Telamons bija devies kalnā pa īsāko ceļu un ap pusdienlaiku sasniedza pāreju. Viņš aizskrēja līdz klintsbluķim, kur viņi ar Hīlasu un Izi reizēm atstāja ziņas. Slepenajā iedobē gulēja olis, uz kura ar ogli bija uzšņāpta zīme: lecoša varde. Telamons košļāja lūpu. Vai Izi bija to atstājusi Hīlasam, lai pateiktu, ka vēl ir dzīva? Vai arī Hīlass to bija atstājis māsai? Vai arī viens no viņiem to bija atstājis Telamonam, lai pateiktu… Ko tad?
Zēns steigšus nopētīja zemi, meklējot pēdas, vienlaikus apzinādamies, ka to būtu vajadzējis darīt uzreiz, tās neizmīdot. Hīlass nebūtu tā kļūdījies. Hīlass par pēdu dzīšanu zināja visu: viņš spētu izsekot pat rēgu, kas pārslīdējis pār gludu akmeni.
Telamons bija gribējis draudzēties ar Hīlasu jau kopš pirmās reizes, kad zēnu ieraudzīja. Tas bija pirms četrām ziemām; Telamons toreiz bija devies medībās kopā ar tēvu. Ceļā gar ciemu viņi satika bariņu puiku. Tie apmētāja ar akmeņiem mazu meiteni savazātā āpšādas apmetnī, kura vicināja rokā nūju, kaut arī pretinieki bija divreiz lielāki par viņu. Tad no meža iznira vēl viens zēns netīrs radījums sušķainā zaķādas apmetnī ar kapuci un dubļiem aplipušos jēlādas zābakos. Saķēris skuķēnu aiz jostas, viņš pagriezās tieši pret tās mocītājiem un sacīja:
- Jūs tikai vēlreiz pieskarieties viņai, un es jums salauzīšu kājas. Zeņķi sāka ņirgāties, bet svešais skatījās tiem pretī. Vienkārši skatījās. Un viņi saprata, ka draudi ir domāti nopietni, un aizlavījās prom.
Vairāk par visu Telamons svešo zēnu apskauda. Tie ciema puikas uzreiz saprata, ka viņš izdarīs tieši tā, kā sacīja. Telamons baidījās: ja tas būtu bijis viņš, viņu izaicinātu un tad viņš izgāztos.
Netālu no akmens, kur trijotne mēdza satikties, Telamons atrada vairākus Izi pēdu nospiedumus un vienu Hīlasa. Naktī bija plosījies negaiss, un pēc nospiedumiem bija redzams, ka Hīlass te bijis pirms tā, bet Izi pēc.
Meitenes pēdas veda uz rietumiem, lejup uz Mesēnijas purvājiem. No vietas, kur stāvēja Telamons, purvājus tālumā varēja tik tikko saskatīt; aiz tiem neskaidri zilgoja Jūra. Varbūt varētu Izi panākt, un tad viņi kopā
uzmeklētu Hīlasu, kurš meklētu viņus. Kas tā būtu par atkalredzēšanos…
Zēns jau grasījās doties uz rietumiem, kad ieraudzīja zem kādas priedes notupušos veceni.
Sieviete tupēja, balstīdamās uz papēžiem, un šūpojās, masīvajām miesām noļumot pie katras kustības. Telamons tupētāju pazina. Viņu pazina ikviens. Zēns uzreiz kļuva piesardzīgs.
Viņam būtu vajadzējis iedomāties, ka nekas neatturēs Pāriju no klaiņošanas pa Kalnu. Kāda viņai daļa gar karotājiem? Viņa bija Neleosa dzīvesbiedre un ciema burve; viņa mācēja uguns pelnos vai lapu čalā izlasīt dievu gribu un pieprata lāstus un burvestības. Neviens negribēja saķerties ar šamani pat Koronosa dzimtas karotāji ne.
- Tu esi tālu no mājām, jaunekli, viņa sacīja, atžņiebdama melnus, apdrupušus zobus.
- Tu tāpat, vecā, Telamons piesardzīgi atsaucās. Pienācis tuvāk, viņš saoda sastāvējušos mīzalu dvaku un ieraudzīja vecenes tunikas krokās rāpojam utis.
- Kur tad tu tā iesi? viņa apjautājās, padevīgi paklanīdamās.
Zēns nosarka. Viņi abi zināja, ka burves verdziskā izturēšanās ir tikai izlikšanās un veids, kā paņirgāties. Vecene zināja, ka Telamons no viņas baidās.
Sieviete sēcoši iesmējās un uzplāja pa priedes stumbru. Pārija atnāca paklausīties, kas sakāms orākulam. Bet tu, jauno saimniek, ej uz nepareizo pusi. Vadonis grib, lai tu esi Lapitosā.
Telamons sabozās. Tu nevari zināt, ko mans tēvs grib.
- A, bet Pārija daudz ko zina ari tad, ja viņai nesaka. Lapitosā briest kaut kas nelāgs. Testors grib, lai dēls ir tuvumā.
Telamons vilcinājās. Vai vajadzētu sekot Izi uz rietumiem vai ari jāgriežas atpakaļ mājup? Nolasi lapas, viņš lūdza burvei. Pasaki man, pa kuru ceļu iet.
Sieviete izvilka starp nokarenajām krūtīm paslēptu putna ādas maciņu. Izpurinājusi saujā gružus, viņa tos uzkaisīja kokam uz saknēm. Kauli, viņa iegrudzinādamās sacīja zēnam. Smalki samalti kauli lai barotu manu koku. Bagātie maksā, lai pajautātu pareģim, nabagie maksā, lai Pārija ieklausās kokā, bet abos runā tas pats dievs.
- Ja tu gribi samaksu, Telamons nepacietīgi sacīja,
- tev būs jāpagaida.
Burve paglūnēja uz viņu. Pārija ir pacietīga. Viņa zina, ka jaunais saimnieks samaksās.
Gluži kā no nekurienes sacēlās vējš, priede sāka šalkt, un burve piešķieba galvu, lai ieklausītos, vienlaikus ieurbdamās Telamonā ar savām mazajām, melnajām vaboles ačelēm. Zēnam gribējās novērsties, bet viņš nespēja. Sviedri tecēja starp lāpstiņām un koda vātīs uz muguras. Viņš juta, kā burve iztausta viņa gara tumšākos nostūrus.
Beidzot vecene ierunājās. Cilvēku ceļi ir savijušies kā saknes. Tāpat arī tava sirds, jauno saimniek. Tā saka mans koks.
- T-tā nav nekāda atbilde, Telamons izstomīja.
Vēl viens izpuvis smaids. Bet tas ir tiesa.
- Es neprasīju mīklu! zēns dusmīgi iesaucās.
Pārija iesmējās un atsāka barot savu koku.
Telamons soļoja šurpu turpu, ar nūju šķaidīdams dadžus. Viņam bij a j āatrod Izi un kalnu otrā pusē j āsatiekas ar Hīlasu bet tēvam viņu vajadzēja Lapitosā. Briest kaut kas nelāgs…
Viņš aizmeta nūju. Draugiem viņš bija vajadzīgs vairāk.
Telamons strupi pamāja burvei ar galvu, uzmeta plecā savu aizsaini un devās ceļā uz rietumiem, uz Jūru.
11
Jūrasputns sekoja laivai jau visu ritu un meta skatienus uz Hīlasu, it kā vaicājot: ko, tu vēl dzīvs? Zēns jau bija atmetis ar roku mēģinājumiem trāpīt putnam ar airi. Viņam nekad nelaimējās.
Viņš airējās uz ziemeļiem, bet Jūra vilka uz dienvidiem. Un zeme joprojām nebija redzama. Saule apsvilināja plecus un izraisīja pulsējošas galvassāpes. No sāls sūrstēja ievainotā roka. Zēns bija tik izslāpis, ka nespēja norīt siekalas, un izsalcis. Viņš ar ilgošanos atcerējās krastā pamesto maisu ar ēdienu.
Hīlass lūkojās uz apvārsni, meklējot kuģus, līdz sāka sāpēt acis, bet pagaidām neko neredzēja; viņš visu laiku domājās saskatām buras, bet beigās tās izrādījās tikai viļņi. Tomēr viņš zināja, ka Vārnas dzīsies viņam pakaļ. Tie nerimsies. Vārnas bija gluži kā Niknie cilvēku veidolā.
Kad slāpes kļuva neciešamas, zēns pasmēla saujā jūras ūdeni un iedzēra. No tā bija jāsāk rīstīties. Viņš pačurāja laivā un mēģināja dzert, bet garša bija tik nejauka, ka viņš šķidrumu izspļāva.
Pie stilba joprojām bija piesiets bronzas duncis, bet Hīlass nebija redzējis nevienu pašu zivi, tikai kaut kādus jocīgus, caurspīdīgus radījumus, kas peldēja ūdenī kā pulsējoši šķidrauti. Vienu viņš noķēra, bet tas dzēla ļaunāk par nātrēm, tāpēc viņš iemeta to atpakaļ.
Tad zēnam iešāvās prātā kāda doma. Vītola mizas saite ap stilbu gan bija izžuvusi un cieši savilkusies, bet viņam tomēr izdevās atraisīt mezglus un atbrīvot nazi. Nogriezis tunikas apakšmalu, Hīlass iemērca to Jūrā un aptina ap galvu. Mitrā drāna bija brīnišķīgi vēsa. Daudz labāk. Zēns apšļakstījās viscaur, izmērcējot visu tuniku. Kāpēc viņš par to neiedomājās jau agrāk?
Bronzas nazis saulē neganti zvīļoja, un zēns pirmo reizi pamanīja, ka tam uz spala ir iegravēta kāda zīme četrās daļās sadalīts aplis. Viņš prātoja, ko gan tas nozīmē.