Pirra paskatījās uz zēnu un uzsmaidīja, taču viņš neatbildēja smaidam. Viņam tas viss bija pārāk svarīgi, lai smaidītu. Tas bija svarīgi līdz sāpēm.
Izrādījās, ka aste bija tas vieglākais: rakt zem Gara vēdera bija daudz grūtāk. Delfins bija daudz par smagu, lai viņu paceltu, tāpēc zēns mēģināja viņu pavelt uz vienu pusi, lai Pirra varētu parakties apakšā, bet no tā nekas neiznāca, turklāt Hīlass raizējās, ka saspiedīs dzīvnieku un tam kļūs vēl grūtāk elpot.
- Uzmanīgāk ar to nūju, viņš dvesa. Vēl ierausi viņam skabargu.
- Kas ir skabarga? Pirra elsa pretī.
- Au! viņa pēc brītiņa iebrēcās, vienu tādu dabūjusi īkšķī.
Nu jau bērni bija nometušies ceļos un grāba smiltis ar kailām rokām. Bet, kaut arī bija izdevies izrakt kādu trešdaļu delfīna vēdera, nekur tālāk viņi netika. Zem dzīvnieka sūcās ūdens, bet ar to ne tuvu nebija gana, lai viņu izskalotu brīvībā.
Notupies uz papēžiem, zēns noslaucīja no pieres sviedrus. Nesanāk, viņš ir par smagu.
Pirra pamāja. Abi lūkojās viens otrā pāri delfīna mugurai.
Meitene uzmeta skatienu buraudeklam, kas sargāja dzīvnieku no saules. Ja… ja mēs varētu pavilkt to buru gana tālu viņam apakšā, viņa prātoja, tad varbūt varētu viņu ievilkt mazliet tālāk grāvī.
Zēns gausi pamāja. Tad viņš gan atkal būs saulē, un ir jau gandrīz pusdienas laiks. Mums vajadzēs citu paēnu. Viņš uzsita knipi. Kadiķis! Viņš izrāva no maksts nazi, bet tad saminstinājās. Pirra uzminēja, ka viņš negrib atstāt Garu un cirst kadiķi pats, bet, paliekot te, nāktos nazi uzticēt viņai.
- Hīlas, viņa steigšus sacīja, Garam vajag tevi tuvumā. Dod nazi man!
Zēns samiedza acis, bet pameta nazi viņai. Pirra to noķēra ar vienu roku pati par šādu veiksmi sajuzdamās visai apmierināta -, bet Hīlass to nepamanīja. Viņš jau apšļakstīja Garu ar ūdeni un smēla dubļus ārā no grāvja, lai tas neaizsērētu ar smiltīm, vienlaikus sarunādamies ar dzīvnieku klusā, uzmundrinošā balsī.
Kadiķis bija sīksts, un Pirra pamatīgi saskrāpējās, bet viņai izdevās nocirst dažus zarus un pamest tos zēnam. Viņš, šķiet, nemaz nemanīdams durstīgās skujas, veikli sapina no zariem jumtiņu, kas nelaidīs cauri lielumu saules gaismas. Tad Pirra viņam palīdzēja pabāzt buru pa pusei zem Gara vēdera, paveļot delfīnu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, abiem tikmēr bīdot audumu tālāk pa gabaliņam vien. Kad tas bija tik tālu, cik vien varēja, bērni nostājās abās pusēs, atspērās ar papēžiem smiltīs un saķēra katrs savu stūri.
Ja vien bura nesaplīsīs, Pirra vēl nodomāja.
- Velkami Hīlass iesaucās.
Stingrais audums nostiepās un izturēja. Gars mēģināja palīdzēt, izliecot muguru.
Vieglas trīsas.
- Vai tu juti? Pirrai aizcirtās elpa.
Hīlass bija tā sasprindzinājies, ka pat neatbildēja.
Abi atkal un atkal vilka buru. Gars atkal un atkal locīja muguru.
Pēc katra rāviena Pirra juta, kā nasta kļūst mazdrusciņ vieglāka, jo delfīna pakaļgals iegrima viļņos, un Jūra sāka palīdzēt.
- Tas iedarbojas, Hīlass novilka.
Pēkšņi Gars spēcīgi sakustējās, astei aizķerot Pirru un aizlidinot viņu pa gaisu.
Meitene piecēlās sēdus, saķērusi sānu. Hīlass pa pusei vilka, pa pusei stūma ķepurojošos delfīnu ūdenī. Iekšā ir! viņš iesaucās. Pirra izbrīnā noskatījās, kā Gars noveļas no buraudekla un pazūd viļņos.
Iestājās pēkšņs, nemierpilns klusums, ko pārtrauca tikai viļņu šalkas un nopūtas. Putas pārskaloja smiltis, nogludinot tikko notikušās izmisīgās cīņas pēdas.
Hīlass atkāpās līdz Pirrai, lūkodamies Jūrā. Viss kārtībā? viņš nepagriezies apjautājās.
- Mhm, viņa nomurmināja un, viebdamās sāpēs, piecēlās kājās. Kā tu domā, vai Garam viss ir labi?
Hīlass neatbildēja.
Abi kopā pētīja viļņus. Žilbinoši saules atspīdumi un tirkīzzils ūdens. Delfīnu nemanīja.
Ja nu bija par vēlu? Pirra šausmās iedomājās. Ja nu viņš bija saulē pārāk ilgi un nākamais, ko mēs ieraudzīsim, būs beigts delfīns, kas uzpeldēs viļņos ar vēderu uz augšu?
Hīlass sarauktu pieri kratīja galvu. Viņš acīmredzot domāja tieši to pašu.
Zēns ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās.
Nekas nenotika.
- Gar! zēns iesaucās un, iebridis ūdenī līdz viduklim, paplikšķināja viļņus ar plaukstu. Viņš vēlreiz iekliedzās.
Pirra aizturēja elpu.
Vējš skumīgi virpuļoja līcī. Garām, ar spārnu galiem skarot ūdeni, aizlaidās kaija.
Pēkšņi Jūra gluži vai uzsprāga un gaisā ar griezīgu saucienu izlēca Gars.
Pirra noslīga ceļos. Hīlass nekustējās. Viņš stāvēja ar muguru pret meiteni, taču viņa redzēja, kā tas paslēpj seju rokās.
Gars pa to laiku peldēja šurpu turpu pa līča tālāko galu, pavēlās uz sāna, izbāžot vienu spuru ārā, tad atkal ienira atpakaļ un patirināja astes spuras, izbaudot to, ka atkal ir savā īstajā vietā.
Hīlass ātri atguvās. Viņš iegavilējās, ienira un papeldēja zem ūdens, un izšāvās ārā, uzsprakstot veselu šļakatu mākoni. Nāc atvēsinies! viņš aicināja Pirru.
Meitene paberzēja rokas un uzlūkoja Jūru to pašu Jūru, kuru visu mūžu bija pielūgusi, bet kurā nekad nebija bijusi, izņemot to vienīgo reizi, kas gandrīz beidzās ar nelaimi, kad viņa mēģināja iedraudzēties ar Garu, bet beigās norija tik daudz ūdens, ka vēders bija pilns.
- Nevaru! viņa atsaucās. Es neprotu peldēt!
- Tas nekas! Es tev neļaušu noslīkt. Viņš atplauka platā smaidā. Man tevi vajag, lai tu man palīdzētu būvēt to plostu vai tad jau aizmirsi?
Pirra vēl vilcinājās. Zēns un delfins lūkojās pretī: divas radības, kas jutās kā mājās tur, kur viņa tā nejutās.
- Kā tevi vispār sauc? Hīlass uzsauca.
- Ēe… Pirra.
- Nu tad nāc, Pirra! Nāc un kārtīgi iepazīsties ar Garu tagad, kad viņam ir labāk!
Pirra minstinājās. Viņa paspēra dažus soļus, un ūdens kārdinoši apskaloja viņas stilbus. Meitene iebrida līdz ceļiem. Tad zeme zem kājām pazuda, un viņa vienā brīnišķīgā mirklī bija aukstajā ūdenī, Jūra pacēla viņu, aizskalojot visu svelmi un skrāpējumus, un nogurumu; tā gariem, vēsiem pirkstiem izķemmēja matus un grimstot dziedāja ausīs.
Hīlass saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un izvilka laukā. Te ir sekls, viņš rādīja, tu vari stāvēt.
Pacilājumā elsodama un sprauslādama ūdeni, meitene nostājās kājās, šūpodamās līdzi Jūras ritmam. Viņa juta ap potītēm glaužamies slidenas jūraszāles. Viņas zelta rokassprādzes noskalotas mirdzēja.
Zem ūdens turpat garām papeldēja Gars; slaido, zaļo ķermeni izraibināja saules atspldumi. Meitene pastiepa roku, un dzīvnieka sāns izrādījās vēss un glaudens kā zīds. Viņas sirdi piepildīja lepnums par to, ka ir palīdzējusi izglābt delfīnam dzīvību.
- Kad viņš atkal piepeldēs, Hīlass viņai aiz muguras ierunājās, saņem ar abām rokām muguras spuru, un viņš tevi izvizinās.
Pirra uzmeta zēnam šaubu pilnu skatienu.
- Nopietni. Redz, kur viņš ir.
Gars peldēja tieši zem ūdens virsmas; ārā bija izslieta tikai muguras spura.
Pirra saspringa.
- Uz priekšu, nebaidies!
- Es nebaidos, viņa nomurmināja. Bet patiesībā baidījās gan kaut arī ne no Gara. Viņa baidījās no Jūras.
Gars atkal peldēja garām, un šoreiz meitene neļāva sev apdomāties; viņa sakļāva vienu un tad otru plaukstu ap viņa muguras spuras priekšpusi. Pirra sajuta spēcīgu rāvienu, dzīvniekam velkot viņu uz priekšu un līdzi atklātā Jūrā.