Augšā viņš savā mūžā bija bijis vien uz dažiem klikšķiem, lēcienā, un tad allaž, šļakatām šķīstot, iekritis atpakaļ vēsajos, zilajos viļņos. Bet nu viņš bija iesprostots šajās briesmīgajā vietā, kur viss bija ass un brūns, un sauss, un karsts.
Delfīnam nekad mūžā nebija bijis karsti. Āda šķita nostiepta, un spuras sāpēja. Elpošanas atverē visu laiku bira smiltis, un viņš pats sev likās tik drausmīgi smags, ka tik tikko pietika spēka izklepot tās laukā. Vēl ļaunāk bija tas, ka skaistā, zaļā saule, kas izgaismo Jūru, lai palīdzētu delfīniem medīt, tā pati saule tagad glūnēja debesīs žilbinoši balta.
Gaisma bija tik spilgta, ka delfins nespēja atvērt acis, tāpēc viņš pamēģināja klikšķināt, lai paklausītos
apveidos sev apkārt. Nekas neatsaucās. Šķiet, ka Augšā klikšķināšana nedarbojās.
Pat parastās skaņas izklausījās trulas, bet tajā pašā laikā sāpīgi skaļas. Viļņi bija nevis mierinoša čala kā Jūrā, bet gan brākšķoša kakofonija, un no kaiju ķērcieniem viņam sāpēja zobi.
Tomēr visļaunākais bija smagums. Jūrā viņš bija tik viegls un žigls, cik vien delfins var būt, bet te bija tāda sajūta, it kā kaut kāds šaušalīgs svars spiestu viņu iekšā smiltīs. Bija milzīgi jāpiepūlas, lai kaut vai tikai ieelpotu, kur nu vēl kustētos, un, kad uz galvas uztupās kaija un ieknāba viņam purnā, delfins tik tikko spēja nokratīt putnu nost.
Tālumā bija sadzirdama balsu murdoņa. Delfins sajuta cerības dzirksti. Vai beidzot bija atnākuši cilvēki? Viņš mēģināja saukt palīgā, taču jutās pārāk vārgs. Ik elpas vilciens sagādāja mokas.
Viņš neredzēja bērnus, jo plaksti bija sažuvuši un aizlipuši, taču dzirdēja nograbam oļus, tiem steidzoties tuvāk. Viņš juta meitenes uztraukumu un zēna šausmas, domājot, ka viņi ir atnākuši par vēlu.
Mugurai piepeši uzšļakstījās auksta ūdens šalts, veldzējot sakarsušo, sūrstošo ādu. Delfins neskaidri dzirdēja, kā cilvēki ieskrien ūdenī. Pāri nolija vēl vairāk ūdens, un mazas, maigas spuras plikšķināja viņa sānus un uzmanīgi nelaida ūdeni elpojamajā atverē. Delfins mēģināja pateikt, kā priecājas, ka viņi ir atnākuši, bet nebija spēka pat pakustināt spuru.
Brīdi viņš no ūdens sajutās labāk; bet tik un tā bija karsti, un Augša joprojām spieda viņu iekšā smiltīs.
Delfīnu mirklīgi pārņēma apjausma, ka ar to ūdeni, ko bērni lej viņam virsū, nebūs gana. Tā nebija Jūra un bez
Jūras viņš nomirs. Cilvēku radītās skaņas sāka izplūst. Delfins juta, ka tie vēl ir ar viņu kopā, bet balsis šķita attālināmies arvien tālāk un tālāk.
Cerības izgaisa. Viņš nomirs te, šajās šausmīgajās, dedzinošajās smiltīs.
Viņš vairs nekad neredzēs savu baru.
20
Delfins šķita mazliet atdzīvojamies pēc tam, kad Pirra bija izlējusi tam virsū maisu ūdens, bet nu viņš vairs nekustējās. Dzīvnieka acis bija aizvērtas un āda zaudējusi sudrabaino spožumu un kļuvusi nedzīvi pelēka.
- Vai viņš ir beigts? meitene čukstus jautāja.
Zēns pagriezās pret viņu. Aizveries! Bet Pirra
redzēja viņa acīs izbailes un nojauta, ka arī viņš ir iedomājies to pašu.
Hīlass nokrita ceļos un pielika ausi pie delfīna elpošanas atveres.
- Vai kaut kas dzirdams? Pirra izdvesa.
Viņš pamāja, lai meitene klusē.
Viņa ieskrēja ūdenī atkal piepildīt ūdens maisu. Kad Pirra atgriezās, Hīlass vēl klausījās. Viņš stīvi pavērās uz meitenes pusi. Tad vaibsti sakustējās. Viņš ir dzīvs. Bet tik tikko.
Pirra drebošām rokām uzšļakstīja ūdeni delfīnam uz muguras. Mazliet notecēja gar pašu elpošanas atveri, un viņa pielika priekšā plaukstu bet pavisam piesardzīgi, jo pieskārās Dievietes radībai. Viņa apbrīnā ievēroja, ka atvērtā stāvoklī atvere ir pilnmēness formā, bet aizvērtā kā nevainojams pusmēness; miesa zem viņas plaukstas bija nevis mīksta kā cilvēka āda, bet gluda un cieta kā pulēts marmors.
- Uzmanīgi, zēns brīdināja. Neļauj ūdenim ietecēt elpošanas atverē, citādi viņš aizrīsies.
- Zinu, es taču neļauju.
- Es pats. Hīlass ar elkoni pastūma meiteni nost.
- Tu atnes vēl ūdeni.
- Es jau to arī taisījos darīt, viņa klusītēm atcirta.
Hīlass neklausījās. Viņš glāstīja delfīna sānu un murmināja: Tu nevari padoties, es tev neļaušu. Mēs tevi iedabūsim atpakaļ Jūrā. Tu tikai nepadodies!
Klupšus krišus steberēt uz Jūru un atpakaļ bija grūts darbs. Delfīns bija izmests krastā vien nedaudzus soļus no ūdens, bet smiltis bija karstas, un Pirras kājas iegrima tajās līdz potītēm. Kad viņa sāka pagurt, zēns paķēra ūdens maisu un stājās viņas vietā, visu laiku mudinādams delfīnu turēties.
Saule pacēlās augstāk. Pirra juta, kā svelme spiež galvu, un iztēlojās, ka delfīnam noteikti klājas daudz, daudz ļaunāk. Meitene lūkojās uz radības pastāvīgo smaidu un šausmās nodomāja: viņš taču nesmaida. Viņš mirst.
- Saule pieņemas spēkā, viņa bilda.
Zēns nikni paglūnēja. Un tad?
- Es gribu teikt, ka mums delfīns kaut kā jāpasargā, citādi viņš nomirs.
Hīlass jau grasījās kaut ko atcirst, bet tad pikti aizvēra muti. Tev taisnība. Kā?
Iestājās klusums. Abi domāja.
- Bura, viņi kopā sacīja.
- Es atnesīšu, zēns pieteicās. Paliec tepat un gādā, lai viņš ir slapjš.
Viņš apbrīnojami ātri bija atkal atpakaļ pāri zemesragam, uzmetis plecā virvi un rokās paņēmis nešļavu: buru
un kaudzīti izskalotu koku no savas būdas. Viņš nometa visu nesamo lejā pa nogāzi, un Pirra aizrāpās tam pakaļ. Hīlass sāka sliet nojumi, bet Pirra tikmēr atsāka samitrināt delfīnu.
Pirra pajautāja, vai delfīnam ir vārds, un zēns atbildēja, ka saucot to par Garu; viņš uzmeta tai tādu skatienu, it kā gaidītu, ka viņa paņirgāsies, bet Pirra sacīja, ka tas delfīnam esot labs vārds.
Jau pavisam drīz Hīlass bija iespraudis kokus krusteniski smiltīs abās pusēs Garam un sasēja tos kopā, izveidojot balstu. Pirra palīdzēja pārklāt būvei buraudeklu, un viņi izveidoja ļodzīgu telti. Tā nebija tik liela, lai pilnībā nosegtu Garu gabals astes apmēram rokas garumā palika laukā -, bet grodi austā vilna neļāva saulei piekļūt tā galvai un lielākajai daļai ķermeņa, un dzīvnieks viņus atalgoja, vārgi pakustinot spuras.
Tagad bija viņš jāaizstiepj atpakaļ uz Jūru.
Nepārmijuši ne vārda, bērni nostājās tam abās pusēs, satvēra katrs vienu peldspuru un pavilka. Tas bija tāpat, it kā viņi mēģinātu vilkt kalnu. Gars pat nesakustējās.
Zēns paķēra atlikušo virvi un apsēja to delfīnam ap asti. Viens, divi, trīs velkam!
Nekā.
- Mēs darām viņam pāri, Pirra pūlēdamās elsoja un norādīja uz vietu, kur virve noberza dzīvnieka ādu jēlu.
- Tā nekas nesanāks.
Zēns neatbildēja. Viņš bija atraisījis virvi delfīnam no astes un nu sarauktām uzacīm lūkojās savos pēdu nospiedumos smiltīs. Tuvāk Garam tie bija sausas ieplakas, bet tuvāk viļņiem pildījās ar Jūras ūdeni…
Pirra vienā acumirklī saprata, ko viņš domā. Mēs viņu izraksim, viņa iesaucās, un… un tad Jūra plūdīs šurp un izskalos, un atbrīvos viņu.
Paķēruši nūjas, abi sāka rakt smiltis zem Gara astes, pēc kārtas aizskriedami līdz ūdenim un piepildīdami maisu, lai delfins paliktu mitrs, un tad traukdamies atpakaļ rakt grāvi uz Jūru. Beidzot viņiem tas izdevās, un ūdens putodams un šļakatas šķiezdams ieplūda zem delfīna astes spurām. Pirra redzēja, kā dzīvnieka ķermenis nodreb. Viņa nodomāja, cik brīnum labai vajadzētu būt sajūtai, ja vismaz kādai viņa ķermeņa daļai nu ir vēsi.