- Bet, ja tu būtu mani izsekojis un redzējis, kur es atradu ūdeni, viņa atcirta, tad tev manis vairs nevajadzētu un tad tu mani te pamestu nomirt badā!
Hīlasu māca kārdinājums atcirst, ka viņš jebkurā laikā, kad vien iegribētos, varētu atrast, kur viņa tiek pie ūdens, sadzenot viņai pēdas, bet negribējās, lai viņa kļūtu vēl piesardzīgāka. Ja tu vēl mēģināsi izstrādāt šitādus jokus, viņš draudēja, mans delfīns tevi apēdīs.
- Delfīni neēd cilvēkus.
- Kā tu zini, ka manējais neēd?
Tas viņu apklusināja.
Beigu beigās viss, ko viņi tajā dienā sadabūja, bija virve, vēja zutnis un buraudekla gabals, ko viņi izklāja uz oļiem izžūt.
Nometnē Hīlass uztaisīja lingu un ar veiksmīgu metienu nomedīja kādu jūrasputnu. To viņš izcepa oglēs un visu apēda.
Meitene apskaitās. Tas nav godīgi!
- Ir gan. Pirmais izdzīvošanas likums: palīdzi tikai tiem, kas palīdz tev. Bet tu nepalīdzēji.
- Ko tad tas nozīmē? Es atradu vraku un ūdeni!
Zēns paraustīja plecus. Tos es būtu atradis tik un tā.
Viņa pārskaitusies aizslāja. Pēc brīža atgriezās ar trim
svārkos saņemtiem ūdensežiem. Tos viņa apēda jēlus, izbakstot glumās iekšas ar kociņu.
Tas Hīlasā radīja aizdomas. Kā tas var būt, ka tu nezini, kas ir cilpa, bet zini par ūdensežiem?
- Esmu redzējusi, kā vergi tos virtuvē gatavo, viņa attrauca. Un tos sauc par jūrasežiem.
- Kas ir virtuve?
Meitene palūkojās uz viņu.
Pēc brīža viņa jautāja: Kas ir ezis?
- Eži ir tik lieli kā mežakuiļi, Hīlass meloja. Viņiem ir milzīgi ilkņi, un viņi uzglūn no krūmiem un naktī izlec laukā.
Meitene izbijusies pameta skatienu aiz muguras. Tā viņai ari vajag par to, ka pazaudēja dēli.
Hīlass neļāva viņai līst savā būdā, tāpēc meitenei bija jābūvē pašai savs miteklis. Tas bija bezcerīgi, un, tā kā viņa nebija iedomājusies savākt sausas jūraszāles gulēšanai, nācās gulēt uz akmeņiem. Zēnam gandrīz sametās
meitenes žēl. Tad Hīlass sev atgādināja, ka viņējie ir uz vienu roku ar Vārnām.
Pār plecu viņš saskatīja meiteni sarāvušos zem viņas nožēlojamās žagaru kaudzes otrā pusē ugunskuram. Viņa bija nomodā. Droši vien modri vēroja, vai nenāks kāds ezis.
Nakts sabiezēja, un Hīlass gulēja, klausīdamies viļņu čukstoņā uz oļiem. Viņam pietrūka Izi. Viņam pietrūka māšeles pļāpu un nebeidzamo jautājumu. Ar Izi ir tā, Telamons reiz bija teicis, ka viņa vienmēr taisa kaut kādu troksni. Viņa vai nu runā, vai dzied, vai dungo, vai ari vienkārši mētājas ar akmentiņiem. Man šķiet, ka viņai pa īstam sāpētu, ja būtu jāklusē.
Hīlass neomulīgi grozījās savā jūraszāļu guļvietā. Zēnam viņu abu pietrūka. Šķita, ka aizritējuši jau vairāki mēneši, kopš viņš tos pēdējo reizi redzēja. Bija biedējoši iedomāties, ka ir pagājušas tikai dažas dienas.
Slīgstot miegā, zēns dzirdēja līcī klusi šņākuļojam Garu. Pirmīt delfins viņam centās kaut ko pateikt. Vai viņš bija atgriezies, lai mēģinātu vēlreiz? Hīlass bija pārāk noguris, lai to noskaidrotu.
Rīt, viņš sev sacīja. Rīt viņš būs turpat.
Delfins sāka patiesi uztraukties. Viņa bars bija pazudis. Tā vēl nekad agrāk nebija gadījies.
Sākumā, kamēr viņš palīdzēja zēnam, viss bija kārtībā. Delfins dzirdēja tos sasaucamies, medījot kefaļu baru; tad tie bija devušies norīvēt vēderus vienā no salas smilšainajiem līčiem. Pēc tam viņš bija pārāk tālu, lai tos sadzirdētu, taču neuztraucās. Dzīvnieks zināja, ka varēs tos atrast, kad vien gribēs.
Bet šoreiz ne.
Atgriezies viņš uzreiz pārmeklēja Zildzelmi, bet neko tur neatrada tikai mazliet kefaļu palieku. Viņš apmeta loku salai. Pārmeklēja Melndzelmi, uztraukti klikšķinādams, mēģinot kaut kur samanīt pazīstamos, mīļos apveidus.
Nekā. Vienā spuras vēzienā visi bija prom, pametot viņu vienu.
Izbāzis degunu virs Malas, viņš izsvilpa savējo vārdus Augšā. Šoreiz viņš uztvēra tikko dzirdamu atbildi. Balsis izklausījās savādi slāpētas it kā tās skanētu caur zemi. Kā tas varēja būt? Viņš dzirdēja, ka pārējie ir tepat netālu, taču nespēja tos atrast. Ko tas nozīmēja?
Zēns varētu palīdzēt. Kaut ari cilvēks, viņš bija gudrs, daudz gudrāks, nekā delfīns sākumā domāja. Viņš mazliet prata peldēt un pat uz dažiem klikšķiem aizturēt elpu, un, kaut arī nemācēja saprasties ātri plūstošajā delfīnu valodā, viņa runā bija kaut kāds raupjš siltums un viņš runāja ļoti izjusti, tāpēc parasti delfīns varēja saprast, ko puika domā. Delfīns jutās drošs: ja zēns zinātu, ka bars ir pazudis, viņš palīdzētu tos atrast.
Diemžēl viņš neklausījās. Kopš bija uzradusies tā meitene, viņš bija pārāk aizņemts strīdoties.
Delfīns īsti nezināja, ko lai domā par meiteni. Vienreiz viņa, būdama viena mazajā līcī, bija ar savām tievajām krabja kājām iebridusi ūdenī, it kā gribētu sadraudzēties. Delfīns bija piepeldējis tuvāk un viegli piebikstījis, bet viņa bija apkritusi un sākusi šļakstīties, un tvērusi pēc gaisa, tāpēc viņš nepatikā aizpeldēja atkal prom. Kārtējais cilvēks, kas neprot peldēt.
Uz zemes valdīja tumsa un klusums. Abi cilvēki gulēja tajā nekustīgajā nāves miegā, kas delfīnu tā satrauca. Viņam nepatika, ja zēns pārstāja kustēties. Delfīns nekad nemitējās kustēties. Viņš nespēja iztēloties, kā tas būtu. Bija bail pat iedomāties par to.
Dzīvnieks nepacietīgi peldēja augšup un lejup. Cilvēki modīsies tikai tad, kad kļūs gaišs. Ko tikmēr iesākt? Delfīns jutās pārāk noraizējies, lai medītu. Turklāt bija jāpaliek Malas tuvumā, kur viņš pēdējo reizi bija sadzirdējis baru.
Būt vientuļam bija sāpīgi. Delfīnam pietrūka mātes maigo nopūtu un viņas skaistā, slaidā ķermeņa skaņas, tam traucoties Zildzelmē. Viņam pietrūka pat mazās māsas un tās smieklīgo mēģinājumu spēlēt jūraszāļu ķeršanu.
Augšā vēl bija tumšs, kad delfīns izlēma. Viņam bija jāatrod savs bars, bet viens viņš to nevarēja. Viņam bija apnicis, ka viņu ignorē. Bija jāpiespiež zēns uzklausīt.
Un, lai to panāktu, viņam bija jādodas turp, kur vēl nebija bijis neviens delfīns.
Hīlass iztrūkās no kaitinoša sapņa, kurā ķertā keftiešu meitene bija nozagusi viņa nazi.
Saule vēl nebija uzlēkusi, un debesis tik tikko kļuva pelēkas. Nazis bija turpat pie sāna, bet ūdens maiss bija pazudis. Meitenes nebija viņas būdā, un arī krastā viņa nebija saskatāma. Droši vien aizlavījusies piepildīt maisu, kamēr viņš gulēja. Vai ari iekritusi Jūrā un noslīkusi; tas būtu slikti, jo viņam skuķis bija vajadzīgs, lai palīdzētu uzbūvēt plostu.
Domādams par to, viņš pamanīja meiteni iznirstam no ērkšķu krūmiem zemesraga pakājē.
- Labi, ka tas nu ir noskaidrojies, viņš sausi sacīja.
- Tagad es zinu, kur tu dabū ūdeni. Kas tur ir avots?
Meitene, šķiet, viņu nedzirdēja. Viņa bija aizelsusies un bāla, un apdegums uz vaiga izskatījās kā koši sarkans sirpis.
- Es atradu tavu delfīnu, viņa izdvesa. Ir ļauni.
19
Delfins tikai gribēja piespiest cilvēkus sevi uzklausīt. Viņš bija domājis: ja izdotos tikt uz zemes, viņiem būs vien jāpievērš uzmanība un tad abi palīdzēs atrast baru. Bet Jūra sadusmojās par to, ka delfins mēģina to pamest. Tā grūda viņu tālāk un tālāk ārā no līča, un nu viņš bija iestrēdzis.
Bridi viļņi vēl atvēsināja asti, bet tad tie bēgumā apslka un atstāja viņu, izmestu smiltis. Delfins locījās un ķepurojās, bet atpakaļ netika. Viņš nobijās. Viļņu šalkas bija dzirdamas, taču neaizsniedzamas.