Hīlass juta viņas spēku pat divdesmit soļu attālumā. Ko nu? Zagt no priesterienes būtu pats ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt. Kas zina, kādus lāstus tā sūtītu viņam pakaļ?
Kāds vergs pasniedza priesterienei akmens bļodu; tā bija tik plāna, ka šķita pildīta ar gaismu. Kaut ko skandēdama savā savādajā, klikšķošajā valodā, priesteriene uzšļakstīja vīnu ugunij, tad iebrida ūdenī un iemeta viļņos tauku piciņas. Kad ziedošana bija pabeigta, vīri apsēdās ēst, bet priesteriene palika pie ūdens, lūkodamās Jūrā.
Vārna paķēra no ūdens gabalu tauku un aizplanēja sievietei garām. Tā vērīgi uzlūkoja putnu. Hīlasu pārņēma drausmīga sajūta, ka tā ir tā pati vārna, ko viņš bija redzējis pirmīt, un ka tā izstāsta priesterienei par viņu.
Un patiesi priesteriene pagriezās turp, kur zēns slēpās. Hīlass sastinga. Sievietes tumšais skatiens slīdēja uz viņa pusi. Viņš juta tās gribasspēku. Viņš cīnījās ar vēlēšanos pielēkt kājās un padoties.
Tai mirklī no telts izbrāzās kāda meitene un kaut ko nikni nokliedzās keftiešu valodā.
Visas galvas pagriezās. Hīlass uzelpoja. Priesterienes skatiens bija novērsts.
Meitenei bija tādas pašas tumšas acis un sprogaini mati, un Hīlass nosprieda, ka viņas ir māte un meita; bet priesteriene atgādināja izskatīgu vanagu, turpretī meitene salīdzinājumā ar viņu bija tikai kusls, jauns putnēns. Viņai mugurā bija ar sīciņām zelta bitēm rotāta purpura tunika un sejā kā negaisa mākonis drūma izteiksme. Slādama pa oļiem, viņa kaut ko nesaprotami brēca uz savu māti.
Priesteriene ar vienu vārdu un plaukstas kustību pārtrauca kliegšanu. Meitene palika stāvam, vārīdamās dusmās un uzrāvusi plecus teju līdz ausīm. Priesteriene atkal pagriezās pret Jūru. Meitene bija sakauta.
Kāds jauneklis vergs? pienāca meitenei klāt un pieskārās viņas rokai, bet tā nokratīja tvērienu. Jauneklis neizskatījās pēc keftieša; Hīlass nezināja, kas viņš tāds ir. Jauneklim bija sarkanīgi brūna āda un ar melnu līniju apvilktas acis. Viņš bija ģērbies nebalinātu linu svārkos, un puisim ap kaklu bija amulets pētoša acs. Viņam, tāpat kā keftiešiem, nebija bārdas; bet vēl dīvaināk šķita tas, ka gludā, brūnā galva bija gluži kaila.
Viņš vēlreiz pieskārās meitenes rokai un pamāja uz telti. Meitenes cīņas gars noplaka, un viņa sekoja.
Vīns darīja savu, un nometnē kļuva skaļi; vīri palaikam aizstreipuļoja uz silu un nedrošiem soļiem atgriezās pie ugunskuriem. Uzlēca mēness. Beidzot viss sāka noklust un teltis satumsa. Pie uguns palika sēžam viens sargs. Drīz ari viņš sāka krākt.
Hīlass aizturētu elpu pazagās garām teltīm un ierāvās aiz klintsbluķa nedaudzus soļus no ugunskura. lālāk nāca bīstamākais oļiem klātais krasts. Zēns vēlējās, kaut mēnesnīca nebūtu tik spoža.
Viņš jau taisījās kustēties, kad no priesterienes telts izslīdēja ēnains stāvs un sāka zagties uz viņa pusi. Zēns sapīcis atpazina to pašu meiteni.
Ej prom, viņš tai domās uzbrēca.
Vienu baisu mirkli svešiniece bija tik tuvu, ka zēns izdzirdēja noklikstam viņas rokassprādzes. Nonākusi pie ugunskura, meitene apstājās un sarauktu pieri nolūkojās lejup liesmās. Viņas dūres bija sažņaugtas un augums nostiepies kā loka stiegra.
Kas tad šitai būtu, ko raukt pieri? Hīlass prātoja. Izi kaut kur kalnos cīnījās par izdzīvošanu, bet te bija šī bagātā skuķe, kam bija viss vergi, siltas drēbes, tik daudz gaļas, cik vien var apēst. Ko vēl viņa varētu gribēt?
Pēkšņi meitene paķēra no uguns žagaru. Viņa uzpūta tā galam, lai ogle sarkani kvēlotu, un biedējoši cieši nolūkojās gailošajā nodegulī, kaulainajām krūtīm smagi cilājoties. Hīlass pamanīja, ka vizuļi uz viņas tunikas nebija nekādas bites, kā viņam bija šķitis, bet gan mazītiņi abpusēji cirvīši. Viņa joprojām raudzījās uz žagaru. Zēns iedomājās, vai tikai šī nav traka.
Pēkšņi meitene strauji ievilka elpu… un piespieda degošo zaru sev pie vaiga.
Atskanēja kliedziens, un viņa to aizmeta. Hīlass iztrūcies nevilšus sakustējās. Meitene pamanīja kustību un ieraudzīja zēnu. Viņas acis iepletās. Meitene iebrēcās. Sargs pamodās, pamanīja Hīlasu un nokliedza trauksmi. No teltīm izbrāzās vīri.
Mežmalā iznira karotāji. Vārnas. Hīlass šausmās atskārta, ka tur biezoknī viņiem noteikti ir apmetne: vesela tumša, klusumā slīgstoša Vārnu nometne, par kuras esamību viņš pat nebija nojautis.
Pirmais karotājs sasniedza krastu un pamanīja zēnu. Viņš ieraudzīja robu Hīlasa auss ļipiņā un ieaurojās: Tas ir viens no viņieml
Hīlass klupšus krišus paskrēja garām meitenei un metās Jūrā.
Viņš nogrima zem ūdens un sprauslādams iznira. Aiz muguras skanēja saucieni un bija dzirdama soļu dipoņa. Maisi ar ēdienu un ūdeni vilka uz leju. Zēns nopurināja abus nost. Garām aizspindza bultas. Bēglis ienira un uz labu laimi peldēja turp, kur vajadzēja būt laivai.
Roka atsitās pret koksni. Zēns kaut kā ierausās laivā, atsēja to, sameklēja airus un sāka neveikli airēties prom līcī. Viņš bija pieradis airēt vieglas niedru laiviņas, bet šī bija daudz smagāka tā grima viļņos kā izbiedēts ēzelis.
Pār plecu viņš pamanīja vīrus iestumjam ūdenī vēl vienu laivu; no kurienes tā uzradās? Vajātāji jau salēca iekšā un sāka cilāt airus, un priekšgalā loka šāvējs jau pietupās nomērķēt. Hīlass pieliecās. Bulta trāpīja laivai sānā un trīcēdama palika tur iedūrusies.
Zēns airēja, kamēr sāka svilt visi muskuļi. Muļķis, viņš sevi norāja. Keftieši nebaidījās no Vārnām -jo viņi ar tiem bija uz vienu roku.
Kad viņš ar pūlēm pabrauca garām tumšam, masīvam zemesragam, straume kļuva stiprāka un zēns sajuta, ka tā velk laivu uz priekšu. Nākamajā mirklī viņš iebrauca baltā miglas vālā, un Vārnu klaigas aiz muguras pēkšņi pieklusa. Jūra viņam palīdzēja.
Cerība deva zēnam spēkus, un viņš airēja dziļāk miglā.
Hīlass palika mierā un ieklausījās.
Balsis nedzirdēja. Airu šļaksti nebija saklausāmi. Bija tikai viļņu plakšķi pret laivas sāniem un paša saraustītā elpa.
- Paldies, viņš nomurmināja gariem, kas varbūt klausījās.
Hīlass airēja, līdz vairs nespēja. Pēdējiem spēkiem viņš ievilka airus un saritinājās laivas dibenā. Miglā viņa tunika pievilga un lipa pie ādas, un Jūra viņu maigi šūpoja pie savas sāļās, čukstošās krūts…
Viņš zina, ka ir iemidzis, un skaišas uz trako keftiešu meiteni par to, ka tā iezagusies viņa sapnī. Viņa stāv krastā, vēcina degošu zaru un ņirgājas par zēnu.
- Kur mana māsa? Hīlass viņai uzsauc.
- Viņas vairs nav! meitene zobojas keftiešu valodā, kuru Hīlass nez kā saprot. Tu brauc uz nepareizo pusi, tu viņu vairs nekad neatradīsi!
Skuķes roka izstiepjas arvien garāka un garāka, un viņa ar zaru iebaksta laivai, izdedzinot tajā caurumu. Pa caurumu ielaužas Jūra. Trakā meitene aizkaucas smieklos. Izi noķēra Spuru ļaudis un tagad tie notvers arī tevi!
Hīlass uztrūkās.
Migla bija izklīdusi, un debesis sāka kļūt gaišākas. Jūra joprojām maigi šūpoja.
Zēns apdullis piecēlās sēdus. Austrumos modās saule: debesīs sārtojās ausma. Rietumos…
Rietumos vairs nebija redzama zeme.
Zēns panikā pagriezās uz ziemeļiem uz dienvidiem uz austrumiem uz rietumiem.