lai izrautos laukā. Ja tas viņu atradīs, ja ieslīdēs viņam rīklē…
- Tas bija pēdējais no viņiem, pirmais vīrs sacīja.
- Kas notika ar skuķi?
Hīlasam sažņaudzās iekšas.
- Meitene nav svarīga, vai ne? kāds cits jautāja.
- Viņa ir tikai…
- Un tas otrs puika? Tas, kurš aizmuka?
- Es viņam trāpīju. Tālu viņš netiks…
- Tādā gadījumā šis nav pēdējais no viņiem, vadonis salti pārtrauca. Kamēr vien tas otrs zeņķis vēl ir dzīvs.
- Nūjā, otrs vīrietis piekrita. Viņš izklausījās nobijies.
Oļi noskraukstēja, un karotāji sāka soļot prom pa taku. Hīlass domās mudināja viņus doties tālāk.
Takas līkumā, kur tā izvirzījās virs pārkares, vadonis apstājās. Viņš atbalstīja kāju uz klints un pieliecās paskatīties vēlreiz.
Vīrs, ko Hīlass ieraudzīja, izskatījās nevis pēc cilvēka, bet gan pēc briesmoņa, kas veidots no tumsas un bronzas. Spēcīgos lielus sargāja bronzas bruņas, un īsos melnos karavīra jēlādas svārkus klāja bronzas plāksnītes. Krūtis sedza vienā gabalā kalta bronzas plāts, un tai pāri slējās biedējoši plati plecusargi. Sejas svešajam nebija starp augstu bronzas kaklasargu, kas aizsedza degunu un muti, un melni krāsotu mežakuiļa ilkņu plāksnīšu ķiveri ar bronzas vaigusargiem un melnu zirga astru rotājumiem augšpusē redzēja vien šauru spraudziņu acīm. Tikai mati liecināja, ka kareivis tomēr ir cilvēks. Tie nokarājās viņam pār pleciem, sapīti čūskām līdzīgās karotāju pīnēs, no kurām ikviena bija tik resna, ka spētu atvairīt asmeni.
Hīlass zināja, ka vadonis varētu sajust viņa skatienu, tomēr nespēja novērsties. Zēna skatiens palika kā piekalts spraugai bruņotajā galvā, apzinoties, ka neredzamās acis pēta nogāzes, meklējot viņu.
Mirkli galva pagriezās izpētīt upes augšteci.
Dari kaut ko, Hīlass sev sacīja. Novērs viņa uzmanību. Ja vadonis paskatīsies atpakaļ un tevi ieraudzīs…
Stabili nostājies uz klintsradzes, Hīlass klusītēm atlaida vienu roku no atvases un pasniedzās pie ērkšķainā krūma, kurā karājās Skīrosa līķis. Viņš pagrūda. Mironis notrīsēja, it kā tam nepatiktu pieskārieni.
Bruņotā galva griezās atpakaļ.
Izstiepies, cik vien tālu varēdams, Hīlass vēlreiz pagrūda. Skīross nokrita un velteniski, atsizdamies pret akmeņiem, nozuda lejāk aizā.
- Paskat, viens no kareivjiem pasmējās, šis mūk prom!
Pārējiem pāršalca smiekli; vadonis neizdvesa ne skaņas. Bruņotā galva noskatījās, kā zēna mirstīgās atliekas atsitas pret aizas dibenu, un tad nozuda.
Hīlasam acīs lija sviedri; viņš mirkšķināja plakstus un klausījās, kā soļi attālinās prom pa taku.
Atvase zem viņa svara sāka padoties. Viņš tvēra koka sakni.
Neizdevās.
2
Hīlass, pa pusei slīdot, pa pusei krītot, novēlās līdz pašai upei. Viņu apbēra oļu krusa taču bultas nesekoja.
Zēns piezemējās ar seju irbuleņu krūmā, bet piespieda sevi palikt nekustīgi, zinot, ka mednieki ātrāk par visu citu pamana kustību. Šķita, ka miesa ir sadauzīta un saskrāpēta, bet kauli gan laikam nebija lauzti, un arī amulets vēl bija turpat kaklā.
Ausīs spindzēja mušas, un muguru svilināja saule. Beidzot Hīlass pacēla galvu un nopētīja aizu. Melnie kareivji bija nozuduši.
Toties Skīross gan bija apstājies mazu gabaliņu augstāk nogāzē. Vismaz lielākā daļa. Iekšas bija izstaipījušās uz klintīm kā tāds izžauts zvejas tīkls. Apkārt jau lidinājās maitasputni, bet mirušā galva bija pagriezta, it kā viņš mēģinātu paskatīties.
Skīrosa rēgam vajadzēs palīdzību, lai būtu vieglāk aiziet, taču Hīlass nedrīkstēja riskēt viņu aprakt vai veikt vajadzīgos rituālus. Piedod, Skīros, viņš nomurmināja. Izdzīvošanas likumi. Nepalīdzi tam, kas nevar palīdzēt tev.
Pār upi līka vītoli un kastaņas; bija atvieglojums atrasties koku ēnā. Hīlass klupšus ieklupa seklumā, nokrita ceļos un padzērās. Viņš apslacījās, iesprauslādamies, kad saltās lāses skāra sakarsušo, saskrāpēto ādu. Ūdens ņirbā
zēns pamanīja savu atspulgu. Šauras acis, sasprindzinājumā savilkta mute; garie mati nokārās lejup.
Ūdens nomierināja, un Hīlass pirmo reizi pēc uzbrukuma spēja skaidri domāt. Bija vajadzīgs ēdamais, drēbes un nazis. Vispirms jātiek līdz ciemam. Izi noteikti zināja, ka tur ir visdrošāk, un nu jau viņa būs klāt. Viņa noteikti tur būs, zēns sev izmisīgi iegalvoja.
Aizu pieskandēja maitasputnu ķērcieni; Skīross bija nozudis zem snaicīgu kaklu un pieputējušu spārnu mudžekļa. Lai mirušā rēgs viņam nesekotu, Hīlass steigšus salasīja savvaļas ķiploka lapas un izkaisīja tās aiz sevis; rēgi barojas no ēdiena smaržas, un, jo tā smirdīgāka, jo labāk. Tad Hīlass skriešus metās prom pa aizu, sekojot upes straumei.
Viņš juta, ka koki un klintis vēro. Vai tie viņu nodos? Viņš bija uzaudzis šajos kalnos. Pazina visas slepenās takas un šejienes savvaļas radību paražas: katra vanaga saucienu, katra lauvas rēcienu. Viņš zināja, kur atrodas izdegušās ieplakas, no kurām jāvairās Nikno dēļ. Bet tagad viss bija mainījies.
Šis nav pēdējais tā sacīja tas kareivis. Viņš zināja, ka Hīlass vēl ir dzīvs. Bet kas jāsaprot ar “viņiem”?
Hīlass izbīlī attapās, ka Skīross nebija tikai kazu gans. Viņš bija ārpusnieks.
Arī Hīlass bija ārpusnieks. Tāpat Izi. Abi bija piedzimuši ārpus ciema; tā vecākais Neleoss viņus vēl maziņus bija atradis Kalnā un pielicis pie darba. Vasarās bērni ganīja ciema vecākā kazas kalnu virsotnēs, bet ziemā aprūpēja tās lejā, aizā.
Bet kāpēc melnie karotāji vajā ārpusniekus? Tas bija gluži nesaprotami. Ārpusnieki visiem ir vienaldzīgi viņi ir pēdējās pabiras.
Saule tuvojās rietam, un ēnas līda augstāk pa aizas malām. Kaut kur tālumā rēja suns. Rejas izklausījās raižpilnas. Hīlass vēlējās, kaut dzīvnieks rimtos.
Zēns pienāca pie neliela, triskājaina, zem koka iekārtota upurgalda Kalna dievam. Galdiņam bija pārklāta appelējusi zaķāda; Hīlass paķēra ādu un apsēja to ap gurniem. Kāda ķirzaka viņu uzlūkoja saltām acīm, un viņš nomurmināja atvainošanos ja nu tas gadījumā būtu maskējies gars.
Bija patīkami nebūt kailam, bet no izsalkuma gan reiba galva. Vīģēm vēl bija par agru, bet skrienot izdevās salasīt dažas peļu apskrubinātas zemenes. Zēns pamanīja ērkšķu krūmu, kur savu ēdamo bija nobēdzinājusi čakste: uz ērkšķiem bija uzdurti trīs circeņi un zvirbulis. Žigli atvainojies čakstei, zēns aprija visu krājumu, izspļaudams spalvas un circeņu čaulas gabaliņus.
Ceļā sāka parādīties olīvkoki un nogāzēs izcirsti līdzenas zemes gabaliņi. Mieži bija nobrieduši pļaujai, bet tuvumā nevienu nemanīja. Visi noteikti bija aizbēguši uz ciemu ja vien melnie karotāji to nebija nodedzinājuši.
Zēnam par atvieglojumu, ciems vēl atradās turpat, kaut arī tajā valdīja nelādzīgs klusums. Nededzināto ķieģeļu būdas aiz ērkšķainu krūmu dzīvžoga spiedās kopā kā izbiedētu aitu bars. Hīlass saoda pavardu dūmu smārdu, taču balsis nedzirdēja. Ārpusē vajadzētu manīt ēzeļus un dubļos urķējošās cūkas. Nekā. Un garu vārti bija ciet.
Vārti bija apmesti ar sarkanu okeru, un no šķērskokam piesietajiem savvaļas buļļa ragiem lejup lūkojās Sencis. Tas bija iemiesojies žagatā, bet neapšaubāmi piederēja Senču pulkam kaut ari ne Hīlasa Senču.
Zēns izkaisīja zemē pa ceļam nozagtos miežus, bet Sencis par viņa ziedojumu nelikās ne zinis. Tas saprata, ka zēnam te nav vietas. Garu vārti bija paredzēti ciema aizsardzībai un ārpusnieku noturēšanai ārā.