Haizivs nicīgi novēcināja milzīgo asti un ieslīdēja zem laivas.
Hīlass nogaidīja.
Haizivs vairs nerādījās. Tā varēja būt jebkur.
Vējš pierima. Svelme kļuva smacējoša. Debesis bija nīgri dzeltenā krāsā un tur, kur tās saskārās ar Jūru, satumsa pelēkas.
Kaut kas atsitās pret laivu; vien tik stipri, lai to sašūpotu. Hīlass žņaudzīja nosvīdušajās plaukstās šķēpu.
Haizivs laiski novēcināja asti un aizpeldēja. Zēns redzēja, kā noviļņo nezvēra žaunas un pelēkā muguras spura pāršķeļ viļņus kā sirpis.
Biedējošā ātrumā spura pagriezās un atkal tuvojās laivai.
Stingri nostājies, Hīlass turēja gatavībā šķēpu.
Haizivs piepeldēja tuvāk. Hīlass atvēzēja šķēpu un dūra tai galvā. Haizivs noraustījās, gandrīz izraujot ieroci viņam no rokām. Zēns to atbrīvoja ar rāvienu, no kura gandrīz izvēlās ārā no laivas; viņa bruņurupuča čaulas galvassega aizlidoja pa gaisu. Haizivs papeldēja zem laivas un sagrāba čaulu zobos. Kratīdama lielo galvu šurpu turpu, plēsoņa saplosīja čaulu tik viegli, it kā tā būtu tāss skranda. Tad tā ienira, atstājot putās peldam lauskas.
Hīlasam aumaļām plūda sviedri; viņš nolaida šķēpu. Zēns vēl aizvien juta apbrīnojamo spēku, ar kādu haizivs bija norāvusies no šķēpa, bet ūdens nevienā vietā nekrāsojās sarkans. Viņš pat nebija to ievainojis līdz asinīm. Nekāds nazis pat bronzas duncis nespētu nogalināt tādu briesmoni.
Un haizivs atgriezīsies.
Saule slīdēja lejup pretī viļņiem, bet haizivs joprojām tikai meta lokus. Hīlass baidījās no tumsas iestāšanās.
Tad viņš tālu dienvidos ieraudzīja kaut ko, kas iededza viņā cerību: tur no Jūras rēgojās robots, melns apveids. Viņš pielika plaukstu pie acīm. Tas nebija kuģis. Tur bija zeme.
Zēns sāka airēt neveikli, jo pie viena aira joprojām bija piestiprināts nazis. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka pelēkā spura seko. No tās aizbēgt viņš nespēs, bet, ja turpinātu airēt, kamēr tiks līdz sauszemei…
Vējš pieņēmās spēkā, dzenot laivu uz priekšu. Jūra viņam palīdzēja, nesot uz zemes pusi.
Haizivs peldēja vienā ātrumā ar laivu, dažreiz atpaliekot, dažreiz piepeldot tuvāk, bet uzbrukt neuzbruka, gandrīz Hīlass nemierpilni nodomāja it kā kaut ko gaidītu.
Viņš pamanīja, ka viļņi kļūst lielāki un tiem parādās baltas putu cepures. Laiva šūpojās stiprāk, un pār malām iekšā šļakstījās ūdens. Pastāvīgi nācās mest nost airus un ar saujām smelt ārā ūdeni.
Zēnu pārņēma saltas bailes; viņš atskārta, ko haizivs gaida. Ziemeļos debesis tumsa gluži melnas. Haizivij nebija nekādas vajadzības uzbrukt laivai. Brieda negaiss. Mazā laiviņa tam nebūs nekāda pretiniece. Vētra iemetīs Hīlasu Jūrā.
Vējš ātri pieņēmās spēkā. Drīz vien tas neredzamiem nagiem plosīja zēna tuniku un meta sejā matus. Laiva svaidījās kā saniknots bullis. Hīlass visiem spēkiem pūlējās palikt laivā un vienlaikus noturēt airus.
Zēnam iešāvās prātā, ka to viņš nevarēs. Ja atstās nazi, piesietu pie aira, tas noteikti pazudīs aiz borta; bet, ja to atraisīs, tad samazinās savas izredzes atgaiņāt haizivi. Nazis bija jāpatur. Turklāt kāds vētrā labums no šķēpa?
Stingri atspiedies ar kājām pret laivas sāniem, zēns nopūlējās, lai atraisītu mezglus, tad drudžaini piesēja vienu auklas galu pie naža spala un otru sev pie plaukstas locītavas. Tikko viņš bija to pabeidzis, Jūra
pacēla laivas priekšgalu ārā no ūdens un trieca atkal lejā ar varenu dārdu un sitienu, no kura airi aizlidoja pa gaisu. Hīlass izmisīgi turējās.
Apdullinošs pērkona dārds padebeši pavērās, un sāka gāzt lietus. Hīlass vienā mirklī bija caurcaurēm slapjš. Debesu tēvs cīnījās ar Zemes Drebinātāju, un Hīlass bija iestrēdzis pa vidu. Viļņi koku augstumā tvarstīja mākoņus, vējš, niknumā gaudodams, plosīja Jūru, plēšot lielus, kodīgus šļakatu palagus un metot tos debesīs.
Jūra atkal izmeta laivu no ūdens un trieca atpakaļ, bet šoreiz debesis vairs nebija redzamas. Hīlass atradās tumsā viņš bija iekšā vilnī, kas bija tik liels kā kalns. Tas neatlaidīgi stūma laivu uz virsotni, paturēja tur; Hīlass lūkojās bezdibenī… tad laivu meta lejā un viņš krita arvien ātrāk un ātrāk, traucoties pretī melnai ūdens sienai…
Laiva ietriecās sienā un sašķīda kā olas čaumala.
13
Bezvējš. Nekādu viļņu. Hīlass peldēja zem zvaigznēm klusā, melnā, elpojošā Jūrā.
Bija auksti. Zēns atradās ūdenī jau tik ilgi, ka āda bija sačervelējusies un lobījās. Viņš īsti nespēja noticēt, ka vēl aizvien ir dzīvs.
Viņu bija izglābis nazis. Vētrā tā saite bija aptinusies ap vienu no sadragātās laivas dēļiem, un, tā kā otrs gals bija piesiets pie zēna plaukstas locītavas, dēlis viņu noturēja virs ūdens. Dēlis bija tikai tik garš, lai uz tā apgultos, un dažreiz Hīlass tā arī darīja, vienlaikus airēdamies ar rokām, kājām un dunci; bet viņš necieta, ka nevar redzēt neko sev aiz muguras, tāpēc zēns atkal cēlās sēdus bet tad kājas šķita šausminoši neaizsargātas, tāpēc viņš atkal gūlās uz vēdera.
Gan vienā, gan otrā pozā viņš airējās jau veselu mūžību, tomēr pie apvāršņa redzamā zeme nemaz nešķita tuvāk.
Bronzas nazis zvīļoja dilstošā mēness gaismā. Tas bija Hīlasam gluži kā ceļabiedrs, taču nespēja viņu pasargāt. Kopš vētras viņš haizivi gan nebija redzējis, bet zināja, ka tā turpat vien ir.
Zēns bija pārguris, bet neuzdrošinājās pārstāt irties, jo tad viņš aizmigtu un viņu sagrābtu haizivs…
Kaut kas pieskārās kājai. Hīlass spēji atmodās. Ūdens visapkārt čumēja un mudžēja no zivīm: kā zvaigžņu šautras tās iznira pie virsmas, lai barotos, un lielākās medīja mazākās.
Zēns atsāka airēties, un zivis turējās viņam blakus. Tad tās nozuda tikpat ātri kā uzradušās.
Hīlass mitējās irties. Kāda jēga? Viņš nemūžam nesasniegs zemi. Viņš, tāpat kā tās zivis, bija domāts tam, lai viņu apēstu.
Mirstošais keftietis bija sacījis, ka Jūra sniegšot atbildes, bet tagad Hīlass zināja, ka tas nebija tiesa. Jūra ar viņu spēlējās tāpat, kā lūsis rotaļājas ar peli.
Sacēlās vējiņš un kaut ko žūžoja viņam ausī. Piepeši zēns atminējās keftietim doto solījumu. Viņš bija apsolījis, ka atdos tā matus Jūrai, lai atbrīvotu viņa garu.
Mati apbrīnojamā kārtā vēl bija turpat, izmirkušā mezglā piesieti pie jostas. Zēns gurdi tos atraisīja un aizmeta prom viļņos. Ņem viņa garu, Hīlass neskaidri nomurmināja. Ļauj viņam dusēt mierā.
Klusums.
Kāda viņa būtības daļa bija cerējusi, ka Jūra dos kādu zīmi, lai parādītu, ka ir Hīlasu sadzirdējusi; varbūt Spuru ļaudis, lai kas viņi tādi būtu, atnāks pakaļ mirušā garam, kā keftietis bija teicis. Bet matu cirta skumīgi šūpojās ūdenī, un nakts vējš ar gurdu nopūtu pierima.
Hīlass nogūlās uz vēdera un aizvēra acis. Viņš nespēja turpināt. Tas bija par grūtu. Viņš nomirs šeit viens un tumsā.
Kaut tas būtu nesāpīgi, viņš lūdzās. Ļauj man ieslīdēt Jūras skavās un nekad nepamosties.
Domās viņš sāka atvadīties. Ardievu, Telamon. Piedod, ka nevarēju ar tevi satikties, kā bijām plānojuši, man būtu
bijis daudz, ko tev pastāstīt. Ardievu, kazas. Tās, kuras nogalināja Vārnas, piedodiet, ka nevarēju jūs izglābt. Tās, kuras aizbēga, palieciet savvaļā, neļaujiet Neleosam jūs notvert.