Patlaban Seiuna gatavojās noslēguma ritiem un Kraukļi stāvēja klusēdami. Liesmu atblāzma lēkāja uz viņu satrauktajām sejām.
Nakts bija karsta un skaidra, un augstu pāri Mežam slīdēja mēness sirpis. Vējš bija nostājis, un gaiss pilns skaņu. Tikko dzirdama kūpinātavu zārdu čīkstēšana. Aizā ķērca kraukļi. Trakoja krāces.
Pacēlusi kaulainās rokas pret mēnesi, burve spēra soli uz nestuvju pusi. Vienā rokā viņa bija satvērusi savu amuletu, bet otrā sarkana krama bultu.
Toraks uzmeta skatienu burves māceklei, kuras seja viscaur bija notriepta ar upes māliem. Viņu vairs nevarēja pazīt.
- Lai uguns attīra paša dvēseli… Seiuna daudzināja, riņķodama ap nestuvēm.
Rena uzbēra pelnus uz nelaimīgā vīrieša krūtīm.
- Lai uguns attīra pasaules dvēseli!
Rena uztriepa pelnus sirdzēja pierei.
- Sadedz, slimība, sadedz!
Oslaks ārprātā kliedza un nošķieda burvi ar asiņainām putām, kas vēlās tam pār lūpām.
Izbaiļu čala pāršalca ģinti. Burvestībām nebija panākumu.
Toraks aizturēja elpu. Aiz viņa norimis stāvēja Mežs. Pat apšu lapas bija mitējušās drebēt, jo gaidīja iznākumu.
Viņš redzēja, kā Seiuna pieliek bultu pie Oslaka krūtīm un zīmē uz tām spirāli.
- Nāc, slimība! viņa ķērca. Ārā no galvas, nāc kaulā. Ārā no kaula, nāc miesā…
Pēkšņi Toraks sāpēs saķēra vēderu. Kamēr burve skaitīja lūgsnu, viņam iekšā kaut kas iedūrās.
Viņa lēnām zīmēja spirāli uz Oslaka krūtīm.
- Ārā no mīkstumiem, nāc ādā. Ārā no ādas, nāc bultā…
Atkal sāpes it kā viņas vārdi grieztu uz āru Toraka iekšas. "Vai tā ir sērga," Toraks prātoja. "Vai tā tas sākas?"
Spēcīga roka satvēra viņa plecus. Aiz puiša stāvēja Finkedīns, kas vēroja burvi.
Ārā no bultas, pieceldamās sauca Seiuna, prom ugunī!
Viņa iegremdēja bultu kvēlojošajās oglēs.
No tām pret debesīm pacēlās zaļas liesmas.
Oslaks kliedza.
Kraukli iešņācās. » )
Seiuna nolaida rokas.
Burvestības nebija izdevušās.
Toraks no jauna saķēra vēderu un cīnījās pret ģīboņa lēkmi.
Pēkšņi ugunskura gaismā pavīdēja tumšs apveids. Tas bija ģints aizbildnis, kas lidoja tieši viņam virsū. Toraks centās izvairīties, taču viņu bija cieši satvēris Finkedīns. Pēdējā mirklī krauklis pašāvās sāņus. Tas bija nikns: viņa ģintij draudēja briesmas. Toraks nespēja saprast, kāpēc tas lidoja virsū tieši viņam.
Viņš mēģināja ieskatīties acīs Rēnai, taču tā bija nometusies ceļos un mēģināja izprast zīmes, kuras, putekļos kārpīdamies, bija atstājis Oslaks.
Izlocījies no Finkedīna satvēriena, Toraks metās skriet starp pārsteigtajiem skatītājiem prom no apmetnes iekšā Mežā.
Viņš sasniedza mēnesgaismas apspīdētu klajumu un, zaudējis spēkus, apsēdās, atbalstījies pret oša stumbru. Atkal uznāca nelāgais reibonis. Viņš pieslējās kājās un sāka rīstīties.
Kaut kur tālumā iebrēcās pūce.
Toraks pacēla galvu un caur tumšo oša lapotni ieraudzīja mirgojam aukstas zvaigznes. Saķēris galvu, viņš noslīdēja zemē. Reibonis bija mitējies, taču viņš vēl aizvien trīcēja. Viņš jutās pārbiedēts un vientuļš. Viņš pat nevarēja aprunāties ar Renu. Rena bija viņa labākā draudzene, bet vienlaikus arī burves mācekle. Viņai tas nav jāzina. Nevienam nav jāzina. Ja viņš ir slims, viņš labāk nomirs viens pats Mežā, nevis pieslokšņots nestuvēm.
Pēkšņi Toraku pārņēma briesmīgas aizdomas. "Kāds ēd manas dvēseles," bija sacījis Oslaks. Vai tie bija jukušā murgi, vai arī tur slēpās kāds patiesības grauds?
Aizvēris acis, zēns klausījās naktī. Netālu vīteroja melnais strazds. Brikšņos aizsmakuši čiepstēja sarkanrīklītes mazuļi.
Visu savu dzīvi Toraks bija aizvadījis, kopā ar tēvu klejojot pa kalniem un lejām, turēdamies tālāk no ģintīm. Meža iemītnieki bija viņa draugi. Viņš neilgojās pēc cilvēkiem. Dzīvot pie Kraukļiem bija grūti. Tik daudz seju. Tik maz laika pabūt vienatnē. Toraks tiem nebija piederīgs. Tas bija pavisam citādi, nekā dzīvot kopā ar tēti.
Viņam tik ļoti pietrūka Vilka.
Pēc tam kad tētis aizgāja bojā, Toraks atrada vilku mazuli. Divus mēnešus viņi Mežā kopā medīja un sastapās ar visdažādākajiem pārbaudījumiem. Dažreiz Vilks, kā jau kucēns, bikstīja ar purnu visu, kas gadījās ceļā. Citkārt tas kļuva par ceļvedi, kura dzintarkrāsas acīs mirdzēja dīvaina pārliecība. Un vienmēr viņš bija barabiedrs. Dzīvot bez Vilka bija tik sāpīgi.
Bieži vien Toraks domāja, ka jāiet draugu meklēt; taču dziļi zemapziņā viņš saprata, ka nekad vairs nebūs lemts doties uz Kalnu. Tā jau savā parastajā atklātībā teica arī Rena:
- Pagājušajā ziemā bija citādi. Bet tagad? Nē, Torak, nedomāju gan.
- To es zinu, viņš iebilda, bet, ja es turpināšu gaudot, varbūt Vilks atradīs mani.
Pa sešiem mēnešiem tas nebija noticis. Toraks bija mēģinājis sev iestāstīt, ka tā ir laba zīme: tas liecināja par to, ka Vilks savā jaunajā barā ir laimīgs. Taču nezin kāpēc šī doma sāpēja visvairāk. Vai Vilks viņu aizmirsis?
No tālienes ar vēju atplūda neskaidras skaņas.
Toraks apsēdās.
Tas bija vilku bars. Vilki gaudodami priecājās par medījumu.
Zēns aizmirsa par nelabumu viņš aizmirsa visu -, jo vilku dziesma plūda viņam pāri kā upe.
Viņš dzirdēja zemās, skaļās bara vadoņu balsis, kurām klusāk piebalsoja pārējie vilki, kas tiem bijīgi lēkāja apkārt, un vilku mazuļu nedrošo iekaukšanos, jo arī tie gribēja piedalīties kopīgajās dzīrēs. Taču kāda balss, pēc kuras Toraks tik ļoti ilgojās, nebija dzirdama.
To jau viņš bija gaidījis. Vilks viņa Vilks kopā ar baru dzīvoja tālu ziemeļos. Vilki, kurus viņš dzirdēja patlaban, atradās vairāk uz austrumiem kalnos, kas robežojās ar Dziļo mežu.
Tomēr Toraks gribēja mēģināt. Aizvēris acis, viņš pielika plaukstas pie mutes un nogaudoja sveicienu.
Vilku balsis tūdaļ pieklusa.
"Kur tu medī, vientuļniek?" atskanēja ass un skarbs galvenās vilcenes kauciens.
"Daudz skrējienu attālumā no tevis," atbildēja Toraks. "Saki man, vai arī tavos medību laukos plosās sērga?"
Viņš nezināja, vai ir pietiekami skaidri izteicies, jo izklausījās, ka vilki nav sapratuši.
"Mūsu medību lauki ir lieliski!" tie aizvainoti iegaudojās. "Vislabākie visā Mežā."
Patiesi, Toraks necerēja, ka tiks saprasts. Viņa vilku valodas zināšanas nebija izcilas un prasme izteikties vēl vājāka. "Un tomēr," viņš, sirdij sažņaudzoties, nodomāja, "mans Vilks būtu sapratis."
Pēkšņi vilku dziesma mitējās.
Toraks atvēra acis. Viņš vēl aizvien atradās turpat mēness apspīdētajā laucē starp tumšām papardēm un spokainām vīgriezēm. Šķiet, ka viņš bija pamodies no miega.
Kļuva dzirdamas klusas spārnu vēdas, un pagriezies viņš ieraudzīja dzeguzi, kas bija apmetusies uz siekstas un pētīja Toraku ar dzeltenīgu aci.
Zēns atcerējās Oslaka ņirgāšanos. "Tu neesi mūsējais! Tu esi dzeguzēns." Jukušā murgi, taču tajos slēpās daļa patiesības. Dzeguze iekliedzās un aizlidoja. Kaut kas putnu bija nobaidījis.
Toraks bez trokšņa pieslējās kājās. Roka sniedzās pēc naža.
Spilgtajā mēnesgaismā nora izskatījās tukša.
Nedaudz tālāk uz austrumiem Platupē ietecēja strauts. Klusiņām viņš tā krastā meklēja pēdas. To tur nebija; nebija manāma arī krastmalas zaros ieķērusies dzīvnieku vilna vai saliekti krūmiņi.