- Izklausās drausmīgi, Hīlass ironizēja. Siltas drēbes. Mīkstas aitādas, uz kā gulēt. Katru dienu gaļa. Kā tu to varēji izturēt?
Viņa sarauca uzacis. Es nemaz negaidīju, ka tu to sapratīsi.
- Kāpēc tu apdedzināji vaigu?
Meitene uzmeta viņam skatienu. Vai zini, no kā ir tavs nazis?
- Ko? Hīlass iztrūkās. Protams, zinu! Tas ir bronzas.
- Bet kas ir bronza? Tā ir varš un alva. Tos izrok zemes dzīlēs un ugunī sapāro.
- Kāds tam sakars ar tavu apdedzināto vaigu?
- Lūk, kāds, viņas balss pēkšņi kļuva spīva. Akejiešiem vajag bronzu, lai taisītu ieročus. Viņiem ir daudz vara, bet nav alvas. Keftiu ari vajag bronzu, un, kaut ari mums nav ne vara, ne alvas, mēs varam dabūt alvu no tuksnešiem tālu austrumos. Tātad. Mana māte noslēdza vienošanos ar kaut kādu akejiešu vadoni. Mēs viņam iemainīsim alvu pret varu. Tādējādi gan Keftiu, gan Akeja dabūs bronzu.
- Kas tur slikts?
- Es vēl neesmu beigusi. Ugunskura gaismā meitenes sejiņa izskatījās tik plēsonīga kā vanagam. Lai vienošanos nostiprinātu, māte piekrita izdot mani pie vīra. Bet es neprecēšos! Tāpēc iedomājos ja sabojāšu savu seju, tad būšu neglīta un viņi mani negribēs. Es kļūdījos. Tā, redz! Tāpēc es aizbēgu.
Hīlass pastiepās pēc žagara un sabikstīja ogles. Tu nepaņēmi līdzi neko ēdamu. Tas bija muļķīgi.
- Ēdamu? Pirra nicīgi iesaucās. Vai tu par to vien domā?
Zēns rimti pavērās viņā. Tu nekad neesi bijusi izsalkusi.
- Esmu gan, šeit pat uz šīs salas…
- Neesi vis. Tas zvejnieks tev atstāja kefales. Tas nav nekāds izsalkums. īsts izsalkums sāp.
- Nu, ja tu biji kazu gans, tad tu arī nevarēji būt izsalcis, jo jebkurā laikā varēji dabūt pienu un gaļu.
Hīlass skaļi iesmējās. Tās nebija manas kazas! Un pienu var zagt pavisam nedaudz, citādi kāds var pamanīt un tevi noslānīt.
Meitene pamirkšķināja acis. Tevi sita?
Tagad viņš paraustīja plecus. Nu un tad? Tā nu tas
ir.
- Bet… kāpēc tu neaizbēgi?
Zēns sapīka. Protams, mēs bēgām! Bet ik reizes, kad to mēģinājām, mums pakaļ sūtīja suņus. Un pēdējo reizi, kad mūs noķēra, tad… tad nesita mani. Toreiz sita Izi.
- Kas ir Izi?
Viņš aizmeta žagaru. Drīz būs tumšs, viņš strupi noteica. Jāsalabo būdas, citādi nebūs kur gulēt.
Pēc tam kad viņi bija pabeiguši darboties ar būdām, Hīlass aiznesa krabja čaulu ūdenī Garam.
Viņš dusmojās uz sevi. Viņš bija ļāvis Pirrai apvārdot sev zobus ar visām tām pļāpām par Dievietes Namu. Par Vārnām viņa nebija pat ieminējusies.
Patiesībā Hīlass bija tā iegrimis Gara glābšanā, ka gandrīz piemirsa, kāpēc te atradās. Nu bet tagad viņš atcerējās. Viņam bija apriebies bēgt, apriebies tikai vilkt dzīvību. Vārnas nemedīja ārpusniekus tāpat vien. Hīlass bija nolēmis noskaidrot, kāpēc viņi to dara.
Gars negribēja krabja čaulu viņš pāris reižu to pamētāja, bet tad vairs nelikās ne zinis. Delfins bija atguvies
no pārciestā, tomēr šķita vienaldzīgs un nomākts. Kad Hīlass iebrida ūdenī, dzīvnieks piešķieba galvu sāņus un skumīgi lūkojās zēnā.
Hīlass pirmo reizi sāka prātot, kā Gars vispār bija nokļuvis krastā. Kāpēc tu tā darīji? viņš klusītēm jautāja. Kāpēc tu mēģināji tikt uz zemes?
Delfins iegrima zem ūdens, atstājot viļņos šūpojamies zvaigžņu gaismu.
Kāpēc viņš ir viens? Hīlass prātoja. Kur ir viņa ģimene? Vai viņš mēģina tos atrast? Vai tāpēc viņu izmeta krastā?
Vai varētu būt, ka delfins meklē savu mazo māsu gluži tāpat kā Hīlass meklē Izi?
- Viņš noteikti jūtas vientuļš, aiz muguras ierunājās Pirra. Viņa stāvēja seklumā smalks augumiņš tumsā.
- Vai tad viņam nav bara? Ģimenes?
- Viņi ir aizpeldējuši. Nezinu, kurp.
- Tāpēc viņš skumst. Delfīni nav radīti vienatnei.
- Ko gan tu zini par delfīniem? viņš strupi atcirta.
Meitene pasmaidīja. Ikviens keftietis šo to zina par
delfīniem; viņi ir Jūras sargi. Tāpēc nodarīt pāri delfīnam nozīmē nāvi.
- To es zināju, Hīlass sameloja.
Pirra iebrida dziļāk un pastiepa roku; Gars papeldēja garām un ļāvās noglāstīties. Runā, ka delfīni nekad nepārstājot kustēties, viņa sacīja. Tie spēj sadzirdēt visu, kas ir Jūrā. Un viņi redz tumsā. Viņi arī spēj redzēt cauri lietām. Delfins spēj ieraudzīt smiltīs paslēpušos pleksti un delfīnu mazuli tā mātes vēderā. Tie saskata sirdi cilvēka krūtīs. Viņa apklusa. Bet es vēl nekad neesmu satikusi nevienu, kas spētu ar viņiem sarunāties.
- Patiesībā jau es to neprotu, Hīlass atzinās. Ne tā, kā viņi sarunājas cits ar citu. Bet dažreiz spēju uzminēt, ko viņš jūt. Un, kad delfins uz mani paskatās, tad ir tāda sajūta… it kā viņš spētu ielūkoties manā dvēselē… Zēns nokaunējies apklusa.
Gars appeldēja loku un ar peldspuru uzšļakstīja Pirrai ūdeni. Meitene iesmējās.
Hīlass gluži neviļus sāka stāstīt par to, kā dreifējis Jūrā, un par haizivi, un par to, kā delfīni viņu izglābuši. Tas bija atvieglojums viņai to izstāstīt; bet, kad viņš pieminēja zilo uguni, meitene strauji ierāva elpu.
- Tu redzēji zilo uguni?
- Kāpēc tu jautā? Ko tas nozīmē?
Pirra saminstinājās. Dažreiz Dieviete sauc delfīnus izdarīt to, ko viņa vēlas. Viņi piepeld tik tuvu, ka viņus apšļaksta Dievietes degošā, zilā ēna. Viņas ēna, Hīlas. Tā ir zilā uguns. Tas ir tas, ko tu redzēji.
Hīlass izbrida krastā; nakts vējš salti apdvesa ādu. Viņš atsauca atmiņā pirmo reizi, kad bija ieraudzījis Garu, tam paceļoties no Jūras mirdzoši zilā strūklakā. Zēnam aizrāvās elpa un sametās bail. Viņš negribēja, lai Gars būtu svēts. Hīlass gribēja, lai delfīns būtu viņa draugs.
Pirra brida viņam pakaļ, pa ceļam izgriezdama tunikas malu. Zilo uguni ir redzējuši tikai pavisam nedaudzi, viņa klusiņām teica. Interesanti, kāpēc tu to ieraudzīji?
Zēns iedomājās par mirstošo keftieti kapā un viļņos peldošo matu cirtu. Viņam radās biedējoša sajūta, ka ir iesaistīts kādos lielos notikumos, par kuriem pašam nav nekādas nojausmas. Kāpēc viņš bija nokļuvis te Dievietes salā? Kas atradās aiz tām klintīm, kas neļāva nokļūt iekšzemē?
- Hīlas, kas tu esi? Pirra jautāja. Kāpēc Vārnas tevi vajā?
Savādi, ka meitene tos pieminēja pirmā. Viņi vajā ārpusniekus, zēns piesardzīgi atbildēja.
- Un tu esi ārpusnieks? Ko tas nozīmē?
Viņš izstāstīja. Man šķiet, ka jūs, keftieši, viņus dēvējat par savvaļas ļaudīm.
Meitene apdomāja dzirdēto. Esmu par viņiem dzirdējusi. Keftiu gan viņu nav palicis daudz. Runā, ka viņi turoties savrup augstajos kalnos. Bet es nezināju, ka viņi ir arī Akejā. Un kāpēc tad Vārnas medī ārpusniekus?
- Tu labāk pasaki to man tu taču biji ar viņiem vienā apmetnē.
Pirra sabozās. Var jau būt, ka manai mātei ar viņiem ir kādas darīšanas, bet es ar viņiem neesmu uz vienu roku, ja tu tā domā.
- Bet kaut ko taču tu noteikti zini! Kāpēc viņi tai naktī pie krasta metās man virsū?
- Nezinu! Jūzerrefs teica…
- Kas ir Jūzerrefs?
- Mans vergs. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts tu esot mēģinājis nogalināt Testora dēlu, bet mums abiem šķita, ka tas bija tikai…
- Ko? Hīlasu pārņēma šausmas. Tie ir meli!
- Es jau teicu, ka mēs viņiem nenoticējām…
- Es nekad nedarītu pāri Telamonam viņš ir mans labākais draugs!
Pirrai palika vaļā mute. Tu esi draugos ar Testora dēlu? Bet… tas ir galīgi neloģiski.