Rotaļa kļuva nevaldāmāka, un Hīlass no jauna sajuta nemieru. Spalgajos saucienos un nemainīgajos smaidos bija kaut kas nežēlīgs. Zēns saņēma drosmi un mēģināja izlauzties no loka, airējot savu dēli uz priekšu. Reakcija bija briesmīga. Delfīni savilka loku ciešāk un sāka sist pa viļņiem ar savām astēm bum, bum, bum tik skaļi, ka likās kāds ar āmuru dauza Hīlasam sirdī. Kāpēc tie dusmojās? Ko tie gribēja?
Pēc nebeidzami ilga laika sitieni ar astēm mitējās, tomēr delfīni joprojām riņķoja turpat un nu sāka šņakstināt žokļus un nirt tik tuvu, ka zēnam bija jāsavelk kājas uz augšu. Delfīni bija izglābuši viņu no haizivs, bet nelaida prom.
Zēnam, vērojot dzīvniekus, sāka reibt galva. Viņš apgūlās uz dēļa, pievilcis kājas sev klāt. Delfīni ne mirkli nepalēnināja gaitu, ne mirkli nerimās kustēties…
* * *
Hīlass atmodās, kad apkārt bija jaušams pelēks gaismas svīdums pirms ausmas. Delfīni bija prom.
Hīlasam to pietrūka. Dzīvnieki bija viņu nobiedējuši, taču bez tiem zēns jutās šausminoši vientuļš.
Zeme šķita mazliet tuvāk, nu jau varēja saskatīt klintis un baltas bangas bet joprojām palika bezcerīgi neaizsniedzama. Hīlasam nemūžam nepietiks spēka aizairēties tik tālu.
Piepeši lejā parādījās gaišzaļš apveids; tas uzšāvās gaisā un ar varenu šļakstu atkrita atpakaļ viļņos uz vēdera. Delfīns pabāza rētaino degunu virs ūdens un paskatījās uz zēnu.
Hīlass vēl nekad mūžā nebija tā priecājies ieraudzīt kādu radību. Viņš čerkstošā balsī sveicināja.
Delfīns spalgi nosvilpās un iegrima ūdenī, pazūdot skatienam.
-Atgriezies! Lūdzu! Neaizej!
Dzīvnieks uznira otrā dēļa pusē, tad atkal ienira, parādoties virs ūdens pārsteidzoši tālu un peldot augšup un lejup. Mugura tam bija tumši pelēka, bet uz vēdera krāsa pārgāja pelēcīgi baltā; rētas uz deguna bija trīs bālas līnijas, kas izskatījās tā, it kā tās būtu atstājuši zobi. Kāpēc delfīns bija atgriezies? Kur palikuši pārējie?
Pēkšņi delfīns nolieca galvu un metās virsū dēlim, iebadot tam ar degunu tik stipri, ka Hīlass ar galvu pa priekšu ielidoja tā zilzaļajā pasaulē.
Zēns vēlās lejup, un ūdens atdzīvojās savādos svilpienos un ātros, spalgos klikšķos. No zilgmes iznira delfīns, dvešot pa elpojamo atveri sudrabainus burbuļus. Tas peldēja apbrīnojami ātri, lai arī tik tikko kustināja
asti uz augšu un uz leju, un, strauji peldot tuvāk, klikšķināja arvien ātrāk un skaļāk. Hīlass pārbīlī spārdījās, mēģinot iznirt, bet delfins neļāva viņam aizbēgt. Tas neticami veikli riņķoja apkārt, klikšķinot tik skaļi, ka skaņas saplūda spalgās, dūcošās gaudās, no kurām Hīlasam skrēja tirpas. Viņš atvēzējās ar kāju un iespēra pa delfīna stingro sānu. Delfins nozuda. Hīlass iznira, tverdams gaisu.
Turpat rokas stiepiena attālumā delfīns māja zēnam ar galvu un izdvesa žēlas skaņas, kas ļoti izklausījās pēc smiekliem.
Hīlass galīgi satricināts aizpeldēja pie dēļa un uzrausās atpakaļ. Kāpēc tu tā darīji? viņš uzkliedza. Es neko sliktu neizdarīju!
Delfins atkal iesmējās.
- Es neko sliktu neizdarīju!
Delfins iesvilpās. Skaņa dīvainā kārtā nāca nevis no mutes, bet no elpojamās atveres. Kā lai saprot radījumu, kas nerunā ar muti?
Delfins ienira un atkal metās Hīlasam virsū.
Zēns ar nazi plakaniski iesita tam pa degunu.
Dzīvnieks pagriezās un iepļaukāja viņu ar asti tā, ka zēns atkal aizlidoja pa gaisu.
Viņš sprauslādams iznira.
Delfins māja un šņakstināja zobus.
Hīlass sadusmots un nobijies aizpeldēja atpakaļ pie dēļa. Tas nav smieklīgi!
Delfins tikai turpināja smaidīt savu kaitinošo, nemainīgo smaidu.
Tas bija smaidījis arī haizivij. Visi delfīni tai smaidīja. Patiesībā viņi nekad nebeidza smaidīt.
Hīlasam iešāvās prātā, ka varbūt tas nemaz nav nekāds smaids. Varbūt tas nemaz nebija atkarīgs no paša dzīvnieka tam vienkārši bija tā veidota mute.
Un tie smiekli… Varbūt tie nebija smiekli. Varbūt delfins bija dusmīgs.
Lai paraudzītu, vai tā ir, zēns atdarināja delfīnu. Viņš ar plaukstu plakaniski uzsita pa ūdeni, iespiedzās un noklabināja zobus.
Delfins papeldēja garām, izskatīdamies iztrūcināts, un uzsita ar asti pa Jūru.
Hīlass pirmo reizi paskatījās, pa īstam paskatījās uz dzīvnieku. Tam bija tumšbrūnas, gudras acis, un, kaut arī zēns nevarēja būt par to pārliecināts, viņam šķita, ka delfins izskatās izbrīnīts.
- Piedod, viņš atvainojās.
Delfins tikai peldēja augšup lejup.
- Piedod, ka tev iesitu. Bet tu mani nobiedēji. Ko tu gribi?
Delfins piepeldēja tuvāk. Hīlasam piepeši iegribējās pasniegties un pieskarties tā degunam, bet viņš to neuzdrošinājās. Dzīvnieka mute bija vaļā; zēns redzēja platu, sārtu mēli ar dīvaini krokotām malām un baltus konusveida zobus, kas izskatījās tik asi, ka varētu nokost viņam roku vienā cirtienā.
- Ko tu gribi? viņš jautāja vēlreiz.
Delfins ienira viļņos un nozuda.
15
Nekas neveicās, kā iecerēts. Bars bija devies medībās, bet delfins nebija peldējis tiem līdzi, jo bija jāpalīdz zēnam tikai zēns neļāva sev palīdzēt. Kāpēc?
Delfins redzēja viņu Malā tur viņš peldēja uz savas koka skaidiņas un turēja spurā to briesmīgo nūju. Delfīnam bija bail no tās; viņš saklausīja, ka tā ir vēl asāka par koraļļiem. Bet bija žēl zēna.
Viņš, tāpat kā visi pārējie cilvēki, nebija radīts Jūrai. Zēna ķermenis bija plakans kā plekstei, un uz galvas auga jūraszāles. Astes vietā viņam bija tādas kājeles kā krabim, bet to bija tikai divas, un atšķirībā no krabja kājām šīs bija mīkstas, un tās būtu pavisam viegli nokost. Peldspuras bija vēl nejēdzīgākas, jo galos sadalījās kaut kādos kustīgos tausteklīšos, tāpēc galīgi nederēja peldēšanai, toties bija īsti gardi kumosiņi haizivīm.
Iedomājoties par haizivi, delfīns sajuta pārskrienam tirpas. Viņi ar baru bija to aizdzinuši līdz Melndzelmei un sabadījuši tik pamatīgi, ka tā vairs neatgriezīsies; bet Jūrā bija vēl citas haizivis, un zēns bija viegls medījums.
Diemžēl delfins nekādi nespēja likt zēnam saprast, ka negrib nodarīt neko ļaunu. Viņš mēģināja, bet zēns tikai sadusmojās un iebelza delfīnam pa degunu; no tā saniknojās arī delfīns, un tad abi slānīja viļņus un izbrēca visādus apvainojumus.
Delfins aizkaitinājumā pameta Malu, iepeldēja dziļāk, Zildzelmē, un pārmeklēja samudžināto ūdeni, lūkojoties pēc haizivīm. Nekā. Labi.
Kad viņš atgriezās Malā, zēns nekustējās.
Sākumā delfins domāja, ka viņš ir miris. Tad pamanīja, ka tam noraustās kāja, un aptvēra, ka zēns dara to jocīgo lietu, ko cilvēki mēdz darīt, kad viņi vienkārši apstājas. Tas bija biedējoši, bet delfins bija noskaidrojis, ka tā viņi guļ.
Delfins iznira, un zēns iztrūcies pamodās, kaut ko iesaukdamies savā dīvainajā, neizteiksmīgajā cilvēka valodā. Delfins juta ūdenī uzsprakstam zēna šausmas. Dzirdēja, kā izbailēs trīs mazā, vārgā cilvēka sirsniņa.
Nekas neveicās, kā iecerēts. Delfins nezināja, kā piespiest zēnu no viņa nebaidīties; un viņš baidījās no tā, kas varētu notikt ar to nūju.
Hīlasam pietrūka delfīna. Kāpēc tas atkal pazuda? Ko viņš darīja nepareizi?
Zēns bija vārgs no izsalkuma un slāpēm un tik noguris, ka tikko spēja noturēties uz dēļa, kur nu vēl airēties. Lūpas bija sasprēgājušas, miesa uzburbusi un bāla no ilgas mirkšanas ūdeni. No ievainojuma rokā bija nolobījusies krevele, un nu roka sūrstēja un smeldza. Kļuva arvien grūtāk palikt nomodā.