Jūra tev sniegs atbildes, sacīja keftietis.
Hīlass nekad nebija redzējis Jūru vienīgi no kalniem, kā tālu, zilpelēku, neskaidru ņirbu, bet, kad viņš vēl bija mazs, Neleosa sievai Pārijai bija paticis viņu biedēt ar stāstiem par dziļjūras briesmoņiem. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās tuvoties Jūrai.
Nakts ritēja, un parādījās savvaļas radības. Garām, smailajai galvai mēnesnīcā nozvīļojot, aizpeldēja odze. Krastā kāda lauvene pacēla pilošu purnu un noskatījās, kā Hīlass aizslīd garām. Niedrēs zēns pamanīja noņirbam ūdens dievības ēnu. Tās acis bija sudrabainas un pārpasaulīgas, un viņa lūkojās zēnam cauri tā, it kā tas neeksistētu.
Nez kādi spēki bija nodzinuši Hīlasu no kalna?
Līdz šim zēns nekad nebija daudz domājis par Lielajiem Dieviem. Tie mita pārāk tālu prom, un kazu gani viņiem bija vienaldzīgi. Bet ja nu Hīlass bija kādu no viņiem aizvainojis? Debesu tēvu vai Zemes Drebinātāju, vai arī Dabas pavēlnieci? Vai arī ēnainos nemirstīgos, kuru īstenos vārdus nedrīkst izrunāt skaļi: Niknos, kuri vajā tos, kas nogalinājuši pašu radus; vai arī Pelēkās Māsas, kas čurn savā alā kā vecīgi zirnekļi, aužot milzu tīklu, kurā katrai dzīvai radībai ir viens pavediens?
Kurš no viņiem bija izlēmis, ka Skīrosam jāmirst, bet viņam, Hīlasam, jādzīvo?
Un kas notiks ar Izi?
Garām, atstājot aiz sevis degoši zeltainus pavedienus, aizzibēja jāņtārpiņi. Uz kādas niedres zēns pamanīja vardi, kas bija saēdusies tik daudz jāņtārpiņu, ka vēders zaļgani spīdēja.
Vardes bija Izi mīļākie dzīvnieki. Reiz viņš bija māsai notvēris tādu pašu kā šī un ielicis to žagaru būrī. Izi bija vērojusi vardi, līdz tā pārstāja mirdzēt, un tad saudzīgi aiznesusi atpakaļ uz upi un palaidusi vaļā.
Māšele vienmēr mēģināja sadraudzēties ar visām savvaļas radībām: ar zebiekstēm, ar āpšiem un reiz, sev pašai par nelaimi, ar dzeloņcūku. Un viņa dievināja Škicu. Kad Izi bija četri gadi un Škics vēl bija kucēns, Hīlass vienmēr varēja meiteni sasmīdināt, uzsaucot: “Škic! Škic!” un Škics tad nevis laidās lapās, bet, mēli izkāris, joza pie viņiem, ausīm plīvojot. Izi nekad nepagura no tās spēles. Viņa plaukšķināja rokas un kliedza: “Škic! Škic!”, un smējās tā, ka nokrita augšpēdu.
Domājot par māsu, Hīlass sajutās tik vientuļš kā vēl nekad.
Kopš tā brīža, kad Neleoss viņus atrada Kalnā, ietītus lāčādā, viņi ar Izi bija divatā stājušies pretī visai pasaulei. Hīlasam toreiz bija aptuveni pieci gadi, Izi apmēram divi. Vecis mēģināja paņemt lāčādu, bet Hīlass viņam iekoda. Un Izi smējās…
Zēnu atmodināja acīs spīdoši saules stari. Plosts bija uzskrējis sēklī smilšainā krastā. Upes balss bija pārvērtusies tālās nopūtās, it kā milzu radījums tur miegā elpotu.
Norausies nost no plosta, Hīlass attapās, izkāpis žilbinoši baltiem oļiem klātā krastā. Upi vairs neredzēja. Acu priekšā vizuļoja apbrīnojami zila ūdens klajs, kas sniedzās līdz pat debesīm. Balti kruzuļoti vilnīši apskaloja zēna kājas. Seklumā ūdens bija tik dzidrs, ka varēja saredzēt dibenu, kur auga nevis zaļas, bet violetas ūdenszāles, un starp tām zēns pamanīja dīvainus, mazus, apaļus
radījumus, kas slaistīja uz visām pusēm melnas adatas kā tādi zemūdens eži.
Pieliecies Hīlass ar vienu pirkstu pieskārās ūdenim. Viņš nolaizīja pirkstu. Garšoja pēc sāls.
Viņi zina, ka tu nāksi, keftietis bija sacījis. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē…
Hīlass norija siekalas.
Viņš bija sasniedzis Jūru.
6
Delfins juta nemieru.
Viņam jau kādu laiku bija sajūta, it kā vajadzētu kaut ko izdarīt, taču viņš nezināja, ko. Dīvainākais bija tas, ka pārējais bars nejuta to pašu.
Parasti, ja delfins kaut ko sajuta, to pašu juta arī pārējie. Tāda bija delfīna esība: peldēt vizuļojošu klikšķu un svilpienu, un šaudīgu delfīnu domu tīklā tā, ka, visiem lecot un nirstot kopā, bieži šķita: ir nevis daudzi delfīni, bet tikai viens.
Taču šoreiz tā nebija. Kad delfins mēģināja pārējiem pastāstīt par savu nojautu, neviens viņu nesaprata, pat māte ne. Tāpēc nu viņš izlēma uz brīdi atstāt baru un paraudzīt, vai varēs kaut ko noskaidrot pats saviem spēkiem.
Sākumā delfins turējās pie Malas tur, kur Jūra skaļi krāca un ņirbēja spožā gaismā. Viņš ieklausījās griezīgajos jūrasputnu kliedzienos un putu šņākšanā un čūkstēšanā pie krasta. Viņš izšāvās cauri jūraszāļu mežam, ar patiku izbaudīdams to kutinošo slīdīgumu, un saausījās, izdzirdis plaužu baru, kas ar deguniem urķējās seklumā, meklēdami tārpus. Lai apskatītu ceļā trāpījušos salu, delfins izlēca no Jūras un ar vienu spuras vēzienu atradās Augšā, kur ik skaņa grieza ausīs un saule izskatījās
dzeltena, nevis zaļa. Tomēr, lai kas arī viņam būtu jāpaveic, te tā nebija.
Ar plunkšķi ielēcis atpakaļ Jūrā, delfins pameta Malā valdošo nemierīgo kņadu un ienira lejup skaistajā Zildzelmē, kur sijājās maiga un vēsa gaisma un viņš varēja saklausīt savus klikšķus. Viņš izdzirda astoņkāja piesūcekņu paukšķus, radījumam slīdot tepat garām, un sajuta kārdinājumu mesties tam pakaļ, jo astoņkāji bija viņa iemīļotais medījums un viņam ļoti patika tos izurķēt no alām. Bet sajūta, ka kaut kas ir jāizdara, bija ieķērusies viņā kā jūraszīle un neparko neatstājās.
Peldot dziļāk, Jūra kļuva tumšāka un aukstāka. Delfins klikšķināja ātrāk, ieklausīdamies ķeburainajās, ar koraļļiem aprepējušajās klintīs. Kefales šausmās bēga, un jūras asari nomurdēja cits citam briesmu vēsti. Delfins ignorēja zivis. Viņš peldēja lejup, klikšķinādams arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot nokļuva Melndzelmē, kur nevarēja redzēt neko, tikai dzirdēt jūras dibena kores un ielejas un tumsā peldošas aklas radības. Šeit Jūra plūda smagi un lēni, sniedzot atvieglojumu pēc pabūšanas plosīgajā, nemierpilnajā Malā. Bet, lai kas viņam bija jāatrod, arī te tā nebija.
Steidzoties atpakaļ uz Malu ieelpot, delfins prātoja, kā rīkoties tālāk. Lēmumu pieņemšanai viņam nekad nevajadzēja ilgu laiku, lai arī dažreiz viņš kļūdījās, un arī tagad viņš vienā šļakstā jau zināja, kas darāms. Pateicis baram, ka drīz atgriezīsies, delfins uzgrieza tam asti un drosmīgi devās prom atklātā jūrā.
Kāds brīdis pagāja, kamēr delfins sašķiroja visas samudžinātās skaņas un izgaršoja straumes. Te bija lielāks plašums, un viņš lieliski pavadīja laiku, šaudīdamies
viļņos augšup un lejup. Bara svilpieni attālinājās, bet delfīnam nebija bail; viņš jutās priecīgi satraukts. Viņš bija viskārākais uz piedzīvojumiem no visiem jaunajiem delfīniem savā barā, un viņam ļoti patika visu ko izpētīt.
Viņam patika arī satikt jaunas radības, lai arī vairums no tām nepriecājās satikt viņu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem delfīns bija noskaidrojis, ka medūzas dzeļ un krabji kniebj un ka nav nekādas jēgas spēlēties ar zivīm, jo viņš vienmēr aizmirstas un tās apēd. Visburvīgākās rotaļas reiz bija sanākušas ar kādu roni, bet tad tas atcerējās, ka ir ronis, un aizpeldēja prom. Visnelāgāk izgāja toreiz, kad delfīns mēģināja sadraudzēties ar sugasmāsu no cita bara; viņa bija iebadījusi viņam vēderā un ļoti sāpīgi iecirtuši zobus degunā.
Pēkšņi viņš izdzirda Malā šūpojamies lielu, neveiklu radījumu.
Sākumā delfīns nodomāja, ka gausā radība ir kāds valis, bet, peldot tuvāk, viņš sadzirdēja, ka tai nav astes un ka tā ir taisīta no kokiem. Cilvēki!
Delfīnam cilvēki patika. Tie radījumi bija tik jocīgi. Viņiem nebija elpošanas atveres, un viņi sarunājās, izdodot skaņas ar muti; un, īsti neprazdami peldēt, viņi tikai plunčājās Malā. Delfīnam cilvēku bija arī žēl, jo viņiem bija jāvada savas dienas Augšā uz šausmīgiem, sausiem zemes pleķīšiem.