Suns luncināja asti un lūdzoši ķilkstēja ūu-vaūuu-ūu!
- Es nevaru tevi atsiet, Hīlass sacīja. Tu man sekotu un tad mani noķertu!
Dzīvnieks žēli uzlūkoja zēnu.
- Būs jau labi, Hīlass apgalvoja. Tas, kurš tevi piesēja, bija gana rūpīgs, lai atstātu ūdeni; gan drīz atnāks.
Tā taču bija, vai ne? Viņš nekādi nevarēja ņemt suni līdzi ne jau tādā brīdī, kad pašam dzenas pakaļ melnie karotāji. Suņi neko nesaprot no slēpšanās. Tādam nevar pateikt, lai tevi nenodod.
Bet ja nu šo suni nobeidz tāpat, kā nogalināja Škicu?
Nedodams sev laiku pārdomām, zēns paķēra ūdens bļodu, atsēja suni un sāka vilkt to sev līdzi. Kad jau varēja redzēt ciemu, viņš piesēja dzīvnieku pie koka, no jauna piepildīja tā bļodu un pārbaudīja, vai virve ap kaklu nav apsieta par ciešu.
- Viss būs kārtībā, viņš apsolīja. Kāds atnāks.
Zēns pameta suni sēžam, klusi smilkstam un nolūkojamies viņam pakaļ. Kad Hīlass paskatījās atpakaļ, plušķis pielēca kājās un cerīgi ierējās.
Hīlass sakoda zobus un skriešus devās prom naktī.
Mākoņi paslēpa mēnesi, un zēns apmaldījās. Ūdens maiss un ēdamais smagi novilka rokas. Beidzot viņš atrada piekalnē uzbūvētu akmens būdu. No apkārt valdošā klusuma zēns juta, ka tā jau ilgi stāv tukša.
Viņš ielīda iekšā pa zemajām durvīm; zem kājām nokraukstēja suķes, un degunā iesitās mikla zemes smarža. Bija auksti, un oda tā, it kā kaut kas te būtu ielīdis nomirt bet pajumte bija un palika pajumte.
Zēns notupās tumsā ar muguru pret sienu. Viņš juta, ka ož pēc suņa. Atcerējās pēdējo reizi, kad bija kopā ar Škicu. Viņš bija pagrūdis suņa purnu nost bet vai bija noglāstījis tam ausis un pakasījis zem priekškājas tā, kā dzīvniekam patika?
Viņš nespēja noticēt, ka Škicu vairs nekad neredzēs. Vairs nekad viņam nepiespiedīsies liels, silts, pluskains
ķermenis. Vairs nekad viņu nemodinās ūsains purns, kas ošņājas zem zoda.
Hīlass atrāva ūdens maisu un padzērās. Atvēris maisu ar ēdienu, viņš sameklēja dažas olīvas. Sāka trīcēt rokas. Olīvas nokrita. Zēns pagramstījās pa zemi. Olīvas nevarēja atrast.
Mūris viņa prātā sagruva. Atmiņas gāzās atpakaļ vienā lielā straumē.
Viņi ar Izi bija ierīkojuši apmetni kādā alā rietumu smailē. Izi bija aizgājusi sarakt asfodelu saknes, bet Hīlass tikmēr nodīrāja vāveri un uzlika to uz uguns cepties.
- Aiziešu līdz upei atvēsināties! viņš uzsauca Izi.
- Skaties, ka cepetis nepiedeg!
- Kad es ko esmu piesvilinājusi? māsa sašutusi atsaucās.
- Aizvakar!
- Nekā nebija!
Hīlass, neko neatbildējis, devās prom pa taku.
- Nekas nebija piededzis! Izi sauca brālim pakaļ.
Pie upes Hīlass nolika uz akmens savu nazi un lingu,
pārvilka pāri galvai tuniku un laidās ūdenī. No kalna virsotnes atbalsojās vanaga sauciens: Ai, ai, ai! Zēns izklaidīgi nodomāja, vai tikai tā nav kāda zīme.
Pēkšņi nikni sāka riet Škics: Nāc ātri! Liela ķeza! Nāc ātri!
Tad iekliedzās Izi.
Hīlass neapstājās uzvilkt tuniku. Paķēris nazi, viņš joza augšā pa taku. Lācis? Vilks? Lauva? Vajadzēja notikt kaut kam tiešām nelāgam, lai māsa tā kliegtu.
Tuvojoties apmetnei, zēns izdzirda klusas, saspringtas vīru balsis un saoda rūgtu pelnu smaku. Pieliecies aiz kadiķa, viņš palūrēja cauri zariem.
Viņš ieraudzīja četras kazas guļam nokautas; pārējās bija aizbēgušas. Viņš ieraudzīja karotājus karotājus pārmeklējam apmetni. Viņš ieraudzīja Škicu. Vienā drausmā mirklī zēns pamanīja tā pinkaino, ar dadžiem pielipušo kažoku un lielās, spēcīgās ķepas. Bultu, kas rēgojās Škicam no sāna.
Tad zēns pamanīja alā paslēpušos Izi; māsas šaurā sejiņa pārbīlī bija nobālusi balta kā sniegs. Kaut kas bija jādara, citādi meiteni atradīs.
Linga bija palikusi pie upes. Hīlasam bija tikai krama nazis bet kāds no tā labums? Divpadsmit vasaras piedzīvojis puika pret septiņiem līdz zobiem apbruņotiem vīriem.
Iznācis tur, kur bija katram redzams, viņš iebļāvās:
- Šeit!
Pret viņu pavērsās septiņas pelnu pelēkas sejas.
Mezdams līkloču cilpas mežā, Hīlass aizvilināja uzbrucējus prom no māsas. Viņš nevarēja riskēt kaut ko uzsaukt meitenei, bet Izi bija gudra gan viņa izmantos izdevību un manīsies ārā no tās alas.
Nosvelpa bultas. Viena trāpīja rokā. Viņš iekliedzās un nometa nazi…
Sarāvies kņūpus būdā, Hīlass apskāva ceļgalus un šūpojās šurpu turpu. Viņam gribējās plosīties un kliegt, un kaukt. Kāpēc melnie karotāji uzbruka? Ko Hīlass un Izi, un Škics tiem bija nodarījuši?
Acis sūrstēja. Rīklē sariesās kamols. Viņš to nikni norija. Raudāšana Škicu neatsauks. Un Izi arī neatradīs.
- Es neraudāšu, zēns skaļi sacīja. Es neļaušu viņiem man to nodarīt.
Atņirdzis zobus, viņš trieca dūri pret sienu, lai aizturētu asaras.
Hīlasu atmodināja pa durvīm iespīdošā mēnesnīca, un vienu mirkli viņš nemaz nesaprata, kur atrodas. Viņš gulēja uz sāna un cīnījās ar baiļu uzplūdiem. Tad atmiņas atgriezās un kļuva vēl ļaunāk.
Tiklīdz pienāks rītausma, viņš sev sacīja, tu dosies uz Lapitosu un uzmeklēsi Telamonu. Izi noteikti ir pie Telamona. Ja ne, tu viņu atradīsi. Viņa ir sīksta un kalnus pazīst gan līdz tam izdzīvos.
Zēns noslēdza prātu, neļaujot sev domāt par iespēju, ka māsa varētu būt mirusi.
Kad acis aprada ar krēslu, Hīlass netālu no ieejas saskatīja kaut ko, kas līdzinājās māla ogļu pannai; tajā melnēja kaudzīte apdegušu kaulu. Blakus mētājās salauzts krama nazis un rindā sakārtotas bultas; katra bulta bija rūpīgi pārlauzta uz pusēm.
Hīlass sajuta uztraukuma adatiņas un pieslējās sēdus. Tāda rinda ar salauztām bultām te varēja atrasties tikai viena iemesla dēļ.
Mirušais uz muguras gulēja pie pretējās sienas. Viņa seju klāja drāna, bet pēc nekrāsotās tunikas un tulznainajām kājām Hīlass uzminēja, ka viņš bijis zemnieks.
Droši vien miroņa radiniekus plēsa pušu gan bailes no melnajiem karotājiem, gan nepieciešamība nomierināt sava rada dusmīgo rēgu; bet rituāli nebija atstāti neievēroti. Mirušo bija noguldījuši uz niedru paklājiņa līdz ar viņa sirpi un šķēpu, iepriekš nonāvējot ieročus, salaužot tos uz pusēm, lai rēgs tos varētu lietot. Šī paša iemesla dēļ bija sadauzīta viņa krūzīte un bļodiņa un nožņaugts suns, kas gulēja turpat netālu, gatavs sekot saimniekam pēcnāves dzīvē. Un tas laikam bija viens no bagātākajiem zemniekiem, jo tālākajā stūrī kluknēja miris vergs. Arī
tas, tāpat kā suns, bija nogalināts, lai varētu apkalpot savu kungu.
Kaps, Hīlass nodomāja. Tu esi atradis pajumti kapā.
Viņš nespēja noticēt, ka nav pamanījis zīmes. Tāpēc cieminieki pie stropiem bija nolikuši ziedojumus: lai bites varētu piedalīties bēru mielastā. Tāpēc kaps bija stāvējis vaļā: lai ļautu garam aiziet.
Un Hīlass bija pārkāpis visus likumus. Viņš nebija tuvojies no rietumiem, piespiežot pie pieres dūri, un nebija lūdzis Senčiem atļauju ienākt.
Neuzdrošinādamies elpot, zēns pasniedzās pēc savām mantām.
Mirušais vergs kaktā atvēra acis un lūkojās viņā.
3
Līķa āda bija vaskaini bāla kā nesen mirušajam un acis mēnesnīcā zalgoja.
Hīlass piespiedās pie kapa sienas. Viņš redzēja, kā pelēkās lūpas paveras. Viņš dzirdēja mironi ierunājamies.