Zemes vairs nebija.
Apkārt nebija nekā, tikai Jūra.
Naktī Jūra izklausījās citāda. Pirrai šķita, ka tā zobojas par viņas neizdošanos izbēgt savam liktenim. Pirra bija domājusi, ka, sabojājot seju, izvairīsies no laulībām. Viņa bija kļūdījusies.
Vaigs dega kā ugunī. Pirra atkal un atkal pārdzīvoja to mirkli, kurā bija to izdarījusi. Degošas miesas smārds. Mežonīgais zēns, kas lūkojās viņā no tumsas. Un tas viss velti.
- Ņem, mudināja Jūzerrefs. Vergs nometās ceļos pie ieejas Pirras teltī un sniedza meitenei vairākas smalka linaudekla strēmeles un alabastra bļodiņu ar kādu zaļu ķēpu. Uz puiša apmetņa bija sariesušās miglas pērles, viņa pakausi un zodu klāja rugāji. Izskatīgā seja bija savilkta stīvā, nosodošā grimasē. Jūzerrefs, tāpat kā visi ēģiptieši, uzskatīja, ka skaistums ir dievu dāvana. Viņa acīs Pirras nodarījums bija zaimošana.
- Kas ir tajā bļodā? meitene pajautāja.
- Ārstnieciska ziede, Izredzētā.
Izredzētā. Tā Jūzerrefs Pirru sauca tikai tad, kad dusmojās.
Neteicis ne vārda, puisis iedeva Pirrai bļodiņu un apsēdās, balstīdamies uz papēžiem. Meitene iemērca pirkstu bļodiņā un pieskārās ar to vaigam. Sāpes uzliesmoja asāk. Viņa piespieda sevi nekliegt.
9
- Tu to dari nepareizi, Jūzerrefs nomurmināja un, paķēris bļodiņu, samērcēja ziedē linu strēmeli, pašķieba meitenes galvu sāņus un uzlika slapjo kompresi uz vāts. Pirra sakoda zobus tik cieši, ka iesāpējās.
Grumbas puiša pierē kļuva dziļākas. Tur paliks rēta.
- Tā tas ari bija domāts, viņa atcirta.
- Kāpēc? Kāpēc kaut kas tāds jādara?
- Man šķita, ka neviens negribēs meiteni ar sabojātu seju. Domāju, ka mani aizsūtīs atpakaļ un es pa ceļam varēšu aizbēgt.
- Phe! Cik reižu esmu tev teicis? Tu nevari cīnīties ar savu māti! Tu nekad neuzvarēsi!
Pirra neatbildēja.
Viņas māte meitas nodarījuma dēļ nebija izrādījusi nekādas emocijas. Virspriesteriene rimti, vērtējoši aplūkoja meitenes seju. Tad viņa sacīja: Tu zini, ka tas neko nemainīs.
- Es par to nebūtu tik pārliecināta, Pirra bija atcirtusi. Likonieši uzmetīs man vienu skatienu un atteiksies.
- Neatteiksies vis. Viņi to nevar. Keftiu ir pārāk spēcīga. Tu dosies uz Lapitosu, kā norunāts. Tu esi panākusi tikai to, ka uz tevi vairs neviens negribēs skatīties.
Jūzerrefs nostiprināja kompresi ar tīra linaudekla apsēju, ko sasaitēja meitenei zem zoda. Tā. Neko vairāk es nevaru līdzēt.
Vēlēdamās turpināt sarunu, Pirra apvaicājās, no kā sastāv ziede, un vergs pastāstīja, ka tur esot magoņu pieniņš un henna, un nedaudz wadju.
Tas meiteni mazliet uzmundrināja. Ja jau ēģiptietis bija pielicis arī savu wadju, tad nevarēja būt ļoti noskaities
uz viņu. Wadju bija īpašs, smalki samalts akmens, un Jūzerrefa acīs tas bija ļoti vērtīgs, jo bija tādā pašā koši zaļā krāsā kā viņa dieva seja. Puisis akmeni izmantoja kā stipras zāles, un, kad viņu nomāca ilgas pēc mājām, viņš to mazliet uzsmērēja sev uz plakstiem, lai sapņotu par Ēģipti.
Miglā kļuva dzirdamas vīru balsis, un meitene pajautāja Jūzerrefam, kas tur notiek. Tur atgriežas Vārnas, vergs pastāstīja. Viņi pazaudēja to puiku miglā.
- Kas viņš tāds vispār bija, un kāpēc Vārnas viņu vajāja?
- Runā, ka tas esot tikai kāds kazu gans. Esot mēģinājis nogalināt vadoņa dēlu.
- Runā?
Jūzerrefs uzmeta lūpu. Tu zini, ka es nekad neticu svešinieku teiktajam tikai ēģiptiešu.
Tas viņiem bija vecs joks. Meitene būtu pasmaidījusi, ja viņai tik ļoti nesāpētu.
- Ir piebraukušas arī divas zvejas laivas, puisis piebilda. Viņi baidījās no Vārnām, bet, kad nopirkām viņu lomu, bailes aizmirsās. Jūzerrefs jau grasījās doties prom, bet Pirra viņu atturēja.
- Jūzerref? Tu taču vienalga būsi ar mani, vai ne? Tas ir vadoņa cietoksnī?
Vergs saminstinājās; Pirrai kļuva salti. Bija domāts, ka es došos turp kopā ar tevi, viņš saudzīgi teica. Bet tad tu šādi izrīkojies ar savu seju, un nu tava māte saka, ka man tevi jāpamet un jāatgriežas Keftiu.
Pirras priekšā pavērās melns bezdibenis. Bet… es nevaru dzīvot bez tevis!
- Tas nav atkarīgs no manis, Pirra. Un tu to zini.
- Bet… kāpēc?
- Es jau tev teicu. Viņa ir nolēmusi tevi sodīt par to, ka sabojāji savu seju. Viņa zina, ka tas būs vissāpīgākais trieciens.
- Nē! Pirra saķēra puiša roku. Nē, viņa nevar tā darīt!
- Piedod, mazā. Es… es teicu, ka tevi pieskatīšu. Bet es nevaru.
- Jūzerref!
Bet viņš jau bija prom.
Pirra sakņupa tumsā, apskāvusi ceļgalus. Meitene jutās iztukšota, un viņai metās šķebena dūša. Jūzerrefs bija viņu pieskatījis, kopš viņa spēja atcerēties sevi. Pirras pirmās atmiņas bija viņa grīļīgiem mazuļa soļiem iet pa augstu mūri, un Jūzerrefs meitenīti pēdējā brīdī noceļ. Viņš bija ķēris ķirzakas, lai Pirra ar tām varētu spēlēties, un stāstījis stāstus par dieviem ar dzīvnieku galvām. Viņš nebija vienkāršs vergs. Viņš bija kā vecākais brālis, kāda Pirrai nekad nebija bijis.
Šķita, ka telts sienas spiežas viņai virsū. Pirra nespēja paelpot. Pat neapstājusies uzvilkt sandales, viņa izskrēja ārā tumsā.
Migla iezagās meitenei rīklē, un pēdās asi dūrās akmeņi. Viņa aizsteberēja garām stāviem garos, melnos apmetņos. Tie viņu ignorēja un devās tālāk uz savu apmetni priežu silā.
Pirrai derdzās Vārnas. Karotāji bija izlīduši no meža tajā pašā brīdī, kad kuģis nolaida enkuru, gluži kā īstās vārnas, kas uzklūp maitai. Viņi sacīja, ka viņus esot sūtījis Likonijas vadonis, bet Pirra tam neticēja. Kareivjus ar skarbajiem vaibstiem un nejaukajām obsidiāna bultām
nebija sūtījis neviens. Pirra visu mūžu bija atradusies varenu spēku tuvumā un pazina ļaunuma dvaku. Vārnās viņa sajuta tādu tumsu, no kuras pār ādu pārskrēja drebuļi.
Tumsā bija saskatāma oļainajā krastā izvilkta noplukusi airu laiva. Pirra atskārta, ka ir nonākusi līča galā.
Laivai blakus sēdēja vecs virs un dūmojošas zivju eļļas lampas gaismā lāpīja tiklu. Vecis oda kā mēslu čupa, un viņam bija visnetīrākā tunika, kādu Pirrai jebkad gadījies redzēt. Pinkainajā bārdā bija iekaltuši puņķi.
Meitene vērās svešiniekā, un tas paraudzījās viņā ar savām apsarkušajām, asarojošajām acīm. Tad viņa skatiens aizslīdēja pie zelta rokassprādzēm viņai ap plaukstu locītavām.
Pakalnos iekliedzās putns. Kī-jau, kī-jau.
Pirra to pazina. Jūzerrefam labi padevās putnu saucienu atdarināšana, un šo viņš bija ierādījis, jo meitene gribēja dzirdēt, kā sasaucas piekūni.
Pēkšņi viņa zināja. Piekūns sauca viņu. Tas sacīja, ka šī ir viņas izdevība.
Nomaukusi vienu no rokassprādzēm, viņa pasniedza to zvejniekam un norādīja uz Jūru.
10
Telamons pielika soli; piekūns turpināja mest lokus virs galvas. Tas bija atlidojis no dienvidiem. Zēns cerēja, ka tas nozīmē Hīlass ir ticis līdz Jūrai.
Mugura smeldza pēc vakar vakarā saņemtā kāviena, un maiss ar ēdamo berza svaigās brūces. Zēnam reiba galva. Pēc pēriena viņš ar tēvu runāja līdz vēlai naktij. “Tev ir pienācis laiks uzņemties savu lomu,” tēvs bija drūmi sacījis. Izrādījās, ka tas nozīmē precības ar kaut kādu keftiešu meiteni no aizjūras un uzņemšanos nest to nastu, ko nosaka viņa sabiedriskais stāvoklis. Tēvs bija stāstījis par valdījumiem un par to, kāpēc viņš mēģina turēt Likoniju pa gabalu no Akejā notiekošā. Pēc tam Telamons gulēja nomodā, juzdamies tā, it kā murgotu, bet nespētu pamosties. Kad zēns vairs nevarēja izturēt, viņš izlavījās no cietokšņa un aizbēga. Viņš mēģināja nedomāt par tēva seju brīdī, kad tas uzzinās, ka dēls ir prom.