Balss bija tik tāla kā pati nāve. Valoda kā vanagu saucieni tālās, saltās debesīs kādā mēlē, ko zēns nesaprata.
Nē, viņš domāja. Tas nevar būt.
Līķis gari, drebelīgi nopūtās. Āa… Paliec…
Hīlass noelsās. Viņš redzēja, kā, mironim runājot, mēnesnīcā sakustas putekļi. Elpa. Līķis elpoja. Tu… tu esi dzīvs, zēns čukstēja.
Mironis atieza zobus drausmā smaidā. Ne… ilgi vairs ne…
Iekšēji drebēdams, Hīlass pavirzījās tuvāk. Zeme zem plaukstām kļuva lipīga. Viņš saoda svaigas asinis.
Mirstošais bija jauns viņam neauga bārda. Viņš nebija vergs, kā Hīlass bija nodomājis; tumšie mati nebija apcirpti, bet gari un sapinkājušies pletās zemē zem jaunekļa. Un viņš nebija zemnieks pēdas bija pārāk gludas. Svešinieks bija ģērbies smalka linu auduma svārkos līdz ceļiem un ar spirālēm izšūtu malu. Ap slaido vidukli bija cieši savilkta plata ādas josta. No jostas bagātīgi greznotā makstī karājās duncis, un svešajam ap kaklu skaisti
izgrebts sīks amulets no balta kaula: lēcienā attēlota zivs ar noslēpumainu smaidu. Zivs peldēja viņam uz krūtīm melnā asins lāmā.
- Paslēp mani… mirstošais izdvesa.
Hīlass mēģināja parauties atpakaļ, bet jaunekļa ledainie pirksti saķēra viņējos.
- Es esmu no Keftiu. Svešinieks sev svešajā valodā runāja stomīgi. Liela sala… tālu aiz Jūras… Seja saspringa. Ausma. Nāks noslēgt kapu. Mani atradīs manas miesas pametīs maitasputniem. Izmocītais skatiens meklēja Hīlasa acis. Palīdzi manam garam rast mieru.
- Nevaru, Hīlass vairījās. Man jātiek prom; ja mani notvers…
- Tev vajag nazi, keftietis dvesa. Ņem manējo. Es to nozagu. Tas ir vērtīgs. Turi to paslēptu.
Hīlasam mati pakausī sacēlās stāvus. Kā tu zināji, ka man vajag nazi?
Atkal tas pats drausmais smaids. Vīrs ielien kapā nomirt. Zēns ielien turpat, lai dzīvotu. Domā, ka tā ir sagadīšanās?
Hīlass nezināja, ko darīt. Mēness rietēja, un cikāžu dziesma mainījās. Bija jātiek laukā, iekams nav atnākuši cieminieki.
- Paslēp mani… keftietis lūdzās.
Pēdējai vēlmei piemita liels spēks. Hīlass nespēja sevi piespiest to ignorēt.
Zēns uz ātru roku meklēja, kur vīrieti paslēpt. Kaps bija lielāks, nekā viņam bija šķitis, un tumsā viņš uzskrēja kaudzēs sakrautiem māla zārkiem. Daži bija paredzēti bērniem tik mazi kā viras podi, citi bija lielāki. Viņš uzmeklēja kādu tumšākajā stūri un atstūma vaļā vāku, izlaižot laukā appelējušu kaulu dvaku.
Nekas nespētu viņu piespiest ar kailām rokām pieskarties zārka saturam. Zēns paķēra vienu no salauztajām bultām un pabīdīja malā galvaskausu un lielākos kaulus, lai atbrīvotu vietu. Es nevaru tevi panest, viņš sacīja keftietim. Tev būs jāiekāpj pašam.
Tas bija šaušalīgi vilkt mirstošo jaunekli pa grīdu un gandrīz vai grūstin iegrūst viņu augsti apmalotajā zārkā, tad salocīt locekļus tā, ka viņš palika guļam kā mazulis māla klēpī. Tas noteikti bija mokoši, taču keftietis tikai mazliet iekunkstējās.
- Kā tu te tiki? Hīlass pabeidzis elsa. Un kas tevi nogalināja?
Keftietis aizvēra acis. Viņi ieradās no austrumiem no Mikēnām. Viņi ir… nemāku to pateikt tavā mēlē. Putni, kas taisa tādu skaņu… Viņš vārgi ieķērcās.
- Vārnas?
-Jā. Mēs viņus saucam par Vārnām. Jo viņi ir tik alkatīgi un barojas no nāves.
Hīlass atcerējās melnos karotājus. Viņš acu priekšā ieraudzīja, kā to tumšie apmetņi plivinās kā spārni.
Keftietis atkal atieza zobus. Bija nakts… Es, lai nomaskētos, apģērbu nabaga apmetni no raupjas zaķādas. Mani noturēja par… par ārpus-nieku. Ko tas nozīmē ārpus-nieks?
- Tas nozīmē cilvēku, kas nav piedzimis ciemā, Hīlass strupi paskaidroja. Tas nozīmē, ka nav Senču, kas pasargātu, un ir jādzīvo ārpus ciema. Upurēšanā nav atļauts piedalīties, tāpēc gaļu dabūt nevar, ja vien neizdodas atlicināt laiku medīšanai vai nokaut Kalnā aitu un izlikties, ka tā gājusi bojā nogruvumā. Visi uz tādiem skatās no augšas. To nozīmē ārpusnieks.
- Tu esi ārpus-nieks, keftietis secināja, uzlūkodams zēnu. Jā, tu izskaties citāds, tavi mati… tu piederi pie savvaļas cilts. Vai Likonijā ir daudz ārpus-nieku?
Hīlass papurināja galvu. Cik man zināms, tikai saujiņa.
- Un vai tev ir radi?
Hīlass neatbildēja. Kad Neleoss viņus ar Izi atrada Kalnā, bērniem nebija nekā, izņemot lāčādu, uz kuras abi gulēja, un Neleoss viņiem pateica, ka māte esot tos pametusi. Hīlass tam nenoticēja daļēji tāpēc, ka nekad neticēja nekam no Neleosa teiktā, un daļēji tāpēc, ka tas nesaskanēja ar viņa vienīgajām atmiņām par māti. Māte bija viņu un Izi mīlējusi par to zēns bija pārliecināts. Viņa nekad nebūtu viņus pametusi.
- Manā salā, keftietis murmināja, mēs tādus kā tu saucam par savvaļas cilti. Viņi uz ādas zīmē ornamentus. Tu ne… Kā viņi var pateikt, kas tu tāds esi?
Hīlass pieskārās kreisās auss ļipiņai. Mums šeit ir izgriezts viens gabaliņš. Neleoss to izdarīja, kad mūs atrada. Zēns norija siekalas. Viņš nespēja aizmirst Izi kliedzienus, kad pienāca viņas kārta.
- Vai jūs pielūdzat Dievieti? keftietis dvesa.
- Ko? Hīlass iztrūkās. Mēs… mēs pielūdzam Kalna dievu un Dabas pavēlnieci. Bet kāds tam sakars ar…
- Ā, tas ir labi…
- Pastāsti inan par vārnām, Hīlass nepacietīgi pārtrauca. Kas viņi tādi ir? Kāpēc viņi vajā ārpusniekus?
- Dieviete… viņai ir daudz vārdu daudzās zemēs… bet viņa vienmēr ir tā pati Dieviete…
Hīlass atvēra muti, lai atbildētu, bet tajā pašā brīdī piekalnē iesaucās pupuķis ūupu-pu-pu-pu. Drīz svīdīs gaisma. Man jātiek no šejienes prom, viņš sacīja.
- Nē! Paliec! Es negribu nomirt viens!
- Es nevaru.
- Man ir bail! keftietis lūdzās. Mājās mēs aprokam mirušos tur, kur var redzēt jūru, bet man nav nekā no Jūras, es nekad netikšu mājās!
- Tev ir tā zivs uz krūtīm…
- Tā nav zivs tas ir delfīns -, bet tas ir no ziloņkaula, tas nav no Jūras! Lūdzu…
Hīlass nocietināja sirdi un savāca savas mantas. Tad viņš ieņurdējās un pierāpās atpakaļ pie zārka.
- Ņem, viņš nomurmināja, noraudams savu amuletu un iespiezdams nelielo maciņu jauneklim plaukstā.
- Man tas nekādu lielo labumu nav devis, bet tu jau vienalga mirsti. Tajā ir mazliet kalnu kristāla, ko es atradu virsotnē, spēkam un dažas lauvas astes spalvas drosmei; to lauvu es atradu beigtu vienā alā. Un gliemežvāks. Nezinu, kam tas varētu derēt, bet tas ir no Jūras.
- No Jūrasl keftietis sāka starot. Tu tātad esi tur bijis!
- Nē, nekad. Man to kāds iedeva, bet es nekad…
- Jūra sniegs atbildes, ko tu meklē! Jā, un tevi atradīs Spuru ļaudis… Jauneklis piepeši saķēra Hīlasa plaukstas locītavu un pievilka zēnu tuvāk, tumšajām acīm ieurbjoties viņā biedējoši modri. Viņi zina, ka tu nāksi, jauneklis izdvesa. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē… viņi tevi atradīs…
Hīlass iekliedzās un izrāvās no tvēriena.
- Spuru ļaudis tevi aizvedīs uz savu salu… zivis, kas lido, un alas, kas dzied… pakalni, kas staigā… bronzas koki…
Viņš murgoja. Kapā zagās pelēcīga gaisma. Hīlass pārmeta pār plecu savu ūdens maisu un pasniedzās pēc ēdamā kules.
- Un, kad tu nonāksi piejūras… keftietis turpināja.
- Es neiešu uz Jūru…
- …tev tai jāiedod mana matu cirta.
- Es jau nupat teicu, ka to nevaru!
- Ņem, paņem to tūlīt…
Hīlass sakoda zobus, paķēra bultas uzgali un nogrieza šķipsnu melno, sprogaino matu, ko iebāza savā jostā.