- Zinu, bet tā šķiet… savāda.
Hīlass saprata, ko viņa ar to grib sacīt, bet šķita, ka nekādas lielas izvēles nav. Pēc īsas apspriešanās viņi devās tālāk pa to.
Gaismas atspīdums vērtās ūdeņaini zilzaļā mirdzā. Klintis visapkārt izskatījās viļņainas un izliektas it kā tur reiz būtu bijuši viļņi, bet kāds nemirstīgais tos būtu pārvērtis akmenī. Bērni samirka alā visu laiku pilēja, tecēja, čaloja. Atbalsis savijās noslēpumainā dziesmā it kā saprotamas, tomēr svešas.
Zēnam pār muguru noskrēja skudriņas. To dziesmu viņš bija dzirdējis jau agrāk. Tā bija viņu saukusi pāri viļņiem tajā dienā, kad Gars viņu bija atvedis uz salu. Pakalni, kas iet, un alas, kas dzied…
Piepeši vairs nevienā pusē nebija klinšu un atbalsis kļuva skaļākas; Pirra viņam blakus skaļi ierāva elpu.
Abu priekšā pletās plaša ala, kurā viļņoja brīnumaini zils ezers. No griestiem nokarājās bālas, vizuļojošas akmens lāstekas. No ūdens rāmās virsmas pacēlās baltu klinšu šķēpi, un pašā vidū bija sala, ko apvija izliekti pīlāri kā akmenī pārvērsti cilvēki. Virs salas no spraugas griestos lija spoži zilas gaismas kūlis.
Hīlass norija siekalas. Tā plaisa, viņš klusītēm sacīja. Tā varētu būt gana liela, lai mēs abi izrāptos laukā.
Pirra neatbildēja, bet zēns nojauta, ko viņa domā. Lai sasniegtu salu, būs jālaižas peldus un tad jākāpj augšā pa drūmajiem pīlāriem.
- Mēs nevaram to darīt, meitene liedzās.
- Šķiet, ka mums tomēr nāksies.
Ezers bija salts. Akmeņi zem kājām ļodzījās. Kaut kas aizslīdēja gar potīti. Ausīs zvanīja tā pati dīvainā, burbuļojošā dziesma, ko caurauda tekoša ūdens skaņa tās avots nebija redzams; ezers bija biedējoši rāms.
Iebrienot dziļāk, zilā krāsa kļuva intensīvāka, līdz bērni nonāca gaismā: tajā pašā pārpasaulīgajā gaismā, ko delfīni atnesa sev līdzi toreiz, kad izglāba Hīlasu no haizivs. Gaisma apskaloja Hīlasu, iekrāsojot viņa miesu zilu. Dievietes ēna.
- Mēs nevaram turpināt ceļu uz salu no šejienes, Pirra čukstēja. Tur ir par stāvu.
- Mēs iesim no otras puses, viņš tāpat atsaucās.
Kad Pirra neko neatbildēja, Hīlass pagriezās un palūkojās uz viņu. Viņa neizskatījās pēc meitenes, bet pēc ūdens gara: zila seja un melnas lūpas, un gari, sprogaini, melni mati.
Zeme pēkšņi krita dziļāk, un zēns ieklupa ūdeni līdz krūtīm. Es peldēšu, viņš klabošiem zobiem sacīja. -Ja tu neatceries, kā tas darāms, turies man pie pleciem.
Tuvumā kolonnas, kas sargāja salu, izrādījās milzīgas: dažas bija druknas un zemas, citas garas un slaidas. Visas stāvēja nolaistām galvām un cieši pie sāniem piespiestām rokām.
Hīlass juta, kā Pirras rokas viņam uz pleciem saspringst. Ja viņi pakustēsies… meitene izdvesa.
Virs galvas sprauga izskatījās lielāka, nekā bija rādījies no krasta. Ja bērni spēs to sasniegt, tad varbūt varēs izkāpt laukā.
Tik tikko uzdrošinādamies saviļņot ūdeni, Hīlass lēni peldēja apkārt, līdz atrada vietu, kur pamats nekrita lejup tik strauji, it kā aicinot viņus izkāpt krastā. Viņa kāja skāra akmeni.
Pēkšņi Pirra iecirta viņa miesā nagus. Hīlas! viņa šņāca. Paskaties! Viņa ir te!'
Zēns pacēla galvu.
Ceļš bija nosprostots.
Tur nestāvēja akmens sargi.
Tur bija pati Dieviete.
26
Viņa te bija jau tūkstošiem vasaru un būs vēl tūkstošiem citu. Diženā Dieviete. Dabas pavēlniece. Tā, kurai pieder vara.
Dievietes rokas bija sakrustotas zem smailajām akmens krūtīm un gludā, ovālā seja vizēja balta kā mēness. Cilvēku rokas bija iegleznojušas Viņas pārcilvēclgo skatienu ar senām asinīm. Ļaudis bija novietojuši Viņas veidolu te, lai reizēs, kad Viņa viesosies šajā dziedošajā alā, Viņa varētu iedvest dzīvību marmora miesā.
Pirra stāvēja, un viņai acīs sūrstēja asaras. Dievietes Namā meitene vēl ne reizes nebija sajutusi Viņas klātbūtni tik spēcīgi. Pirra nolieca galvu, nespēdama panest tik drausmu pilnību.
Hīlass viņai blakus stāvēja kā noburts.
- Neskaties pārāk ilgi, meitene pačukstēja. Paliksi akls tas ir tāpat kā skatīties saulē.
Zēns aplaizīja lūpas. Tad viņš norādīja uz plaisu griestos. Kā mēs tur tiksim?
Pirra izbīlī pablenza. Mēs to nevaram! Tas ir pārāk tuvu!
- Mums ir tas jādara! Kā lai citādi tiekam laukā? Tas pīlārs tur tas, kas ir vistālāk no… no Viņas. Ja tiksim tur, varēsim izkāpt ārā.
Pirra norija siekalas. Dievietei, kura stāvēja uz augsta izbalojušu kaulu kalna, pie kājām locījās akmens čūskas. Varbūt kauli bija atliekas no sen mirušu lūdzēju ziedojumiem; varbūt tie bija paši lūdzēji. Lai tiktu līdz plaisai griestos, Pirrai un Hīlasam būs jārāpjas tiem kauliem pāri sargu un pašas Dievietes vērīgo acu priekšā…
Bet Hīlasam bija taisnība. Izvēles nebija.
- Vispirms mums ir jādod ziedojums, meitene klusītēm sacīja, citādi Viņa mūs nemūžam nelaidīs laukā. Pirra jau sāka raut nost savas rotas. Rokassprādzi nevarēja nostīvēt pār plaukstas locītavu, bet meitene norāva no savas tunikas tik daudz vizuļu, cik vien varēja aizsniegt. Ņem, viņa sniedza pusi Hīlasam. Atstāsim tos pie tās akmens čūskas. Lūdz Viņu laist mūs ārā, bet tikai domās… un neskaties Viņai acīs.
Bērni sāka kāpt; zem kājām nokrakšķēja kauli. Pirra juta, kā viņā urbjas Mirdzošās skatiens. Viņa apspieda vēlēšanos pacelt galvu un paraudzīties pretī.
Meitene ievēroja, ka starp kauliem mētājas arī magoņu pogaļas, gliemežvāki un trausli putnu spārni. Zeme, ūdens un gaiss, viņa nodomāja. Cilvēki, kas šos ziedojumus bija atstājuši, pavisam noteikti zināja, ko dara.
Zelts salti nošķindēja, kad abi nolika to zemē. Ūdens dziesma pieņēmās spēkā. Pār akmens čūskām, kas vijās ap Dievietes mirdzošajām kājām, noviļņoja zila gaisma. Vienu mirkli Pirrai šķita, ka viens no rāpuļiem sakustas.
Hīlass pieskārās meitenes rokai, un abi piegāja pie tā sarga, kurā būs jākāpj. Pirrai sažņaudzās vēders. Sargs bija grubuļains un norasojis mitrs kā sasvīdusi miesa. Meitene iztēlojās, kā akmens roka atraujas no pīlāra un
ieskauj viņu tvērienā, no kura viņa vairs nekad nespēs atbrīvoties.
Viņas ceļabiedrs jau bija saāķējis pirkstus, izveidojot pakāpienu. Tu pirmā. Ātri! Kāp!
Zēns pacēla Pirru tik augstu, ka viņa tik tikko pieskārās sargam. Plaisā meitene atrada klintsradzi un uzrāpās uz tās, apžilbusi no tālās virszemes gaismas. Vai tur, taisni rokas stiepiena attālumā, nebija vēl viena klintsradze? Un vai tur tālāk klintī nebija iedzīts āķis? Meitene izbrīnījusies ieraudzīja vēl citus āķus un radzes, kas vijās spirālē līdz pat augšai: varbūt tie bija izveidoti, lai kāda senlaiku priesteriene varētu iekļūt alā.
- Te ir pakāpienil viņa čukstēja lejā Hīlasam.
Zēns neatbildēja. Viņš nekustīgi stāvēja Dievietes
priekšā.
- Hīlas, pasteidziesl
Viņš uzmeta meitenei skatienu, un viņa izbijusies ieraudzīja viņa sejā nelokāmu apņēmību. Tu ej, viņš klusi mudināja. Man ir jāuzzina.
- Ko? Ko tu dari?
- Man ir… man ir Viņai jāpajautā.
Pirra šausmās noskatījās, kā Hīlass tuvojas Dievietei un pieiet tai šaušalīgi tuvu. Viņš nometās ceļos pie Viņas mēness baltajām kājām. Pastiepa drebošu roku. Ar rādītājpirkstu pieskārās marmora celim. Tad viņš ielika pirkstu mutē un nolaizīja.
Zēns pacēla galvu un uzrunāja Dievieti: Vai Izi vēl ir dzīva?
- Vai Izi vēl ir dzīva? Hīlass jautāja, un viņa vārdi atbalsojās alā. Dzīva?… Dzīva?…