēģijā par to, ka viņi man palīdzēja saprast, ko nozīmē būt ronim; Rietumgrenlandes iedzīvotājiem par viesmīlību, atklātību un asprātīgajiem jokiem; Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībai par dažiem neaizmirstamiem brīžiem, kurus varēju pavadīt kopā ar vairākiem lieliskiem vilkiem; Tisfjordā iedzīvotājiem par palīdzību iepazīt zobenvaļus un jūras ērgļus un misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš ar mani dalījās savās daudzpusīgajās zināšanās par dažiem ļoti īpašiem kraukļiem. Un visbeidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai redaktorei Fionai Kenedijai par nerimtīgo entuziasmu un atbalstu.
Mišela Peivere Londona, 2005
PIRMĀ NODALA
)
Starp kokiem upītes viņā krastā pēkšņi parādījās sumbru govs. Toraks bija vērojis saules izraibinātos vītolus, bet pēc mirkļa tur jau tā bija. Tā tur stāvēja lielāka par visgarāko vīru, un uz izliektajiem ragiem sumbriene gluži labi varētu uzdurt pat lāci. Ja dzīvnieks tagad mestos virsū, gals būtu klāt.
Par nelaimi, no Toraka puses pūta vējš. Redzēdams, kā sumbru govs ar melno, strupo purnu ošņā gaisu, viņš aizturēja elpu. Radījums nosprauslājās. Pēc tam ar milzīgo, nagoto kāju pakārpīja zemi.
Tālāk, ērgļpaparžu audzē, Toraks pamanīja sumbrienes teļu, un viņam iekņudējās pakrūtē. Sumbri parasti ir miermīlīgi, izņemot gadījumus, kad tiem ir mazuļi.
Cenzdamies netrokšņot, Toraks atkāpās ēnā. Ja viņš lielo zīdītāju nesatracinātu, varbūt tā neuzbruktu.
Sumbru govs vēlreiz nosprauslājās un ar ragiem pabikstīja papardes. Visbeidzot dzīvnieks nosprieda, ka tam nekas nedraud, un novēlās zemē, lai izvārtītos dubļos.
Toraks atvieglots izpūta aizturēto elpu. Teļš meimuroja pie mātes, paslīdēja, ieīdējās un pakrita dubļos. Sumbriene pacēla galvu, paošņāja mazuļa kājas un apmierināta ievēlās atpakaļ zampā.
Noslēpies aiz kadiķa krūma, Toraks prātoja, ko darīt. Finkedīns, ģints vadonis, viņu bija sūtījis saplēst un strautā izmērcēt vītolu mizas, un bez tām viņš nedrīkstēja atgriezties. Taču negribējās arī, ka viņu sabradā sumbri.
Toraks izlēma pagaidīt, līdz sumbriene ar mazuli aiziet.
Diena bija karsta, pats gaismas mēneša sākums, un Mežs tveicē bija gluži kā iesnaudies. Kokos atbalsojās putnu balsis; silts dienvidaustrumu vējiņš atnesa liepziedu smaržu. Pēc brīža Toraka sirds krūtīs pārstāja trakot. Viņš saklausīja lazdu biezoknī čiepstam žubīšu mazuļus. Zēns ieraudzīja uz klintsbluķa gozējamies odzi. Toraks centās pievērsties notiekošajam, bet, kā jau tas beidzamajā laikā mēdza gadīties, domas atgriezās pie Vilka.
Droši vien Vilks pa šo laiku būs krietni paaudzies; kad abi sadraudzējās, tas bija pusaudzis, kas klupdams krizdams gribēja atņemt Torakam brūklenes.
"Nedomā par Vilku," Toraks nikni mēģināja sev iestāstīt. "Viņš ir projām. Viņš nekad neatgriezīsies, nekad. Domā par sumbriem vai par odzi, vai…"
Un tad viņš ieraudzīja mednieku.
Tas stāvēja šaipus upes kādus divdesmit soļus no Toraka lejup pa straumi un attiecībā pret sumbru govi aizvējā. Vīra seju slēpa ēna, un zēns pamanīja, ka mednieks, tāpat kā viņš pats, uzvilcis briežādas kamzoli bez piedurknēm, stulpiņus līdz ceļiem un jēlādas puszābakus.
Bet atšķirībā no Toraka svešiniekam kakla siksniņā karājās mežakuiļa ilknis. Mežakuiļu ģints.
Citkārt Toraks būtu nopriecājies. Mažakuiļi pret Kraukļu ģinti, kurā pēdējos sešus mēnešus viņš dzīvoja, izturējās puslīdz draudzīgi. Taču šajā medniekā slēpās kaut kas ļoti biedējošs. Viņš pārvietojās grīļīgā, lempīgā gaitā, uz visām pusēm šūpodams galvu. Viņš lavījās tuvāk sumbrienei. Aiz jostas tam bija aizbāzti divi akmens cirvji, un, kamēr Toraks ar neuzticību vēroja svešinieku, viņš vienu no tiem izvilka un pasvārstīja rokā.
Vai viņš ir traks? Kurš tad viens pats iet medīt sumbrus? Sumbrs ir lielākais radījums Mežā. Vienatnē uzbrukt šādam zvēram nozīmē drošu nāvi!
Sumbru māte, būdama laimīgā neziņā, sprauslodama kārpījās dziļāk dubļos un centās atbrīvoties no uzmācīgajiem knišļiem. Mazulis, gaidīdams, kad māte beigs izklaidēties, ošņāja vītola mizu.
Toraks piecēlās un ar nepacietīgu plaukstas kustību brīdināja mednieku: "Bīstami! Pārtrauc!"
Taču tas viņu neredzēja. Izvingrinājis muskuļaino roku, mednieks nomērķēja un meta cirvi.
Ierocis gaisā nosvilpa un nobūkšķēja pret zemi rokas stiepiena attālumā no teļa. Tas metās bēgt. Sumbriene aizvainota iebaurojās un pieslējās kājās, ar acīm meklēdama uzbrucēju. Taču tas joprojām stāvēja aizvējā, un dzīvnieks nevarēja viņu saost.
Neticami, taču mednieks gatavojās izvilkt otru cirvi.
Nē! aizsmakušā balsī nočukstēja Toraks. Tu viņu tikai ievainosi, un mēs abi būsim pagalam.
Vīrs sadabūja aiz siksnas aizbāzto cirvi.
Toraks domāja ātri. Ja cirvis sasniegs mērķi, sumbru govs būs neapturama. Bet, ja viņu tagad varētu aizbaidīt neskartu, varbūt tā ar savu mazuli aizbēgtu? Ātri vajadzēja dzīvnieku dabūt projām tik tālu, lai to nevarētu sasniegt cirvis.
Dziļi ievilcis elpu, Toraks sāka lēkāt un, rokas vicinādams, kliegt:
- Prom, prom!
Zināmā mērā šis pasākums vainagojās panākumiem. Sumbriene nikni iebaurojās un metās virsū Torakam; cirvis noplakšķēja dubļos, kur tā pirms mirkļa bija vārtījusies. Zēns pamanījās noslēpties aiz ozola.