Viņš nošņaukājās. Gods ir domāts cilvēkiem, kas dabū gana ēdiena.
- Un kā būtu ar pateicību? Es palīdzēju izglābt Garu! Es palīdzēju uzbūvēt to nolāpīto plostu!
Hīlass piecēlās kājās un ielūkojās meitenei acīs; skatiens bija rimts, un tajā nebija nojaušams nekāds kauns.
- Piedod, viņš vienkārši sacīja, bet man ir jāatrod māsa. Tu tikai maisītos pa kājām.
- Maisītos pa kājām? viņa uzsprāga. Ja es tev nebūtu palīdzējusi…
- Paklausies, Pirra. Varētu paiet vairākas dienas, līdz mēs sasniegtu Likoniju. Ja mēs uz plosta būtu divi kā tad sagādātu ēdienu? Es nevarētu samedīt gana ēdamā mums abiem, bet tu neproti makšķerēt. Tāpēc mēs vai nu abi nomirtu, vai arī man būtu tevi jāizmet pār bortu apēšanai haizivīm. Es labprātāk atstātu tevi te, lai vari izmēģināt savu laimi. Te tev būs drošāk.
- Vai! Tad jau man laikam būtu tev jāpateicas?
- Nē. Tev ir jāsamierinās, ka tieši tā viss notiks.
- Tu esi drausmīgsl viņa kliedza. Tev nerūp neviens cits, tikai tu pats!
- Pat tad, ja tu tiešām brauktu līdzi, viņš uzsauca meitenei nopakaļ, ko tu darītu, kad mēs nonāktu galā? Likonija ir tā pati vieta, no kuras tu aizbēgi! Un uz Keftiu tu atpakaļ netiktu. Kurp tu dotos?
- Es tevi ienīstu! viņa kliedza un, paķērusi ūdens maisus, aizskrēja prom uz iekšzemes pusi.
Pirra bija tā pārskaitusies, ka gandrīz vai piemirsa baidīties no alas.
Zobus griezdama, meitene iespraucās iekšā un nozuda tumsā, kur iemērca straumē ūdens maisus un turēja tos zem ūdens tā, it kā žņaugtu kaķēnus.
Taču, kad viņa jau rāpās augšā zemesragā, apkrāvusies ar diviem smagiem ūdens maisiem, dusmas pārgāja un dūša saskrēja papēžos. Nu protams, Hīlass viņu negribēja. Kāpēc lai gribētu? Viņa bija nekam nederīga. Un kliegšana neko nebija devusi tikai parādījusi, ka Pirra nespēj savaldīties un tātad viņu nav vērts ņemt līdzi.
Un viņam ari bija taisnība par to, ka Pirrai nav, kurp iet. Meiteni pārņēma izmisums. Visā plašajā pasaulē nebija neviena, kam viņa būtu vajadzīga.
Kaut kur no augšas nobira akmentiņu straume, un Pirra, pacēlusi acis, ieraudzīja Hīlasu steidzamies šurp.
- Kas tad nu? viņa truli pajautāja.
Saķēris meitenes rokas locītavu, Hīlass rāva viņu līdzi lejā pa nogāzi. Ātri! viņš izdvesa. Kur ir tā ala?
-Ko?
- Ala, ala mums jāslēpjas! Kuģi!
23
- Gars mani brīdināja, Hīlass elsoja, abiem klupšus krišus traucoties lejā. Viņš visu laiku sita ar asti.
- Cik kuģu tur ir? Pirra jautāja.
- Divi. Bet pārāk tālu, lai redzētu, vai tie ir Vārnu. Šī ir tā ala? Viņi bija nokļuvuši pie asfodeliem.
- Es pirmā, Pirra sacīja. Iespraukusies iekšā pa alas muti, viņa nolēca uz akmeņiem. Sirdi sažņaudza bailes. Viņa iztēlojās kuģus piebraucam pie salas un vīrus brienam krastā. Māte bija neatlaidīga; viņa pārmeklēs visu salu…
- Ķer! Hīlass pameta ūdens maisus un tad nolēca lejā viņai blakus.
Viņš bija paņēmis līdzi divus pie apmetnes ugunskura aizdedzinātus milzu fenheļa stublājus. Pirra izbrīnījās par tādu tālredzību un vēl vairāk par to, ka zēns, šķiet, nebaidījās no alas. Viņai pašai šķita, ka raustīgā gaisma tikai padziļina apkārt valdošo tumsu. Kas zina, vai tepat apkārt nepulcējas spoki, vai tie nečum un nemudž šajā ēnainajā ejā starp dzīvo un mirušo pasaulēm? Vai tad Hīlass nejuta to pašu?
Zēns ložņāja apkārt, izpētīja visas spraugas un nometās ceļos, lai nogaršotu melno ūdeni, kas plūda viņiem pie kājām. Labi gan, viņš nomurmināja. Mēs te varētu slēpties vairākas dienas.
- Nevarētu vis, Pirra žigli sacīja. Te ir par maz vietas un nav gaisa.
- Ir gan te velk caurvējš. Zēns paošņāja gaisu.
- Smaržo pēc sāls. Te noteikti ir kāds ceļš uz Jūru. Viņš uzsita knipi. Tikko atcerējos kad tiku uz salas, es redzēju alu, kuras izeja bija taisni uz Jūru. No turienes nāk gaiss.
- Hīlas…
Zēns pašlaik iebāza galvu starp diviem slaidiem mikla akmens pīlāriem. Šķiet, esmu to izeju atradis. Iekams Pirra paguva viņu aizkavēt, Hīlass sāniski iespraucās spraugā un nozuda.
- Hīlas! viņa iešņācās.
- Nāc, te tālāk eja paplašinās!
Meitene sakoda zobus un līda viņam pakaļ.
Viņa iznāca šaurā alā, kur griesti bija par zemu, lai iztaisnotos pilnā augumā, un telpas tik maz, ka gaiss jau bija pieelpots. Mēs apmaldīsimies! viņa elsa.
- Nē, neapmaldīsimies. Tu tikai ielāgo tās slaidās klintis pie ieejas un to sarkano, kas izskatījās pēc rokas un kam mēs pagājām garām pie pagrieziena…
- Bet kāpēc vispār jālien dziļāk?
- Tāpēc, ka mums ir jāredz tie kuģi. Ja mēs tos neredzēsim, tad nezināsim, vai tie ir prom vai arī brauc taisni pie mums… Zēna balss kļuva arvien klusāka, viņam pagriežoties līkumā.
Pirra salīkusi skrēja viņam pakaļ, ar pūlēm vilkdama elpu. Fenheļa kāta drebelīgā gaisma izrāva no tumsas klintis un padzina ēnas. Viņa sadzirdēja ūdens pilienu atbalsi un tālāk akmens stingo klusumu.
Kaut kas pieskārās potītei. Pirra apspieda kliedzienu.
Tā izrādījās ziedu vītne tik veca un sačokurojusies, ka sabirza putekļos, kad Pirra to pabakstīja ar sandali. Meitenes roka nevilšus aizzagās pie viņas zīmogakmens. Sienas atbalsoja Pirras baiļu skaņu. Mijkrēslī viņa saskatīja izkaltušas miežu vārpu grīstes no sen aizgājušām vasarām un olīvkoku lapas nāves pelēkumā. Pirms viņas te bija bijuši citi. Meitene iedomājās par Pazudušajiem: tiem ļaudīm, kas salu bija apdzīvojuši senos laikos un tad noslēpumaini izgaisuši.
Šur tur plaisās un spraugās bija redzami iestumti mazāki ziedojumi: sīks māla putns, bullis, čūska. Keftiu ļaudis darīja tāpat viņi devās uz svētnīcām kalnu virsotnēs vai alās, kur atstāja pirmo novākto ražu un mazus savvaļas dzīvnieku atveidus mālā vai bronzā.
Uz kādas dzegas meitene pamanīja māla delfīniņu. Tas gulēja uz sāna, un iekrāsotā acs bija no vecuma izbalojusi, tomēr dīvainā kārtā izskatījās gluži vai modra.
Priekšā redzamā Hīlasa lāpas gaisma bija satumsusi līdz nespodram atspīdumam.
Pirra nolika delfīnu taisni un aizsteidzās pakaļ Hīlasam.
Gūsts uz salas bija šaušalīgs, un delfīns vairs nekad nebūtu tai tuvojies, ja neraizētos par baru. Viņi bija pazuduši kaut. kur salas iekšienē, un pēc kliedzieniem delfīns nojauta, ka tie zaudē spēkus.
Un tagad sala bija aprijusi arī zēnu un meiteni.
Delfīns nedrīkstēja viņus pamest. Ne tikai tāpēc, ka abi bija viņu izglābuši. Bērni viņam rūpēja vairāk nekā jebkurš cits cilvēks, ko viņš kādreiz bija saticis. Viņš negribēja, ka bērniem atgadās kaut kas ļauns.
īpaši zēnam. Pat būdams aizņemts, tas allaž, kad tuvumā bija delfins, paplikšķināja viļņus ar savu peldspuru, un, kad delfins piepeldēja tuvāk, zēns viņu glāstīja un sarunājās ar viņu savā savādajā valodā, kas izklausījās pēc oļu grabēšanas.
Un dažreiz, kad Augšā bija satumsis un meitene gulēja, zēns nonāca lejā un klusēdams stāvēja seklumā, bet delfins meta lokus viņam apkārt. Tad nebija nekādas vajadzības sarunāties, un zēns un delfins varēja būt vientuļi kopā; abiem trūka savējo.
Bet cik briesmīgi bija būt cilvēkam! Būt spiestam dzīvot tajā drausmīgajā, spīvajā speltē! Tur nebija šūpīgu, vēsu, zaļu brūnaļģu mežu, kur peld trekni plauži. Tur nebija dziļu, tumšu medību lauku, kur jāklikšķina ātri un saspringti, lai atrastu smiltīs paslēpušās rajas. Delfīnam gribējās saķert zēnu aiz peldspuras un ienirt kopā ar viņu cauri vizuļojošajai Zildzelmei līdz Melndzelmei, lai parādītu viņam, ko nozīmē būt delfīnam, būt vienotam ar Jūru.