Lienot garām, šķita, ka viņas ēna iedveš tiem dzīvību. Vai tur tā akmens roka jau nestiepās pēc viņas potītes? Meitene metās uz priekšu, izspraukdamās starp diviem līķiem, kas gulēja, pagriezušies viens pret otru un izstiepuši rokas. Tunika atkal aizķērās. Viņa netika vaļā un pasniedzās atpiņķēt audumu, lai tiktu tālāk. Rokā ar sausu krakšķi palika akmens pirksts.
Alā atbalsojās čuksts.
Pirrai izkalta mute. Viņa šausmās lūkojās uz pirkstu savā rokā un iekliegusies aizsvieda to prom.
Vai tā akmens roka nupat noraustījās? Vai tā galva atrāvās no akmens un pagriezās, lai vērotu viņu ar aklām, dusmīgām acīm?
Visapkārt sienās redzēja krēslainas iedobes, kur ārpus gaismas loka kluknēja ēnaini stāvi. Čuksti pieņēmās spēkā. Ēnas sāka kustēties.
Pirra kunkstēdama rāpās tālāk. Aiz muguras viņa juta badīgo miroņu šaušalīgo salkumu.
Beidzot viņa sasniedza gaismu. Izgaisa pēdējā cerība. Sprauga griestos bija pārāk šaura; tur nevarēja iebāzt pat dūri. Un tālāk alu aizsprostoja vēl viens akmeņu nogruvums.
Izsalkušie spoki nopūtās. Mēs zinām… āa… mēs zinām.
Pirra sabruka elsās, piespiedusi seju pie akmens.
Vai viņi jutās tāpat? meitene prātoja. Vai viņi jau bija miruši, kad pārvērtās akmenī, vai ari vēl dzīvi?
Viņa iedomājās, kā tas būtu just, ka saltais akmens sakļaujas ap kājām. Iecementē stilbus, aizspiež degunu un muti, un rīkli…
Meiteni sāka pārņemt bailes. Pirra sažņaudza dūres.
- Tu esi virspriesterienes meita, viņa sev stingri sacīja. Tu nepadosies.
Izsalkušie spoki aiz muguras izdvesa drebelīgu nopūtu un ievilkās atpakaļ ēnās.
- Tu nepadosies, meitene atkārtoja.
Pirra ienīda savu māti, taču šobrīd doma par viņu šķita savādi spēcinoša. Virspriesteriene Jasasara nebija tāda kā citas sievietes. Viņa dzīvoja, tikai lai kalpotu Dievietei, un nekad nebija mīlējusi nevienu dzīvu būtni bet
viņa bija stipra. Varbūt kāda druska no šī spēka plūda arī meitas dzīslās.
Sakostiem zobiem Pirra pieslējās uz ceļiem un palūkojās aiz muguras.
Pazudušie bija sastinguši mierā. Apkārt redzēja tikai akmeņus.
Tas, kas atradās viņai pie ceļa, atgādināja tritona haronijas gliemežvāku.
Meitene ar drebošu roku pastiepās pēc tā. Tas bija gliemežvāks. Viņa sakļāva plaukstu ap izliekto pamatni, kurā bija mitis lielais gliemis, un aptaustīja vītnes, kas kļuva arvien šaurākas līdz pat smailei. Bet gliemežvāks nebija īsts tas bija izkalts no marmora.
Tieši tāds pats bija arī Dievietes Namā tas bija kalts no balta alabastra. Tas bija ļoti svēts tam drīkstēja pieskarties tikai Pirras māte. Viņa to izmantoja pirmo miežu rituālā, un dažreiz, sliktos laikos, kad virspriesteriene meklēja dievu palīdzību, viņa pielika gliemežvāka galu pie lūpām un iepūta tajā.
Gliemežvāks Pirras rokā bija nevainojami veidots, tikai vienā malā tam bija sīciņš robs. Tas noteikti bija taisīts Keftiu vienīgi tur prata tā apstrādāt akmeni. Saikne ar mājām lika Pirrai sajusties mazliet labāk, taču pūst viņa neuzdrošinājās. Tā varētu iebrukt visa ala.
Cieši turēdama savu atradumu, meitene sāka pētīt nogruvumu, kas bija nobloķējis izeju. Nekādas spraugas nebija redzamas. Nu ko, tad es tādu uztaisīšu, viņa nomurmināja.
Pirra izkustināja nelielu akmeni un nolika to aiz muguras. Tad vēl un vēl vienu. Viņa darbojās arvien ātrāk un aizvēla tos akmeņus, kas bija pārāk lieli, lai tos
paceltu. Alā atbalsojās akmens graboņa, izgaisinot izsalkušo spoku nopūtas. Pirrai šķita, ka viņa būvē sienu no trokšņa, lai turētu viņus pa gabalu.
Beidzot viņa pārstāja darboties, lai atvilktu elpu. Ar gliemežvāka galu viņa paklaudzināja pa klintīm priekšā un klausījās, vai nesadzirdēs tukšumu, kas liecinātu, ka tūlīt būs atrasta eja.
Nekā.
Viņa piesita vēlreiz.
Otrā klints pusē kaut kas paklaudzināja pretī.
25
- Pirra! Hīlass mitējās darboties un ieklausījās.
No klints otras puses atkal atskanēja tie paši klauvējieni; tiem sekoja vesels runas ūdenskritums it kā vanagu valodā. Viņš atvieglojumā saguma. Pirra, tas esmu es! Runā akejiski, es keftiski neprotu!
Izbrīnīts klusums. Hīlas?
- Vai esi ievainota?
- Dabūju tikai punu galvā. Un tu?
Viņš papurināja galvu, bet tad atcerējās, ka viņa taču to neredz. Nē.
Zēns sāka aizvākt akmeņus. Spriežot pēc skaņas, arī Pirra darīja to pašu.
Meitene pajautāja, kā tas viņu atradis, un Hīlass izstāstīja, kā bija attīrījis ceļu pēc pirmā akmeņu nogruvuma un tad apmaldījies alu labirintā. Viņš uzsvilpis Garam un sadzirdējis delfīna atbildes pīkstienu; tad izdzirdis Pirras balsi. Izklausījās tā, it kā tu ar kādu sarunātos.
- Tā arī bija.
- Ar ko tad?
- Ar sevi.
Hīlass novēla vēl vienu klintsbluķi un sataustīja Pirras roku, kas izspraucās pa spraugu. Viņš to satvēra. Meitenes pirksti bija tik auksti kā zvēra nagi. Mēs dabūsim
tevi laukā, viņš solīja. Bet sprauga bija par mazu, un, abiem to paplašinot, apkārt tā vien grabēja oļi un krikstēja akmeņi.
- Te viss sabruks, Pirra saspringti sacīja. Man jāmēģina tagad.
Viņai bija taisnība. Klintis vairs necik ilgāk neturēsies.
Hīlass ar abām rokām saņēma Pirras plaukstas locītavu. Turi otru roku aiz muguras, viņš pamācīja.
- Plecus pagriez sāniski un zodu piespied pie krūtīm. Es izvilkšu tevi laukā.
-Ja nu es iesprūstu?
- Neiesprūdīsi.
- Tu to nezini.
- Izelpo, viņš nomurmināja un parāva no visa spēka.
Meitene nepakustējās. Hīlass atspērās ar papēžiem
un vēlreiz pavilka. Klintis novaidējās. No griestiem sijājās smiltis. Pirra iekunkstējās. Tad viņa bija laukā, un abi klupšus metās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad klintis nogruva.
Abi noputējuši klepoja un klausījās, kā izgaist dārdu atbalsis. Bija tik tumšs, ka Hīlass neredzēja Pirras seju, bet dzirdēja meitenes elpu. Vai viss kārtībā? viņš izdvesa.
- Mhm. Bet zēns zināja, ka viņa noteikti ir nejauki saskrāpēta un ka viņš tās roku gandrīz izrāva no locītavas.
- Hīlas? viņa klusi bilda.
-Jā?
- Paldies.
Hīlass sarauca uzacis. Nāc! Es pirms brīža redzēju gaismas atspīdumu. Tur varētu būt izeja.
Viņš gāja pa priekšu, ar rokām un kājām taustīdams ceļu. Sienas bija glumas, un gaiss šķita pievildzis mitruma. Zēns juta, ka viņi dodas tālāk prom no Jūras salas nezināmajā sirdi. Aiz muguras viņš dzirdēja šļūcam Pirras sandales un dvašojam viņas elpu. Viņš iedomājās nebūt vienam tomēr ir pavisam citādi.
Hīlass apvaicājās, kā viņa pārdzīvojusi zemestrīci, un Pirra izstāstīja šaušalīgu stāstu par ļaudīm, ko dēvējot par Pazudušajiem, un to, kā viņai nācies rāpot pār akmenī sastingušiem līķiem. Zēns prātoja, kā gan Pirra nav sajukusi prātā. Varbūt meitene, kas bija Keftiu virspriesterienes meita, no spokiem nebaidījās. Bet varbūt Pirra vienkārši bija drosmīga.
Abi nonāca vietā, kur ala sazarojās divās. Viena eja bija tumša un klusa, bet no otras nāca ūdens čala un bija redzams gaismas atspīdums.
- Man par to tur nav īsti laba sajūta, Pirra bažījās.
- Bet tā ir gaišāka tur būs lielākas iespējas tikt ārā.